Es biju aizrautīga karšu veidotāja un dizainere, bet tad sāku domāt par to, kā mēs varam pārliecināties, vai noteikts kartes elements patiešām darbojas. Tāpēc pievērsos lietotāju analīzei un empīriskiem pētījumiem. Analizējot empīriskos pētījumus un testējot manis radītos produktus lietotāju vidū, mani arvien vairāk sāka interesēt telpiskā uztvere. Produkti, par kuriem es runāju, ir digitālo karšu saskarnes, ko izstrādāju, lai pārbaudītu dažādas hipotēzes.
Neesmu ne psiholoģe, ne neirozinātniece, bet gan kartogrāfe un ģeogrāfe, kas grib attēlot vidi tā, lai tas palīdzētu cilvēkiem dzīvot labāk, būt labāk informētiem un ātrāk un drošāk nokļūt galamērķī.
Navigācijas ierīču vai karšu izstrāde
Šā gada janvārī profesore viesojas Rīgā un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas muzejā uzstājas ar lekciju par digitālo navigācijas rīku un cilvēka izziņas sarežģīto mijiedarbību. Tā būs viena no Izcilības lekcijām kognitīvajā zinātnē, ko sadarbībā ar LU Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratoriju izveidojis Latvijas Republikas goda konsuls Ilinoisas štatā Roberts Blumbergs.
Sāra Irina Fabrikante ir bijusi viesprofesore un pētniece vairākās universitātēs, tostarp Tokijā, Kalifornijas Universitātē Santa Barbarā, Kalifornijas Universitātē Sandjēgo, Hārvarda Universitātē, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā u.c.
Profesores pētījumi neiroadaptīvās kartogrāfijas jomā piedāvā inovatīvus risinājumus, lai cīnītos ar kognitīvo telpisko prasmju samazināšanos, ko izraisa aizvien pieaugošā paļaušanās uz digitālajām navigācijas ierīcēm, piedāvājot aizraujošu perspektīvu par navigācijas nākotni un tās ietekmi uz mūsu ikdienas dzīvi.
Gribu noskaidrot, kā lietotāji saprot mūsu produktus, kā viņi tos izmanto un mijiedarbojas ar tiem, vai produkti patiešām kalpo iecerētajam mērķim, proti, sniedz ikdienā izmantojamu ģeogrāfisku informāciju. Tas ir pirmais solis, un tad es varu sākt mēģināt noteikt dizaina pamatnostādnes. Es neesmu kartes vai saskarnes radītāja, bet ceru, ka tādi uzņēmumi kā "Google" vai ģeogrāfiskās programmatūras uzņēmumi patiešām izmantos mana darba rezultātus. Runājot par minētajiem programmatūras uzņēmumiem, dažas empīrisko pētījumu atziņas tika ņemtas vērā produktu izstrādes procesā. Galu galā ceram, ka mūsu pētījumā izstrādātās dizaina vadlīnijas, kuras parāda, kas darbojas un kas ne, tiks izmantotas programmatūras produktu izstrādē.
Lekcijā Rīgā, RSU Anatomijas muzejā, pievērsīšos pētniecības jomai, kas mūs ir ļoti interesējusi pēdējo 10 gadu laikā. Mūsdienās, dodoties no punkta A uz punktu B, parasti izmantojam navigācijas ierīci. Es zinu, ka, piemēram, ierodoties Rīgā, es izmantošu "Google Maps". Izmantojot šīs kartes, visi sekojam zilajam punktam. Šādā veidā var ļoti ātri un droši nokļūt no punkta A līdz punktam B. Problēma rodas tad, ja ierīce jūs pieviļ. Piemēram, sekojot zilajam punktam, es nokļuvu no viesnīcas uz auditoriju, bet mana ierīce sabojājās un man jāatgriežas atpakaļ. Akli sekojot zilajam punktam, ļoti iespējams, neesmu neko uzzinājusi par apkārtni. Ja nav iespējas sekot zilajam punktam, lai nokļūtu atpakaļ, visticamāk, es apmaldīšos.
Tā vietā, lai izmantotu "Google Maps" un sekotu zilajam punktam, cilvēkiem vajadzētu izmantot cita veida navigācijas sistēmu, kas palīdzētu mācīties no apkārtējās vides. Kā būtu, ja lietotājs saņemtu sistēmas paziņojumu par kādu ievērojamu objektu savā ceļā, piemēram: "Palūkojieties uz šo ievērojamo torni! Tas uzbūvēts 1535. gadā, un tajā bija ieslodzīts karalis." Tas pievērstu ikviena uzmanību apkārtējai videi. Šādā gadījumā ļoti iespējams, ka vismaz atcerēsieties šo torni arī gadījumā, ja ierīce sabojātos un būtu jāatgriežas atpakaļ.
Rīdziniekiem lekcijā stāstīšu par to, cik svarīgi ir apzināties orientierus apkārtējā vidē. Orientieriem ir izziņas nozīme navigācijā, ceļa meklēšanā un lokalizācijas noteikšanā, taču tie nav integrēti "Google Maps".
