Iemetot spaini Ņujorkas Austrumupē un paņemot ūdens paraugu, zinātniekam ir iespēja uzzināt, cik atšķirīgas dzīvās radības dzīvo šajā upē. Šāda pieeja ļauj uzzināt par upē dzīvojošajām sugām, nenoķerot pašas zivis. Tas ir tādēļ, ka zivis savā ceļā ūdenī atstāj nelielus DNS fragmentus, ar ko zinātniekiem ir pietiekami, lai iegūtu informāciju par konkrētajām sugām.
Zinātnieki no upes ievāc ūdens paraugus, kursos ir pieejams tā dēvētais vides DNS. “Protams, mēs varam pētīt zivis, izmantojot tradicionālās metodes. Tomēr šādi mēs ievācam vides DNS, kas atrodas ūdenī. Mēs paņemam ūdens paraugu, analizējam DNS un uzzinām, kādas zivis šeit dzīvo,” skaidro zinātnieks Marks Stokls.
Šādas tehnoloģijas izmantošana tika uzsākta pirms desmit gadiem, un zinātnieki uzsver, ka šādi izpētes dēļ zivīm nav jāiet bojā. Tas ir tādēļ, ka savā ceļā dzīvnieki atstāj spalvas, nagus un citu ģenētisko materiālu, piemēram, ādas šūnas.
Šis ģenētiskais materiāls ir savācams dažas stundas, nedēļas un labvēlīgos apstākļos pat vairākus gadu simtus. Izmantojot šādu tehnoloģiju, Bronksas zoodārzs mēģina glābt vienu no retākajām bruņurupuču sugām - Jandzi milzu mīkstbruņurupuci.
Ar vides DNS palīdzību tiek meklētas vietas, kuras apdzīvo vai ir apdzīvojuši bruņurupuči. Zinātnieki uzskata – kamēr notiek piemēroto vietu meklējumi, bruņurupučus pagaidām vēl neizdosies glābt.
