Fakts, ka vairākos pasaules reģionos sniega un ledāju apjomi sarūk, droši vien vairs nebūs pārsteigums. Taču, šim procesam turpinoties, rodas jautājums, vai tā baktēriju un vīrusu dažādība, kas mitinājusies polārajos apgabalos, līdz ar kūstošo ledu varētu vieglāk sasniegt cilvēkus un radīt kādus tālākus riskus?
Vēl jo vairāk – ja, izkūstot sniegam, atsedzas kāda bojāgājuša dzīvnieka atliekas, – vai tas būtu vēl viens apdraudējums. Un ja dzīvnieka nāvi izsaukusi Sibīrijas mēra baktērija jeb Bacillus anthracis, – vai šāda slimība var atkal spēcīgi uzvirmot?
"Tā ir multifaktoriāla problēma, jo principā tie ledāji kūst un tāpat okeānā nonāk. Pagaidām laikam nekas tāds, kas droši pierādītu, ka no ledājiem kaut kas baigi bīstams ir nācis, – par to nav bijis pierādījumu, ka ir bijis kaut kas pavisam sens un nezināms. Bet, jā, es teiktu, ka bažas ir, protams, pamatotas. Droši vien, klimatam kļūstot siltākam, arktiskajos reģionos cilvēku apdzīvotība kļūs lielāka, varbūt sāksies industrializācija tur. Tas, protams, palielinās cilvēku saskarsmi ar to, kas tur ir iesaldēts. Tādā ziņā, jā, protams, nevar to izslēgt, bet es neceltu arī paniku," vērtēja Zrelovs.
Ja tomēr jābaidās, tad vairāk ir vērts baidīties no vīrusiem, nevis baktērijām, jo pret tām, visticamāk, līdzēs jau esošās antibiotikas.
"Baktērijas, kas tur iesaldētas, nebūs ar multirezistenci pret antibiotikām. Jā, tām var būt dabiska rezistence pret kaut ko, bet tāpat tās varēs izārstēt, es domāju, ar mums šobrīd pieejamajām antibiotikām. Jā, tā baktērija varbūt ir iesaldēta desmitiem tūkstošu gadu, bet diez vai tām būs pilns spektrs ar antibiotiku rezistenci, kā jau šobrīd esošajiem celmiem.
Tā kā vairāk jābaidās no baktērijām, kas šobrīd cirkulē slimnīcās, nevis no tām, kas "pamostas". Ar vīrusiem ir citādāk. Tur var būt kaut kas pilnīgi jauns, par ko mēs ļoti maz zinām," skaidroja Zrelovs.
Vienlaikus pētnieks atgādināja, ka nesenā pieredze ar SARS-CoV-2 vīrusa parādīšanos pierādīja, ka mūsdienu zinātne spēj tikt galā ar jauniem vīrusiem. Protams, pasaule piedzīvoja lielus zaudējumus, taču tie bija krietni mazāki, nekā, tie visticamāk, būtu bijuši tad, ja tāds vīruss būtu parādījies 50 vai 100 gadus atpakaļ.
"Es teiktu, ka SARS-CoV-2 bija ļoti labs treniņš pasaulei. Es domāju, ka pasaule ir plus mīnus gatava. Pasaules Veselības organizācijai, cik saprotu, ir pat protokoli slimībai X – kas jādara, ja parādās kaut kas pilnīgi jauns," norādīja Zrelovs.
Zrelova interešu lokā šobrīd ir bakteriofāgu pētniecība, izmantojot polārajos apgabalos iegūto materiālu, taču viņš atzina, ka kopumā pasaulē šis jautājums līdz šim pētīts maz. Turklāt lielākā daļa pētījumu par mūžīgajā sasalumā atrastajiem organismiem ir veikti, balstoties uz molekulārām metodēm, kas neietver, piemēram, atsevišķu baktēriju izolēšanu.
"Tā kā var paskatīties, kādi ģenētiskā materiāla fragmenti tur ir un kam tie pieder, bet
tikai pavisam neliela daļa pētījumu iet vienu soli tālāk un mēģina patiešām izolēt tos organismus, un paskatīties, kas tajos notiek. Reāli mēs zinām, ka tur ir daudz kas unikāls, kas vēl nav zinātnei pieejams," norādīja Zrelovs.
