Lai atklātu noziegumus, izmeklēšanā iesaistās ne tikai policisti un tiesībsargājošās iestādes, dažkārt talkā nāk ģenētiķi, kuri par savu darba lauku izmanto pierādījumus, kas nekad nemelo – cilvēka DNS.
Piemēram, nesen Austrālijā attaisnota sieviete, kuru apsūdzēja par trīs zīdaiņu nāvi. Pateicoties ģenētiķu pētījumiem, atklājās, ka bērni nav miruši vardarbīgā nāvē, bet gan ģenētiskas anomālijas dēļ. Lai gan konkrēti šādi gadījumi ir retums, ģenētiskie pierādījumi tiek ievākti lielākajā daļā izmeklēšanu.
"Ģenētiskie pierādījumi principā ir ļoti vienkārši. Tiek veikta laboratoriska testēšana tieši personu DNS, un tiek meklēts ģenētiskais kods gēnos vai konkrētās DNS vietās, kuras sniedz mums kaut kādu informāciju par kaut ko. Piemēram, standarta testēšana ir par paternitāti. Tiek testētas konkrētas vietas DNS, kas ne par ko organismā neatbild īsti, bet ir ļoti mainīgas starp cilvēkiem, tāpēc var izmantot, lai atšifrētu, kurš ir īstais cilvēks," skaidroja Radoviča-Spalviņa.
Atšķirīgās DNS šūnas rodas dzimumšūnās vēl pirms bērniņa veidošanās, tāpēc divu identisku cilvēku nav, izņemot, protams, vienas olšūnas dvīņus, kuru DNS materiāls ir pilnīgi identisks.
Tas var patiesi radīt grūtības noteikt, kurš dvīnis ir pastrādājis noziegumu un kurš ir nevainīgs, taču arī tas mūsdienās vairs nav neiespējams.
"Tur vairs ar standarta metodēm netiks cauri, jo viņiem ir vienāds DNS, bet ir tāda lieta, ka dzīves laikā cilvēkiem veidojas kaut kādas mutācijas, – gan radiācijas ietekmē, gan dzīvesstila ietekmē. Tātad dažādu iemeslu dēļ veidojas tā saucamās sporādiskās mutācijas. Ja pielieto mūsdienu tehnoloģijas, sekvenē visu genomu un dažādus audus, tad var būt tā, ka ir iespējams atšķirt arī tos divus cilvēkus, bet tas nebūs standarta risinājums. Ar dvīņiem ir pagrūti," skaidroja Radoviča-Spalviņa.
Standarta gadījumos noziegumi ar ģenētiķu starpniecību tiek izmeklēti krietni vienkāršāk. No aizdomās turamā tiek paņemta siekalu uztriepe, reģistrēti dati, identificēta persona, un tad no šī materiāla tiek izdalīts DNS, veikta testēšana un interpretēts rezultāts.
"Tur nekas tāds baigi sarežģīts mūsdienām vairs nav. Tas varbūt bija sarežģīti tad, kad šīs tehnoloģijas ieviesa, ap 80.–90. gadiem. Mūsdienās der daudzas lietas, kas tiek atrastas nozieguma vietā. Izrauti mati der, jo tajos ir cilvēku šūnas. Mazas asins pilītes. Pietiek ar ļoti maz šūnām, lai varētu izolēt DNS un veikt testēšanu. Pat pirkstu nospiedumos mēdz būt DNS, arī jebkādos ķermeņa šķidrumos – siekalās, spermā, sviedros," norādīja Radoviča-Spalviņa.
Ņemot vērā, ka no cilvēka ādas nepārtraukti atdalās šūnas, izmeklētājiem bieži pietiek pat ar bieži valkātu pulksteni vai kādu apģērba gabalu, lai noteiktu vainīgo.
"Veidu ir daudz, principā der jebkuras cilvēka šūnas, izņemot sarkanās asins šūnas un varbūt vēl kādas, kurās nav kodolu, kurās nav ģenētiskā materiāla. Turklāt DNS ir ļoti stabils. Istabas temperatūrā tas tīrā veidā var glabāties diezgan ilgi, bet sasaldētā veidā principā gandrīz mūžīgi," skaidroja Radoviča-Spalviņa.
Turklāt tiek prognozēts, ka nākotnē DNS noteikšana un izmeklēšana kļūs vēl precīzāka un vēl ātrāka. Arī Latvijā šobrīd šajā jomā ir advancētas un pietiekami jaunas tehnoloģijas, vērtēja eksperte.
"Mūsdienās, vēl ne Latvijā, bet jau lēnām sāk izmantot jaunās paaudzes sekvenēšanas tehnoloģiju, ar kuru ir iespējams visu genomu cilvēkam nosekvenēt. Tur gan tad būtu jāņem attiecīgi tie paši audi, kas nozieguma vietā ir atrasti. Ja tās ir asinis, no aizdomās turamā jāņem asinis, lai neveidotos nesakritība sporādisko mutāciju dēļ. Tas, protams, ir vēl daudz precīzāk, bet arī pagaidām dārgāk. To izmanto tikai dažās valstīs," norādīja ģenētiķe.