Sabiedrības priekšstats par analogo iepretim digitālajam
Bieži izskan priekšstats, ka analogais ir labāks par digitālo. Ja parādās kāda inovācija, cilvēku pirmā reakcija ir – "es to nevēlos" vai "tas ir bīstami". Savukārt citi uzskata, ka tas ir lieliski un tehnoloģijas atrisinās visas problēmas. Kad 19. gadsimtā tika izgudroti tvaika vilcieni, cilvēki atteicās kāpt tajos iekšā, jo viņi bija nobijušies un domāja, ka tas ir nelabā darbs. Taču tagad cilvēki ir sašutuši, ja vilciens neierodas laikā, un var pat tāpēc doties streikot.
Jautājums vienmēr ir šāds: "Ko varu darīt ar jauno lietu tādu, kas iepriekš nebija iespējams? Kā jaunums ietekmē to, ko zināju iepriekš?" Galvenais ir apsvērt, ko zaudēsiet, ja izmantosiet šo jauninājumu, pretstatā tam, ko zaudēsiet, ja to nedarīsiet.
Piemēram: "Kas notiks ar manām smadzenēm, ja es vienmēr sekošu zilajam punktam?" Ieguvums ir tas, ka es iegūstu drošību un varu ļoti viegli nokļūt no punkta A līdz punktam B. Vēl būtiskāk ir tas, ka pat cilvēki, kuriem kartes lasīšana ir ļoti sarežģīta, gūst lielu labumu no šīs tehnoloģijas. Bet uz kā rēķina tas notiek? Ja jūs nelietojat papīra kartes, jūs lēnām zaudējat spēju noteikt savu atrašanās vietu paša spēkiem.
Pārmaiņas smadzeņu darbībā
Ir zināms, ka mūsu spēja orientēties telpā ir mainījusies. Patiesībā šī spēja mums ir dota jau dzimšanas brīdī. Tas ir ļoti individuāli, cik labi šī spēja ir attīstīta, bet to iespējams trenēt un uzlabot. Tā ir kā muskulis.
Londonas taksometru vadītājiem jākārto zināšanu pārbaudījums, The Knowledge, jo viņiem jāprot izbraukt jebkuru maršrutu. Uzdodot vadītājiem sākumpunktu un galamērķi, viņiem ir jāspēj no galvas pateikt, kā tur nokļūt. Viņi gatavojas šim pārbaudījumam divus gadus, un rezultātā ir pierādījies, ka Londonas taksometru vadītājiem ir lielāks hipokamps. Vienkāršiem vārdiem sakot, hipokamps ir neliels veidojums smadzeņu centrā, kas nosaka cilvēka spēju orientēties telpā. Šīs prasmes trenēšana palīdz to attīstīt.
Vēl viens piemērs ir pētījumi, kas veikti ar inuītiem. Dzīvojot Arktikā un pārvietojoties suņu pajūgos, viņiem piemīt neticami laba prasme orientēties telpā, kaut arī viņi pārvietojas sniegā un ledū, kur viss ir balts un nav nekādu īpašu orientieru. Šai prasmei ir bijusi izšķiroša nozīme, lai inuīti varētu izdzīvot – ja tās nav, viņi lemti bojāejai. Izrādās, ka jaunākā paaudze, kas izmanto sniega motociklus ar iebūvētām navigācijas sistēmām, vairs nespēj paveikt to, ko varēja viņu vecvecāki. Viņi pilnībā paļaujas uz ierīcēm.
Mēs redzam, ka šī prasme ir zaudēta tikai vienas paaudzes laikā.
Citos neirozinātņu pētījumos ir dokumentēts, ka cilvēks sāk zaudēt telpiskās atmiņas spējas trīs gadu laikā, kopš sācis lietot GPS ierīces.
Kā trenēt hipokampu
Izejiet ārpus savas komforta zonas! Pamēģiniet izpētīt pilsētu bez navigācijas ierīces! Pamēģiniet apmaldīties! Uztveriet to kā izaicinājumu! Novērtējiet to, kur dodaties un no kurienes nākat! Ir neliels triks, ko izmanto pārgājienu cienītāji, proti, ik pa brīdim atskatīties atpakaļ. Tādējādi jūs redzat, kā izskatās ceļš aiz jums, un tas vajadzības gadījumā palīdz atrast atpakaļceļu.
Esiet aktīvi, piemēram, aplūkojiet apkārtni, novērtējiet to un mēģiniet to iegaumēt. Uztveriet to kā spēli! Ik rītu, dodoties uz darbu, mēģiniet iet pa citu maršrutu!
Tehnoloģijas nepazudīs. Šīs navigācijas sistēmas paliks, un nākotnē mēs izmantosim viedās brilles, bet pēc desmit gadiem navigācija varbūt jau būs iestrādāta cilvēka tīklenē.
Tāpēc rodas jautājums, ko varam darīt, lai atbalstītu šo attīstību?
Ideālā gadījumā gribu, lai cilvēkam būtu sava veida smadzeņu atgriezeniskās saites cilpa (neurofeedback loop), lai sistēma, to izmantojot, pastāvīgi sagatavo cilvēku situācijai, kurā viņš pats var pārņemt vadību, ja sistēma nedarbojas.
Sistēma varētu reaģēt arī uz emocionālo stāvokli. Tā ņemtu vērā, cik nervozs, satraukts vai laimīgs ir cilvēks, pielāgotos un sniegtu informāciju, pamatojoties uz pašreizējo stāvokli, vajadzībām utt. Sniegtā informācija atšķirtos atkarībā no tā, ko tajā brīdī cilvēks dara, piemēram, ja skrien, ir tūrists vai jādodas pie ārsta nepazīstamā pilsētas rajonā.
