Pētnieks spriež, ka līdz zinātnei nonācis tādēļ, ka no bērnības viņu interesēja viss, kas saistīts ar dzīvo dabu: “Tajā vecumā, kad bērni uzdod ļoti daudz jautājumu, es arī uzdevu, un mani vecāki tos cītīgi skaidroja. Varbūt tāpēc es arī sapratu, ka ir jēga tādus jautājumus prasīt, un to es turpināju darīt arī skolā.”
Pēc vidusskolas Šķipars iestājās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē un pievērsās ģenētikai. Sāka ar tuberkulozes pētījumiem, bet tagad nonācis līdz mežiem. Iegūtā ģenētiķa izglītība ļauj viņam strādāt gan medicīnā, gan pārtikas drošības jomā, gan arī institūtā “Silava”.
“Latvijā ļoti būtiski ir meži, tāpēc es izdomāju, ka būtu interesanti papētīt priedes ģenētiku, to, kā priede pretojas slimībām, lai mūsu meži būtu ražīgāki un dotu vairāk naudas,” stāsta pētnieks.
Veicot pētījumus, Šķiparam kopā ar kolēģiem izdevies iegūt proteīnu, kas kavē kaitēkļu augšanu. Viņš cer, ka to nākotnē varēs ieviest selekcijas programmā, tādā veidā uzlabojot mežu industrijas izaudzēto koku ģenētisko materiālu un nodrošinot, ka priedes būs izturīgākas pret dažādām slimībām, tajā skaitā sakņu trupi. Šobrīd proteīns vēl jāpēta dziļāk, lai nodrošinātu, ka tas nekaitētu arī, piemēram, labo un nepieciešamo sēņu augšanai.
“Zinātnē interesantais man šķiet tas, ka katrs zinātnieks var atrast kaut ko tādu, ko neviens cits cilvēks nav atradis. Tas ir nedaudz azarta jautājums. Sevišķi, ja cilvēkam pāris reizes izdodas to izdarīt, tad kļūst vēl interesantāk,” norāda pētnieks.
Vaicāts, kāpēc ir vērts strādāt zinātnes jomā tieši Latvijā, Šķipars saka, ka galvenais ir cilvēki, kas ir tev apkārt: “Ja cilvēks sāk strādāt Latvijā zinātnē, viņš iepazīst arī pārējos zinātniekus dažādos institūtos. Latvijā zinātnieki ir ļoti draudzīgi savā starpā. Viņi viens otram izpalīdz gan ar padomu, gan gadījumos, ja vienam salūst kāds aparāts, tad viņš var aiziet pie otra zinātnieka. Zinātnē ir ļoti patīkama atmosfēra”.