Izglītību biotehnoloģijā Stikāne ieguva Edinburgas un Līdsas universitātēs Lielbritānijā. Viņa atklāja, ka savā ziņā tas tiešām bijis apzināts ceļš – iegūt pieredzi un izglītību ārzemēs, lai vēlāk ar to varētu atgriezties mājās.
"Es devos uz Lielbritāniju, jo mani ļoti interesēja bioloģija. Lielbritānija ir lielāka valsts, tur ir vairāk cilvēku, kas dara kaut ko līdzīgu. Latvijā ir virzieni, kas aug un attīstās, bet Lielbritānijā vienkārši ir vairāk cilvēku un vēsturiski nedaudz lielākas iestrādnes, ekipējums, kompānijas – respektīvi, akadēmija nav vienīgā vieta, kas šo visu dara un virza uz priekšu.
Latvijā tā bišķiņ šobrīd pietrūkst, bet es raugos pozitīvi, man šķiet, ka ir aizmetņi gan ar jauno biotehnoloģijas un bioinženierijas programmu, kas notiek starp Latvijas Universitāti un Rīgas Tehnisko universitāti, gan ar tiešām ļoti aktīviem un entuziastiskiem studentiem," vērtēja Stikāne.
Stikānes pētniecības lauks ir bioinženierija un biotehnoloģija, taču konkrētāk tieši praktiskās iespējas, ko sniedz pētījumi ar mikroorganismiem.
"Man personīgi pašai tiešām ļoti patīk biotehnoloģija, un tieši tas biotehnoloģijas atzars, kur mēs ar mikroorganismu palīdzību varam iegūt kādus jaunus produktus. Biotehnoloģija vispār ir sens lauks, jo vēsturiski zinām, ka ar tradicionālās biotehnoloģijas pamatiem iegūstam alu, vīnu, maizi, bet ar modernās biotehnoloģijas veidiem varam iegūt aminoskābes, vitamīnus, biodegvielas, bioplastmasas, enzīmus, kas strādā gan mūsu veļas pulveros, gan vakcīnās, gan pārtikas tehnoloģijā," stāstīja Stikāne.
Biotehnoloģijas ceļā caur mikroorganismiem iespējams iegūt ārkārtīgi daudz produktu, turklāt mikroorganismi spēj apēst un pārvērst ļoti dažādus substrātus. Kaut ko jaunu, interesantu un noderīgu var iegūt no jebkuras organiskas vielas.
"Biotehnoloģija pati par sevi ir ļoti starpdisciplināra nozare. Līdz ar to tādā ziņā tai ir grūti novilkt robežas. Biotehnoloģija ir tāds ļoti plašs lauks, ar kuru saistīts viss, ko mēs varam iegūt caur dabas resursiem un organismiem, un viņu ģenētisko un vielmaiņas kapacitāti," Stikāne norādīja.
Vienam cilvēkam aptvert visas plašās biotehnoloģijas iespējas nav pa spēkam, tāpēc pētniece šobrīd nodarbojas konkrēti ar vielmaiņas modelēšanu.
"Es strādāju ar vielmaiņas modeļiem. Tie ir datorizēti modeļi, kuros mēs vielmaiņas tīklus, kas notiek šūnās, mēģinām pārvērst datorizētā formā un izsekot līdzi tam, kas notiek, ja tu, piemēram, iedod vienu glikozi, kas ir cukurs, kā tā var tiem vielmaiņas ceļiem iziet cauri un cik daudz produktu mēs varam saņemt, un kas varētu notikt, ja kaut kādas reakcijas, kas notiek šajā tīklā, mēs izslēdzam vai pievienojam klāt. Tas ir rīks, kas palīdz saprast, kas šūnās notiek, un radīt vairāk uz pētījumiem un jau esošām zināšanām balstītas idejas, kā ar šūnām manipulēt tālāk," skaidroja Stikāne.
Šobrīd pētniece strādā arī pie projekta par fermentācijas atkritumu valorizāciju.
"Fermentācijas atkritumi ir visi iespējamie produkti, ko varam iegūt biotehnoloģijas ceļos. Virzoties uz nākotni un ilgtspējīgāku attīstību, es paredzu, ka mēs izmantosim vēl vairāk biotehnoloģijas un fermentācijas veidus, lai iegūtu vēl vairāk dažādus biomateriālus. Visos šajos procesos rodas fermentācijas atkritumi – tas ir tas, kas paliek pāri no bioreaktora, kad mēs iegūstam savu produktu. Mani ļoti interesē, kā šo organisko substrātu varētu atkal atkārtoti izmantot," viņa norādīja.
