Būtiskākās slimības, ar ko cīnās Latvijas priedes, ir skuju bira, kas vairāk uzbrūk jauniem kokiem, un sakņu trupe, kas izplatītāka starp vecākiem kokiem. Slimības ietekmē daudzi faktori – gan procesi mežsaimniecībā, gan klimata izmaiņas.
“Sēnes vai citi organismi, kas izraisa to, ko mēs saucam par slimībām, ir daļa no dabas, un parasti tās ir uzskatāmas kā slimības, jo tās negatīvi ietekmē mežsaimniecību,” norādīja Ruņģis.
Šobrīd tiek pētītas koku dabiskās pretošanās spējas un ar tām saistītās koku genoma daļas. Ruņģis skaidroja, ka katrai sugai un sugu grupai ir savi veidi, kā pielāgoties nelabvēlīgiem apstākļiem.
“Tas, ko mēs pētām, – kādā veidā gēni, kas dod izturību pret slimību, tiek aktivizēti. Protams, katrs koks mežā ir indivīds, tāpat kā cilvēks, un katram ir cits veids, kā tas reaģē pret slimību. Mēs mēģinām saprast kopumā, kuri gēni tiek aktivizēti, kādā veidā, lai varam atlasīt tos indivīdus, kuriem ir lielāka izturība pret slimībām,” viņš skaidroja.
Priedēm ir daudz aizsargmehānismu, kā tās mēģina kavēt slimību izplatību. Piemēram, tās ražo antimikrobiālās un pretsēnīšu olbaltumvielas. Tāpat aizsargreakcija ir arī sveķu izdalīšana.
“Tad ir gēni, kas ietekmē šūnapvalku ražošanu un uzturēšanu kārtībā. Tā kā sēnēm šūnapvalki būtu jāsagrauj, tad augs var darboties, tos intensīvāk uzturot kārtībā. Citreiz koki mēģina saražot vielas, kas izsauc oksidatīvu stresu, kas sēnēm ne pārāk patīk,” stāstīja Šķipars.
“Vēl, iespējams, ka koks to apvidu, kur ir patogēns ielīdis, mēģina izžāvēt, izkaltēt, jo redzam, ka mainās to gēnu darbība, kas ir atbildīga par ūdens transportu šūnās,” viņš piebilda.
Jau izpētīts, ka priedes šos mehānismus ieslēdz ļoti ātri, taču paiet laiks, lai saražotu pietiekamu daudzumu kādu pretsēnīšu olbaltumvielu vai pastiprinātu šūnapvalkus, vai izkaltētu kādu auga daļu. To, cik ātri tas notiek, ietekmē gan koka ģenētiskās īpašības, gan uzbrūkošā patogēna veids.
“Jāatceras, ka, ja koks iedarbina šos aizsardzības mehānismus, tas arī maksā. Koks, piemēram, neaug tik ātri.
Protams, tas varētu vienmēr būt cīņas gatavībā, bet tas nāk ar cenu, ka tas neaugs tik ātri kā blakus esošie,” norādīja Ruņģis.
Pētnieki uzsvēra, ka nav viena gēna, kuru atrodot, tas izglābs visas priedes, jo ir pārāk daudz potenciālā kaitējuma veidu un daudz mehānismu, kā ar katru no tiem priedes cīnās.
Pētnieku mērķis ir radīt rīku, ko izmantot, lai sērijveidā pārbaudītu konkrēto gēnu regulējošos rajonus. Šķipars skaidroja: “Mēs zinām, kuri gēni mūs interesē, kuri ir iesaistīti sveķu ražošanā, antimikrobiālo un pretsēnīšu proteīnu ražošanā un tā tālāk. Tagad mēs gribam izstrādāt rīku, kas ļaus pārbaudīt to DNS gabaliņu, kas ir priekšā tiem gēniem.”
“Mums to priežu ir daudz, līdz ar to pat niecīgi ieguvumi, runājot par šo koku augšanu un izturību pret slimībām, ko mēs varētu iegūt, pielietojot iegūto informāciju, dotu pienesumu ekonomikai,” viņš piebilda.
