Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Edītes galds ir īstena radoša laboratorija, nokrauts ar visu iespējamo, – pērlītēm, papīriņiem, ķēdītēm, pudelītēm, spīdumiem… kā viņa pati smejas – atkritumiem, kas viņas režijā pārtop mākslas darbos.
Daža no pērlītēm ir tik smalka, ka, šķiet, paģēr īpašu prasmi, lai to vispār satvertu. Un, jā, Edītei viņas gandrīz 85 gados joprojām nav briļļu.
To, ka darbošanās ar rokām un radošums ir īstens dzīvības eliksīrs, apliecina arī Anrī Matisa stāsts – pārcietis vēža operāciju, mākslinieks nonāca ratiņkrēslā, un pēdējos savas dzīves gadus viņš veidoja aplikācijas jeb savus slavenos cut-outs. Ar milzīgām drēbnieka šķērēm viņš grieza krāsainas papīra lapas un vēlāk visus šos dažādo formu izgriezumus lika kopā pārsteidzošās kompozīcijās. Matiss pats šo posmu dēvēja par savu otro dzīvi, kurā juties tik brīvs kā nekad.
Tauste kā maņa ir ārkārtīgi svarīga, un darbošanās ar rokām spēlējusi lielu lomu cilvēces evolūcijā. Tā ļāvusi mums attīstīt iztēli, radīt darbarīkus un paveikt daudz ko citu. Tieši taktilā komunikācija ir pirmā, ar kuras starpniecību zīdainis mācās saprast un sazināties ar pasauli. Tai pieskarties un to satvert.
Diemžēl mūsdienu dzīvesveids, kur lielāko daļu laika pavadām ar tālruņiem rokās vai pie datora ekrāna, tausti lielā mērā atstājis novārtā. Daudziem no mums šī maņa nosacīti ir atrofējusies. Pieskāriens kļuvis slīdošs jeb pastarpināts. Cik bieži mēs vairs ikdienā rakstām ar roku – ko garāku par pāris vārdiem un rokrakstā, kuru kāds cits vēl spēj izlasīt? Ar roku rakstītas vēstules vispār kļuvušas par retumu un teju vai luksusu.
Taču, kā zināms, neviens cits tik labi nesajūt laika garu kā mākslinieki.
Ne velti šobrīd īpaši pastiprinājusies interese par tekstilmākslu un keramiku. Tādējādi intuitīvi mudinot mūs visus iedarbināt ierūsējušās taktilās prasmes.
Ar keramiku eksperimentē arī virkne gleznotāju, piemēram, tepat Latvijā – Paula Zariņa-Zēmane un Atis Jākobsons. Jo atšķirībā no otas vai zīmuļa, kas tomēr ir instrumenti, radot kaut ko no māla, mēs vistiešākajā veidā to darām paši ar savām rokām un tiešu pieskārienu.
Pētījumi liecina, ka keramikai kā nodarbei ir arī terapeitisks potenciāls, tā var palīdzēt depresijas gadījumos, cilvēkiem, kam ir problēmas ar lēmumu pieņemšanu un motivāciju, kā arī vienkārši uzlabot garastāvokli un vispārējo labsajūtu.
Pierādīts, ka darbošanās ar mālu vienlaicīgi aktivizē vairākus smadzeņu centrus. Tajā vienlīdz iesaistīta gan motorika un muskuļi, gan redze un iztēle. Šajā procesā vienmēr klāt ir arī neparedzamības moments. Mēģinot un kļūdoties, uz iepriekšējo zināšanu bāzes tiek iegūtas arvien jaunas zināšanas, kas veicina jaunu smadzeņu šūnu un to savienojumu ceļu veidošanos. Citiem vārdiem, neiroplastiskumu.
Pieskaroties mālam, mēs nonākam saskarē ar zemi, kas ir miljoniem gadu veca, un vienlaikus radām kaut ko, kas šķietami nekad vēl nav eksistējis. Tas rada prieku un gandarījumu.
Darbošanās ar rokām ir arī ļoti nomierinoša un sazemējoša, un no iekšējā līdzsvara viedokļa mums, kas lielākoties pieraduši dzīvot savās galvās, ir vitāli nepieciešama. Roku darbs palīdz mums būt arī pilnībā klātesošiem tajā, ko mēs darām. Šeit un tagad. Tas nozīmē laiku sev, jo, ja kaut ko ar paši ar savām rokām vēlamies izdarīt kvalitatīvi, to nav iespējams sasteigt. Jebkura darbošanās ar rokām ir arī ļoti meditatīva nodarbe jeb, citiem vārdiem, pilnvērtīgas dzīves prakse mūža garumā.
