Māras smalkie tautas tērpu vainagi pabijuši visos kontinentos, izņemot Antarktīdu

To, cik kilogramu sīku pērlīšu vairāk nekā 40 darba gadu laikā Latvijas amatniecības kameras meistare Māra Krieviņa iešuvusi latviešu tautas tērpu vainagos un jostās, viņa pat neņemas rēķināt. Vainagi darināti daudziem deju kolektīviem, arī individuālajiem pasūtītājiem, tie aizceļojuši arī pie latviešiem teju uz visiem kontinentiem – vienīgi Antarktīdā nav. Māras Krieviņas izšūtās pērļu jostas atzinīgi novērtētas arī izstādē Ķīnā.

“Pērlīšu uzlasīšana ir uz smalkās, pērļu šujamās adatas, tagad mēs uzlasīsim pērlītes,” Māra Krieviņa lūgta nodemonstrēt, kā tad top smalkais izšuvums, stāsta, ka parasti vainagu šūšanā izmanto divas adatas - uz vienas tiek uzlasītas pērlītes, un to meistare dara visai virtuozi.

“Tā ir tā vainagu šūšanas pamattehnoloģija. Pamatā visi vainagi tiek šūti ar divām adatām – uz vienas uzver un uzlasa pērlītes un ar otru nostiprina,” stāsta meistare. Vienam vainagam vajadzīgi 50-70 grami pērlīšu.

Amats apgūts pašmācības ceļā, protams, rakstus un vainagu dažādību pētot muzeju materiālos. Māra atzīst, ka viņai jau cita ceļa nebija kā pievērsties rokdarbiem, jo arī viņas mamma bija rokdarbniece.

“Mamma jau bija rokdarbu skolotāja, pulciņa vadītāja. Ar lielu pretestību, bet darīju visu, sajūsmu lielu tas pusaudžu un bērnības gados neizraisīja, bet vēlāk, jā. Tas bija 1973.gads, Dziesmu svētku simtgade, tas bija tāds ārkārtīgi liels pacēlums tautā. Man bija Ilze piedzimusi, mazs bērns, sēdēju mājās. Mamma dziedāja korī, visiem koriem šuva toreiz jaunus tērpus, un mamma teica – vai tu nevari vainagus pamēģināt šūt,” stāsta Māra.

Cik vainagi šajos gados izšūti, meistare neņemas spriest. Un tie ir ļoti dažādi, katram novadam ar pavisam atšķirīgu rakstu.

Meistare uz galda izlikusi vairākus vainagus, kas raksturīgi dažādiem Latvijas novadiem.

“Sāksim ar man ļoti mīļu vainagu - tā ir Abrene, pie skaistā baltā Latgales tautas tērpa, ļoti patīk šūt Abreni, nu tas ir skaists. Tad ir skaists un mīļš Lielvārdes vainags, sevišķi ar sīkajām pērlītēm. Lielvārdei ir ļoti daudz variantu, grāmatās ir kādi seši, astoņi varianti atrodami. Šis ir viens no man mīļākajiem vainagiem, kur trīs motīvi trīs reizes atkārtojas, trejdeviņi.”

Savulaik vainags bija ne tikai tautas tērpa elements, bet raksturoja arī tā valkātājas noteiktu dzīves posmu, un tas katras meitenes dzīvē bija nozīmīgs notikums. “Tas būtībā saistās ar meitenes briedumu. Ir pat tautas dziesmās minēts – skrieniet, brāļi, uz Rīgu, pērciet vainagu, mazā māsa ir kļuvusi par jaunavu, - un tad meitenei dāvina vainagu. Vainaga dāvināšana ir tāds īpašs notikums ģimenē,” stāsta Māra.

Meistare darina ne tikai izšūtos vainagus, bet arī pērļu jostas, tās atzinīgi novērtētas pat tālajā Ķīnā.

“Šīs divas jostas ir vistālāko ceļu veikušas, tās bija aizvestas uz Ķīnu 2013.gadā uz “Expo” izstādi. Konkursam bija izvirzīta šī rozā josta un ieguva sudraba godalgu. Bet no šīm visām jostām, man īpaši mīļa ir Vecpiebalgas josta, tā saņēma ceļojošo Voldemāra Cīruļa piemiņas balvu par labāko tautas tērpu, tajā manas Vecpiebalgas ūdensrozes,” viņa stāsta.

“Mamma ir tādu kā uzdevumu sev izvirzījusi – apzināt mūsu puses jostas. Bet tā jostu tradīcija, tā ir nākusi no Vācijas, kā vācu mode,” stāsta Māras meita Ilze Posta. Viņa turpina savas dzimtas rokdarbnieku tradīcijas, arī pievērsusies jostu izšūšanai.

Šīs greznās jostas savulaik valkājuši vīrieši, un tās liecinājušas par zināmu statusu sabiedrībā.

“Kuram katram vīrietim jau tādu jostu nešuva un nedāvāja. Tas bija tā, ka saimniekam bija jābūt īpašam, ar nopelniem. Ne velti rakstos ir tāds termins kā bajāru jostas. Turības un cilvēka tāda īpašā statusa apliecinājums,” skaidro Ilze.

Ilze, kura nu jau ne pirmo gadu arī izšuj jostas un vainagus, atzīst – laikam ejot, arvien vairāk rodas apziņa, ka ir jāturpina mātes darbs. “Kā smejos, es zem stellēm esmu izaugusi. Šobrīd, kad jau mani bērni ir paaugušies, tam reāli ir arī laiks, un jūtu arī nepieciešamību pēc tā. Šī vide, ja tu esi tādā dzīvojis un izaudzis, tad tu saproti to, ka tu savādāk nemaz nevari dzīvot. Nu, vienkārši tas ir arī kaut kāds pienākums pret savu ģimeni, varbūt pienākums saglabāt šo kultūras mantojumu, jā, tas ir pienākums.”

Māras un Ilzes darinātie vainagi un izšūtās jostas novembrī apskatāmas Alūksnes Kultūras centrā kopā ar citu Alūksnes studijas „Kalme” rokdarbnieču darbiem.

Tautas māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti