Katru gadu no mūsu planētas atmosfērā tiek palaistas vairāk nekā 100 raķetes. Piemēram, pērn tie bija 180 orbitālie starti. Tas nav tik daudz, kā pagājušā gadsimta 60. gados, bet lēnām tam tuvojamies. Galvenā atšķirība – kosmosa lidojumu pirmsākumos startu bija daudz vairāk, nekā šobrīd, taču tikai maza daļa no tiem bija veiksmīgi.
Par spīti lielajam startu skaitam mūsdienās raķešu palaišanas atstātā "zaļā pēda" jeb ietekme uz vidi, viņaprāt, ir salīdzinoši niecīga. "Ja mēs salīdzinām ar pārējo industriju uz zemes, – vienalga, mēs skatāmies aviāciju, automobiļus, kuģus vai vienalga kādu ražošanu, – tas piesārņojums, ko dod [raķešu] nesēji, ir neizmērojami mazs," uzsvēra Ķešāns.
"Es pat domāju, ka virtuvēs mēs vairāk sadedzinām gāzi, radot piesārņojumu, nekā salīdzinot ar raķetēm," piekrita Misa.
Šobrīd ir aprēķināts, ka šie 150-180 raķešu starti kopā izmet atmosfērā apmēram 1000 tonnas oglekļa dioksīda, skaidroja Ķešāns. Varētu šķist, ka tas ir daudz, bet tajā pašā laikā cilvēce kopumā gada laikā atmosfērā izmet virs 40 miljardiem tonnu. Tās ir 100 tonnas sekundē.
"Katras desmit sekundes mēs izmetam 1000 tonnas oglekļa dioksīda. Tas ir tas, ko visa kosmosa industrija izmet gada laikā. Tas ir nenozīmīgi niecīgs skaitlis. Tas ir piliens jūrā burtiskā nozīmē," norādīja Ķešāns.
Raķešu industrijā izmantoto degvielu klāsts ir krietni dažāds. Sākot no ļoti toksiskām vielām, no kurām zinātnieki cenšas izvairīties, līdz pat dzinējiem, kas strādā uz ūdeņraža un skābekļa, bet bieži vien, runājot par raķešu degvielas kaitīgumu, tiek piesaukts tieši hidrazīns.
"Ir divi dažādi hidrazīni, starp citu. Tā ir viena no kaitīgākajām vielām, bet to faktiski vairs neizmanto startiem no Zemes, izņemot, laikam krievu protonam [vienreiz izmantojama nesējraķete]. Pēdējais krievu protons gan startēja pirms gadiem 15," norādīja Misa.
"Tās sauc par hipergoliskām degvielām, un tās ir ārkārtīgi drošas no lietošanas viedokļa. Tādā ziņā, ka tā ir divu komponentu degviela, ir divi šķidrumi, katrs pats par sevi gana nekaitīgi, izņemot to, ka toksiski, bet tad, kad tos salaiž kopā, tie uzliesmo. Jums nav nepieciešami sarežģīti raķešu dzinēji, kuros viss kaut kas var noiet greizi, tas ir tieši tik vienkārši – pagriez divus ventilīšus vaļā un deg. Ja esam augšā kosmosā, kurā, ja kaut kas noiet greizi, neko vairs nevarēsi salabot, galvenais ir, lai viss strādā pēc iespējas drošāk. Tāpēc šāda veida degvielas tiek izmantotas arī šobrīd, bet augšā kosmosā, ne uz Zemes," skaidroja Ķešāns.
Protams, katra raķetes palaišana ir pamanāms notikums. Nav brīnums, ka cilvēkiem rodas bažas par šīs rīcības sekām uz vidi, jo vizuāli skats ir iespaidīgs – milzīgi dūmu mutuļi, uzliesmojumi, liels troksnis.
"Ne vienmēr, bet vairumā gadījumu tie ir ūdens tvaiki, jo starta brīdī šajā šahtā zem dzinējiem tiek gāzts milzīgs daudzums ūdens, lai slāpētu decibelus, ko dzinēji rada. Tie ir ārkārtīgi skaļi, tik skaļi, ka draud saraut sevi gabalos ar skaņas viļņiem. Efektīvs veids, kā slāpēt šo skaņu, ir starta brīdī gāzt šahtā lielu daudzumu ūdens. Šie dzinēji ūdeni tvaicē laukā, un ir šausmīgi daudz mutuļu, lai gan īstenībā tie ir ūdens tvaiki," stāstīja Ķešāns.
Tāpat, skatoties interneta vietnēs dažādus klipus par raķešu palaišanu, iespējams manīt, ka rodas melnie kvēpi jeb melnais ogleklis. Eksperti skaidroja, ka tas ir tas pats, kas rodas, iedarbinot vieglās automašīnas dīzeļdzinēju.
"Dīzeļmotorā rodas tas pats un daudz lielākā daudzumā. Arī no dīzeļa nāk ārā tie paši kvēpi, un to apjoms, salīdzinot ar raķetēm, ir noteikti daudz lielāks. Īpaši, ja paskatāmies, kas te pa ielām braukā," pauda Misa.
Eksperti gan nenoliedza, ka raķešu nesēji, dodoties kosmosā, protams, izurbjas cauri ozona slānim, radot īslaicīgus caurumus, taču arī šajā jautājumā jāņem vērā mērogs.
"Tas ir kā, nezinu, iemest akmentiņu Baltijas jūrā. Tas ir kā lielā palagā ar adatiņu mazliet padurstīt, un tas saaugs kopā. Bija mums ar ozona slāni problēmas pagājušajā gadsimtā līdz 90. gadiem, kad bija tie lielie ozona caurumi tuvāk poliem, kas radās dažādu aerosolu un freona, ko izmantoja ledusskapjos, dēļ, kas noārdīja to ozona slāni. Bet pasaule ir saņēmusies un šīs industrijas pamainījusi. Tagad gadus 20-30 mums ozona slānis atjaunojas. Protams, šis nesējs, kas iztriecas cauri ozona slānim, kaut kādu kaitējumu nodara, bet joprojām – tas ir kā piliens jūrā," skaidroja Ķešāns.
