Jau 2015. gadā pirmo reizi ar speciālām iekārtām ASV tika uztverti gravitācijas viļņi.
"Gravitācijas viļņa efekts ir izraisīt skaņu, izraisīt vibrāciju tai vielai, tai matērijai, kurai tas iet cauri. No kosmosa nākošais gravitācijas vilnis gāja cauri detektoriem, milzīgiem, smagiem spoguļiem, novietotiem savstarpējā attālumā ap četriem kilometriem. Tie bija spoguļi tāpēc, lai ar gaismas palīdzību varētu ārkārtīgi precīzi izmērīt mikroskopiskas izmaiņas, kad šie spoguļi sāk svārstīties," skaidroja Kaščejevs.
Tā pirmo reizi tika uztverti un apstiprināti gravitācijas viļņi, kas radušies no divu melno caurumu saplūšanas. Šis atklājums jau pēc diviem gadiem tika apbalvots ar Nobela prēmiju.
Pēc kāda laika, uzkrājot signālu statistiku, tika atklāts, ka gravitācijas viļņi rodas, arī saplūstot melnajam caurumam un neitronu zvaigznei.
"Par to arī bija ārkārtīgi liela zinātnieku sajūsma, jo tad, kad ir iesaistīti divi melnie caurumi, tad vienīgais uztveramais signāls ir gravitācijas vilnis, mums nav, ar ko salīdzināt, mums nav zibšņa pie debesīm, mēs nevaram pārbaudīt, ka tur kaut kas ārkārtīgi enerģētisks ir noticis. Bet, ja saplūst neitronu zvaigzne un melnais caurums vai divas neitronu zvaigznes – ooo, tur iet vaļā kodoltermiskais jandāliņš pēc pilnas programmas!" stāstīja Kaščejevs.
Šogad zinātnieki spēruši vēl nākamo soli uz priekšu, atklājot, ka arī neitronu zvaigžņu jeb konkrēti pulsāru palēnināšanās sniedz pierādījumus gravitācijas viļņiem. Tas ir pilnīgi cits veids, kā skatīties uz to pašu parādību.
Pulsārs ir ļoti kompakta neitronu zvaigzne, kura no magnētiskajiem poliem rada ļoti intensīvu starojumu visā elektromagnētisko viļņu spektrā. Ja mēs būtu nedaudz tuvāk, mēs pulsārus varētu redzēt ar aci.
"Mēs runājam par neitronu zvaigznes īpašību būt par pulsāru, ka tā iet uz darbu un raida mums periodiskus signālus, un mēs esam izmantojuši neitronu zvaigznes pakalpojumus, lai tie pulsāri būtu kā uztvērējs. Ja līdz šim mēs runājām par neitronu zvaigžņu iesaisti gravitācijas viļņu radīšanā, tad šeit ir runa par gravitācijas viļņu uztveri. Tas lielais sasniegums ir tajā, ka ar pulsāru tīklu detektētie gravitācijas viļņi ir ar daudz zemākām frekvencēm, ko rada jau galaktikas mēroga melnie caurumi," skaidroja Kaščejevs.
Līdz ar to pieejama kļūst pilnīgi jauna astrofizikas sadaļa. Pētnieki nu varēs salīdzināt savus pieņēmumus par galaktiku veidošanos, par galaktikas mēroga supermasīvajiem melnajiem caurumiem ar reāliem novērojumiem.
"Šeit mēs runājam par tik smalkām parādībām, pat ļoti precīzi zinot, ko meklēt, un ļoti cītīgi strādājot simtiem cilvēku gadu desmitiem, varbūt, lūk, šeit ir tas statistiski nozīmīgais punkts. Gravitācijas viļņu efekti uz zemes ir absolūti nemanāmi. Bez cilvēka gara un neatlaidības mēs nekad nespētu uzzināt, kā pasaule darbojas," atzina Kaščejevs.
