Ikšķiles dejotāji un dziedātāji gan vietējos koncertos, gan arī Dziesmu svētkos allaž mugurā vilkuši kādu no Vidzemes novadu tautu tērpiem, bet nekad nav varējuši lepni teikt - tas ir mūsējais.
Ikšķiliete Nikoleta Rudovska dzied korī un stāsta - koristēm ir tautas tērps ar zaļiem un baltiem brunčiem, taču gribētos savējos, Ikšķiles.
Līdz šim tautas tērpa trūkums allaž skaidrots ar Rīgas tuvumu, tomēr nesen atklājies, ka Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumos ir 19. gadsimtā darināta Ikšķiles josta, kuras pamatā ieausti saules raksti un krustiņi, bet savienojot vertikālajā plaknē esošās Dieva un Māras zīmes veidojas vienotā Visuma zīme. Nezinātājiem gan šķiet, ka no Lielvārdes jostas to atšķir vien zaļais dzīpars.
"Ikšķiles jostai ir viens fragmentiņš, kas atkārtojas, bet Lielvārdes jostā katra rindiņa ir savā aušanas tehnikā," stāsta audēja Natālija Logina.
Novada folkloras un vēstures zinātāja, audēja Natālija Logina stāsta, ka pirms gandrīz 20 gadiem kopā ar mājturības skolotāju jau audusi ko līdzīgu, bet apstiprinājuma, ka tā ir Ikšķiles novada josta, nav bijis. Tagad izrādījies, ka arī krāsu toņi nav bijuši pareizie.
"Mūsu jostā tonis ir tāds piesātināts, vairāk uz biešu sarkano," norāda Ikšķiles kultūras pārvaldes vadītāja Dzintra Čudare-Bērziņa. "Un, ja mēs paskatāmies, tad tas sarkanums jostā ir tieši tāds pats, kā ir mūsu Ikšķiles ģērbonī."
Šodien Ikšķiles josta stellēs ielikta, lai katra audēja varētu gan kādu rindiņu ieaust, gan smalki pareizos musturus norakstīt. Pēc jostas rakstiem un krāsām iespējams arī izveidot tautas tērpu, un audēja cer, ka jau šogad Ikšķiles 830. jubilejā paraugs būs gatavs.