Lai niansētāka pētniecība būtu iespējama, zinātniekiem vispirms jāiegūst paraugi, dodoties ekspedīcijās. Tad paraugs ļoti rūpīgi jāapstrādā, lai novērstu kontaminācijas riskus.
"Tad to visu atkausē, mēģina izdalīt totālo ģenētiskā materiāla daudzumu. To var darīt gan tikai uz DNS, gan uz DNS un RNS. Tad principā visu to zupu ar visiem ģenētiskā materiāla fragmentiem no jebkā, kas tur ir bijis, var nosekvenēt, radot daudz tādu burtiņu virknīšu. Tās burtiņu virknes var mēģināt analizēt, lai saprastu, kam tās ir līdzīgas no jau aprakstītajiem organismiem. Šī metode neaprobežojas tikai ar baktērijām vai vīrusiem, ar to var pētīt arī dzīvniekus," skaidroja Zrelovs.
Šādu pētījumu ir maz, jo jau pati paraugu iegūšana jeb došanās ekspedīcijā uz mūžīgā sasaluma teritorijām ir dārgs un sarežģīts prieks. Vienlaikus ir baktērijas, kas neizpētītas un atrodoties dziļi ledū, gadu simtiem joprojām spēj izdzīvot.
"Ir pierādīts, ka dažas baktērijas spēj vairoties pat -15 grādos tā, ka aktīvi notiek to replikācija. Tās nevis vienkārši tur atrodas un izdzīvo nelabvēlīgos vides apstākļos, bet reāli notiek metabolisms, un tās tur kaut ko dara. Bija mēģinājumi modelēt to metabolismu, un datora simulācijas paredz, ka varētu būt tā, ka pat līdz mīnus 40 grādiem varētu atrast baktērijas, kas spēj dzīvoties," norādīja Zrelovs.
Baktērijas, kuras turpina dzīvot un vairoties mūžīgā sasaluma zonās, ir pielāgojušās nelabvēlīgajiem apstākļiem. Tieši šīs modifikācijas baktēriju uzbūvē piesaista zinātnieku interesi un mudina pievērsties arvien plašākiem pētījumiem. Vienlaikus eksistē otrs baktēriju veids – baktērijas, kas zem ledus slāņa nav aktīvas, bet, atrodoties miera fāzē, gaida labākus apstākļus.
"Otrs variants ir sporas veidojošās baktērijas, kas izveido tādu kā miera stāvokli, kad tās nav dzīvas, bet vienkārši gaida, kad apstākļi paliks labāki. Tas pats Bacillus anthracis jeb Sibīrijas mēra izraisītājs varbūt var pārdzīvot ne tās adaptācijas pie aukstuma dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka pāriet uz citu stadiju, paliek par sporu un gaida, kad būs labāk, kad tas atkal varēs pārvērsties par dzīvu šūnu," norādīja Zrelovs.
Tikmēr vīrusi dzīvības pazīmes parāda, tikai inficējot saimnieka organismu, bet līdz tam ledus vai sals tiem eksistēt netraucē.
"Ir bijuši pētījumi, kuros ļoti senus vīrusus, kuri tikuši iesaldēti tad, kad pa zemi vēl staigāja mamuti, matainie degunradži un pat neandertālieši, ir izdevies atdzīvināt. Vecākais vīruss, šķiet, bija 48,5 tūkstošus gadu vecs, par kuru ir reāli pierādījumi, ka tas ir replicēts. Pētījumi, kad mēģina atdzīvināt vīrusus, gan nav ar cilvēku vīrusiem, pētnieki strādā ar amēbu vīrusiem. Bet, ja amēbu vīrusus, kuri tur ir 50 tūkstošus gadu, var izgūt, īsti nav iemeslu, kāpēc nevarētu cilvēka vīrusu izgūt, kurš tur inficēja neandertāliešus, piemēram," vērtēja Zrelovs.
