Latvijas zinātnieku piedzīvotais Grenlandē: Krītošs ledus, ūdens rijēji un bīstamas plaisas

Krītoši ledus gabali, ūdens rijēji, zagļi polārzaķi un bīstamās plaisas ledājā – šīs ir dažas no iespaidīgajām lietām, ko Latvijas zinātnieki piedzīvoja nesenajā ekspedīcijā uz Grenlandi, kur Latvijas polārpētnieki cerēja iegūt unikālus datus par norisēm ledāja iekšienē.

Grenlande – tā ir tāla, auksta, nošķirta un nenoliedzami savdabīga. Tās platība mērāma vairāk nekā divos miljonos kvadrātkilometru, kur lielāko daļu sedz ledājs. Uz to skatoties, šķiet, pat savādi, kāpēc tā nosaukta zaļās zemes vārdā. Taču šis nosaukums, tāpat kā turienes ledus, sevī glabā senu laikmetu liecības. Grenlandes iežos pat ieslēptas ziņas par dzīvības formām, kas uz zemes radās pirms teju četriem miljardiem gadu.

Iedvesmoti un polārās vasaras iedrošināti, četri pašmāju zinātnieki nolēma aizsākt polārpētniecības tradīcijas arī Latvijā. Un tie ir ģeoloģijas zinātņu doktori Kristaps Lamsters, Jānis Karušs, Māris Krievāns, kā arī ģeogrāfs Agnis Rečs, kuri šovasar desmit dienas pavadīja gandrīz pilnīgā izolācijā, pētot Grenlandes ledājus un apkārtējo vidi.

Lidojums un labvēlīgais ceļš

Teju četri tūkstoši kilometru un sešu stundu lidojums šķir Latviju no Kangerlusuakas – mazas pilsētas Grenlandē. Nokļūstot tur, zinātnieks Krievāns bija pārsteigts par stindzinošo vēju un ļoti gaišo laiku – pie debesīm nav neviena mākoņa.

Tikmēr Lamsters atzina: "Viens no pirmajiem iespaidiem par Grenlandi ir tas, ka ledājs tiešām ļoti strauji kūst."

Lai nonāktu iespējami tuvu pētījumu vietai, Rasela ledāju virzienā Latvijas zinātniekiem jābrauc pusotra stunda. Uz turieni zinātniekus ved kāds dānis, kurš Grenlandē strādā tikai vasarā, jo nespējot izturēt turienes polāro nakti.

Ar ceļu uz pētījumu vietu ir paveicies, jo nav jāšķērso ledāju upes – ar tām nekad neko nevar zināt. "Nav sajūta, ka mēs esam Grenlandē. Ir sajūta, ka mēs esam kādā smukā dienvidu valstī. Kādā kalnu reģionā. Vairāk atgādināja Argentīnu," atzina Krievāns.

Tā ir Grenlandes vasaras vizītkarte, taču nav ilgi jāgaida līdz brīdim, kad viss mainās.

Krītošs ledus un polārzaķi 

"Pirmā asociācija, guļot teltī, ka iet kaut kur tālu vilciens, bet tas nav vilciens.." teica Krievāns, kuru papildina Karušs:

"Šie aisbergi no ledāja atšķeļas visu laiku, un, pat guļot naktī teltī varēja dzirdēt, ka regulāri kāds ledus gabals iekrīt pieledāju ezerā."

Gliemežvāku vietā ledus gabali – tā ir Grenlandes piekrastes realitāte. Ledus gabali ir paliekas no aisbergiem, kas atšķēlušies no ledāja malas. Tāpēc tiem ir atšķirīgas formas.

Nonākot piecus kilometru attālumā no gala mērķa, zinātnieki sameklē piemērotu vietu apmetnei – tā tiek veidota ezera pie ledāja, lai tuvumā būtu dzeramais ūdens. Ledāja ūdens temperatūra ir ļoti zema – trīs grādi, un ielikt tādā rokas nav vienkārši.

