Jau pirms aptuveni diviem gadiem Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieki radīja materiālu no egļu un priežu skujām, kas nākotnē, iespējams, aizstātu putuplastu. Tagad pētnieces šo tehnoloģiju pilnveidojušas, uzlabojot tā īpašības, piemēram, blīvumu, siltumvadītspēju. Jaunais materiāls ir krietni tuvāks polistirolam nākamajā attīstības fāzē.
“Sākām no tā, kas bija sākotnēji, bet meklējām un mainījām katru iespējamo sastāvdaļu, pārbaudījām vēlreiz, lai nonāktu līdz optimumam, ko esam sasnieguši. Tas ir eksperimentāls process, garš, mainīgs, dinamisks,” stāstīja Priedniece.
Pētnieces radījušas termoiepakojuma plāksnes, kuru sastāvā izmantota invazīvā suga Kanādas zeltslotiņa, lopbarībā neizmantojama zāle un citi bioloģiski mazvērtīgi materiāli.
Jaunās plāksnes varētu izmantot preču drošai pārvadāšanai – materiāls pasargā no temperatūras svārstībām un mehāniskiem bojājumiem, piemēram, triecieniem. Zinātnieku veikumu licencējuši divi Latvijas uzņēmumi.
“Viss, kas paliek pāri vienā nozarē, var tikt izmantots kaut kā cita ražošanai. Ar šo materiālu uzstādījums ir, ka mēs izmantojam ko tādu, kas netraucē cita ražošanai. Izmantojām ražošanas atlikumus,” stāstīja Vamža.
“Bija uzstādījums, ka arī saistvielām jābūt dabiskām. Principā mēs tās varam apēst. Tas arī nozīmē, ka, ja materiāls nonāks dabā, tas turpat sadalīsies. Šis materiāls, pateicoties tam, ka viss ir dabisks – gan atlikumi, gan saistviela –, ir bioloģiski noārdāms,” viņa piebilda.
Turklāt materiāls ir ļoti izturīgs pret triecieniem, mitrumu un atšķirībā no iepriekšējā kura sastāvā tika izmantotas skujkoku skujas, ir ar neitrālu smaržu, kas ir ļoti būtiski pielietošanai pārtikas iepakojumā.
Pētnieces norādīja, ka materiāla radīšanas laikā visu laiku rēķināja arī tā iespējamās ražošanas cenas.
Aptuvenais aprēķins uz šo brīdi liecina, ka videi draudzīgā produkta ražošana izmaksu ziņā būs ļoti līdzīga putuplasta ražošanai.
“Tā kā divi uzņēmumi ir gatavi ražot, mēs varam teikt, ka starpība galīgi nav tik būtiska, lai ko apturētu. Sanāca, ka esam ļoti līdzīgi ar polistirolu,” stāstīja Vamža.
Ņemot vērā, ka arvien biežāk zinātnieki un ražotāji meklē videi draudzīgus materiālus, konkurence arvien palielinās, taču pētniece nešaubījās, ka katrs materiāls spēj atrast savu nišu un pielietojumu. “Nebūs viens tāds materiāls, kas varēs aizstāt visu polistirolu, jo tas ir tirgū ļoti izmantots, pieprasīts un ražots lielos apjomos. Visi zaļie materiāli, kas tiek ražoti, ir tikai apsveicami,” viņa norādīja.
“Nākotnē varētu vairāk iet uz to, ka ražotāji, kas ražos Polijā, meklēs no Baltijas un Polijas šos termoiepakojumus, nevis sūtīs no Amerikas Savienotajām Valstīm, piemēram, šos zaļos iepakojumus, jo tad tas ''zaļums'' pazūd,” Vamža piebilda.