"Ledāja ūdens garša smaržo pēc zemes nedaudz un tīra ledus, bet ūdens ir netīrs," teica Krievāns. Viņš arī atzīst – pagatavotais ēdiens Grenlandes vējā atdziest pāris minūtēs.

Kad maltīte ir ieturēta, jāslēpj ne tikai trauki, bet arī visi pārtikas krājumi. Lai arī šajā reģionā nav balto lāču, taču lapsas un polārzaķi tur mēdz uzdarboties.

"Atnācām uz nometni un pirmā sajūta bija, ka kāds mums ir izvandījis nometni, ka mēs esam  apzagti" atzina  Krievāns, norādot, ka vēlāk secināts, ka mantas nav aiztiktas, tikai atkritumu tvertne.

Tehniskās ķibeles un ūdens rijēji

Jaunie zinātnieki ekspedīcija uz Grenlandi paņēmuši līdzi dažādu tehniku, kas kopumā sver ap 30 kilogramiem. Taču pirms izpētes darbu sākšanas zinātniekus piemeklē tehniskas ķibeles. Nolūzuši vadi ierīcei, ar kuru jāveic ledāja mērījumi. Liekot galvas kopā, viss tomēr beidzies laimīgi un tehniskā problēma atrisināta.

Ledāja izpētes pirmajā posmā zinātnieki cer izpētīt ledāja biezumu un tā iekšējo struktūru, apzināt zemledus tuneļus un strautus. Bet, lai zinātu, kur un kā veikt mērījumus, vispirms bija jāatrod precīzas atskaites vietas.

Pamatotas ir diskusijas par to, kur vislabāk izvietot atskaites punktus. Katram savs redzējums un argumenti, turklāt neatsverams palīgs šajā ziņā ir ūdens skaņa.

To, kur satek zemledus ūdens, atklāj tā sauktie ūdens rijēji – vietas, kur pēkšņi izbeidzas upes un veidojas dziļas akas.

"Par to, kur paliek virsledāja ledāja ūdeņi, zinātniekiem īsti nav skaidrības. Tas arī ir mūsu pienesums, ka mēs mēģināsim ar ģeoradara palīdzību noskaidrot, kā ir izplatīti šie iekšledāja tuneļa ledāji," teica Lamsters.

Bīstamās ledus plaisas

Saziņai uz ledāja pamatīgi traucē vējš – pie tā brāzām Grenlandē ir jāpierod. Lai dati būtu precīzi, ledus lauki jaunajiem zinātniekiem jāizstaigā krustu šķērsu. Orientēties uz ledāja ir grūti, arī satelīta attēli pārāk nepalīdz, jo apjukt virsledāja plaisu un upju labirintā ir vienkārši.

Plaisas ir īpaši bīstams ceļa posms. Ir tādas, kam var pārlekt pāri, taču ir arī tik dziļas, kad slinkums ir jāmet pie malas un jāmēro vairāki simti metru apkārt līdz vietai, kur plaisa atkal sašaurinās.

"Pieejot pie dziļākajām plaisām un īsi ieskatoties tajās, ir skaidrs, ka apakšu nemaz neredzi un labāk nemaz nedomāt par to, kur tā beidzas," atzina Karušs.

Tā, brīžiem lēkājot, brīžiem rāpjoties, jaunie zinātnieki dienā mēroja desmitiem kilometru, lai veiktu mērījumus un ievāktu paraugus.

"Tuvojoties ledājam, mēs redzējām, ka tas nebūt nav balts, un vietējais iedzīvotājs, kas mūs veda uz turieni, teica, ka pirms desmit gadiem tas bija daudz baltāks," teica Karušs.

Tās ir kvēpu daļiņas no ogļu un naftas produktu dedzināšanas, meža ugunsgrēkiem un tuksnešu vētrām. Tur kā atvērtā grāmatā lasāma ne tikai Zemes pagātne, bet arī tagadne.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tehnoloģijas un zinātne
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti