Brīvības bulvāris

Andis Kudors: Krievijas zagšana ir nākusi par labu Ukrainai šodien

Brīvības bulvāris

Par karu domāt ir ārkārtīgi grūti. Saruna ar filozofu Arni Rītupu

Sabiedrības realitāte un likumdošanas paralēlā dzīve. Saruna ar Aivitu Putniņu

Brīvība dod privilēģiju piecelt otru cilvēku. Saruna ar sociālantropoloģi Aivitu Putniņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 10 mēnešiem.

Barikāžu laikā visi piedzīvoja, ko nozīmē solidaritāte, bet izcīnītā brīvība nāk ar privilēģiju un reizē arī pienākumu – mēs tagad esam brīvi, mums vairs nav jācieš, un mēs tagad varam otram cilvēkam piedot, mēs varam otru cilvēku piecelt, mums vairs nav jācīnās tikai par mums pašiem. Diemžēl vienlaikus 90. gados visā Eiropā ienāca audita kultūra, domāšana, kas vērsta uz efektivitāti, un sabiedrības vērtības ir nobīdījušās mantas un naudas virzienā, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" vērtēja sociālantropoloģe Aivita Putniņa. 

Antropoloģijas izglītību Aivita Putniņa ieguvusi Vītauta Dižā universitātē Kauņā un Kembridžas Universitātē Lielbritānijā, strādājusi daudzos pētnieciskos projektos par ģimenes dzimti, sabiedrības līdzdalību, pilsētas plānošanu, biotehnoloģijām, seksuālo un reproduktīvo veselību, vardarbības novēršanu un kultūras procesiem. Aivita Putniņa konsultējusi starptautiskās un valsts institūcijas gan ārējās komunikācijas, gan sabiedrības integrācijas un nacionālās plānošanas jautājumos. Izveidojusi Antropoloģijas studiju programmu Latvijas Universitātē.

Putniņa pirms dažiem gadiem, kad vēl tika svinēta Latvijas simtgade, kādā intervijā teica, ka brīvība, ko devusi dzīve neatkarīgā valstī, ir izrādījusies diezgan smags ikdienas darbs, proti, brīvība izvēlēties otru cilvēku, brīvība likt otra cilvēka vajadzības augstāk par savām, taču tikai tā esam patiesi kungi pār savu brīvību, pretējā gadījumā brīvība ved cilvēku uz viņu vajadzību un vēlmju cietumu.

Gints Grūbe: Brīvība likt otra cilvēka vajadzības augstāk par savām ir pēc būtības jautājums par solidaritāti, kurai var atrast gan pozitīvus, gan negatīvus piemērus šobrīd Latvijā. Reizē tas ir arī reliģisks jautājums. Kur ir tā tipiskā problēma? Tajā, ka mēs joprojām esam pārejas sabiedrība solidaritātes izpratnē? 

Aivita Putniņa: Tas ir jautājums no tāda sistēmiska skatpunkta. Es droši vien skatos no otras puses, man vairāk interesē nevis tas, kā cilvēki runā par lietām, bet tas, kā cilvēki lietas dara. Antropologiem patīk skatīties uz to starpību starp šīm abām lietām. Es labi atceros vēl padomju laikus un savus vidusskolas gadus, kādu 1986. gadu, kad svinam klasesbiedrenes dzimšanas dienas ballīti, un tad mēs "proklamējam" Latvijas Republiku, un tā ir tāda lieta, pēc kā mēs visi ilgojamies. Tad nāk barikāžu laiks. Un man liekas, ja jādomā par solidaritāti, tā bija lieta, ko visi cilvēki izdzīvoja. Man likās, jā, tagad beidzot tā brīvība ir pienākusi ar šo ārkārtīgi lielo atbalstu, upurēšanos vienam citu priekšā. Tas, ka tur bija dažādi cilvēki, kas bija padomju laikā Latvijā iebraukuši, un visi stāvēja par vienu lietu. Toreiz tā situācija bija nopietna, neviens nezināja, kā tas beigsies. 

Un tad pēc gada tas tā kā sabirza, un katrs sāka meklēt savu vietu. Tad daļa cilvēku nebija vairs tik cienīgi, kas tur bija barikādēs strādājuši, jo viņi nebija latvieši. 

Un vienam viss pienākas tāpēc, ka tu esi Latvijā piedzimis un tu esi latvietis, un citam atkal vairāk nekas nepienākas. Tāpat lielā sabiedrības noslāņošanās. Rūpnīcu sabrukšana. Atceros, ka es vēl vācu datus savai doktora disertācijai, kur es runāju ar sievietēm, kuras grūtniecības laikā pārtika tikai no plikas maizes un tējas. Tā sociālās palīdzības tīkla vēl vispār nebija. Tas ir jautājums, kāda tā valsts ir. Viens, ka mēs viņu proklamējam un pasakām, re, mēs tagad nu visu izdarījām. Un kas no tā visa ir iznācis? Šī sociālā nevienlīdzība, tā plaisa, kas starp cilvēkiem veidojas, tā mani uztrauc, jo man liekas, ka

brīvība dod tādu privilēģiju – mēs tagad esam brīvi, mums vairs nav jācieš, un mēs tagad varam otram cilvēkam piedot, mēs varam otru cilvēku piecelt, mums vairs nav jācīnās par to, ka mani tagad žmiedz nost.

Tā ir ārkārtīgi fundamentāla lieta un sajūta – dzīvot ar tādu sajūtu, ka man joprojām kaut kā trūkst, vai ar sajūtu, ka man tagad tas ir iedots un man tagad ir pienākums dot šo lietu tālāk citiem cilvēkiem.

Bet jūs savas grāmatas ievadā rakstāt, ka sabiedrība ir individualizējusies, ka ir pieaugusi sociālā nevienlīdzība, dzīves temps ir kļuvis straujāks. Tas pamata jautājums ir, kā tas ir ietekmējis cilvēku attiecības? Mēs esam sākuši dzīvot ātrāk, bet tam ir blaknes; vai blaknes ir tomēr tam kapitālismam, kas iestājās? 

Jautājums, protams, arī bija, cik padomju laikā tā bija sociālistiska republika. To arī daudzi ārvalstu pētnieki ir norādījuši, ka

tas padomju cilvēks patiesībā nebija nekāds sociālisma cilvēks, viņš tāpat gribēja to mantu.

Protams, ka šī neoliberālā ekonomika un tas milzīgais lēciens, kuru cilvēki ārkārtīgi dažādi pārvarēja, tas ir ietekmējis mūsu dzīves. Droši vien nākusi ir vēl viena lieta klāt, kas deviņdesmitajos gados notika visā Rietumeiropā, proti, tas, ko antropologi sauc par audita kultūru. Proti, tā ir tāda menedžmenta veida domāšana, kas ir vērsta uz efektivitāti, padarīt vairāk īsākā laikā. Šī steiga, ka cilvēki arī tīri objektīvi, lai to algu, kas ļautu uzturēt ģimeni, nopelnītu, daudz strādā, un pie mums turklāt vēl daudz ilgāk nekā vidējais pilsonis Eiropā. Tas arī ir radījis vēl vairāk vērtību nobīdi tajā mantas un naudas virzienā.

Paradoksāli, bet mēs strādājām, lai mums būtu labāka dzīve, lai mums būtu vairāk mantu. Vecāki pavada vairāk stundu darbā, un tad par to, ko nopelna, viņi pērk bērniem atkal tās mantas.

Bet vai mēs varam uzvilkt visus mūsu 10 apavu pārus kājās? Mums ir tikai divas kājas. Tāpat cilvēki mokās, ko tagad darīt ar drēbju skapi, jo to drēbju ir pārāk daudz. Šī dzīves konvertācija vairāk uz mantu parāda tās attiecības, kurās ir jāliek iekšā arī ļoti daudz laika, tās pazūd aiz šīs steidzīgās un mārketinga tipa dzīves loģikas.

Jūs nesen kādā intervijā radio teicāt, ka mēs dzīvotu labāk, ja viens ar otru sarunātos. 

Jā, tur jau tā lieta, jo mantas nopirkšana cilvēkam jau sagādā īslaicīgu laimes sajūtu. Bet tas jau nesniedz nekādu milzīgu gandarījumu ilgtermiņā, jo ilgtermiņā gandarījumu mums sniedz attiecības, citu cilvēku atbalsts, mīlestība. Tās ir tās lietas, kuru dēļ mēs jūtamies vērtīgi un varam dzīvot. 

Bet kurā brīdī mēs pārstājām sarunāties?

Es domāju, ka tā ir tāda pakāpeniska lieta. Tā pat nav apzināta lieta. Vienkārši vairs nepietiek šim laika, un nepietiek arī prasmes. Tā ir vēl viena lieta, ka mēs dzīvojam tādā ļoti tradicionālā sabiedrībā. Padomju sabiedrība arī bija ļoti tradicionāla, ar izteiktām dzimtes lomām. Un kāpēc runāties, ja viss tāpat ir skaidrs? Mēs taču tāpat zinām, ko tas otrs cilvēks domā. Jo izteiktāks ir šis lomu dalījums un jo vairāk skaidrs, kas kuram jādara, jo ir mazāka vajadzība runāt. Tur ir tas paradokss. 

Bet kā tas izpaužas šobrīd? Šī tradicionālā sabiedrība, kurā visiem viss ir skaidrs... Ja paskatāmies sociālos medijus, nu nekas nekļūst skaidrs. 

Piemēram, par ģimenes lomām – cilvēkiem viss ir skaidrs. Tādā tradicionālā, heteronormatīvā izpratnē ir vajadzīgi divi pretēja dzimuma īpatņi, tad ir tā laulība kā vērtība, un tad jau visas lietas notiek. Tikai izrādās, ka nenotiek, jo nav jau šīs attiecību veidošanas prasmes. Grāmatā es arī aprakstu vienu piemēru tieši par to, ka viens pāris mokās 10 gadus, un beigās pēc tiem 10 gadiem aiziet uz laulāto kursiem, un tad tā sieva saka – beidzot man tas vīrs pirmo reizi pa visiem gadiem pateica, ka viņš mani mīlot. Bet vīrs domāja, priekš kam viņam kaut ko tādu teikt? Viņam tas liekas smieklīgi. Tas notiek attiecībās vecākiem ar bērniem, partneriem savā starpā, arī pieaugušiem bērniem ar saviem jau sirmiem vecākiem. 

Viena no problēmām, kuru jūs iezīmējat, arī runājot par ģimenes modeli, jūs esat teikusi, ka normatīvais regulējums netiek līdzi procesiem sabiedrībā. Veidojas konflikts starp sabiedrību un politiku. Mēs, no vienas puses, ievēlām cilvēkus, kuri reprezentē sabiedrību, bet tie, kuriem jāveido šis normatīvais process, vienalga netiek līdzi procesiem sabiedrībā. Kāpēc tā?

Tāpēc, ka normatīvie procesi mums notiek lielajos vērtību līmeņos. Mēs vairāk dzīvojam tādu kā saukļu līmenī, un zinātnei arī Latvijā ne visai tic, sociālajiem zinātniekiem. Covid-19 laika regulējumi man liekas ļoti spilgta ilustrācija tam, kā eksperta viedokļi beigās tā arī netika ņemti vērā, un visi vadījās no tādas sajūtas, kā man liekas, kā tagad būs. Daļa politiķu ir bijuši gudrāki, un tā ir nesena tendence. Esmu novērojusi, ka partiju programmas tiek rakstītas pēc socioloģiskās aptaujas rezultātiem, ko cilvēki tur gribētu redzēt, un tad to mēģina likt iekšā.

Bet tā jau ir tāda klasika, visā pasaulē partijas pasūta socioloģijas aptauju savā priekšvēlēšanu procesā. 

Tas, ka tu savu programmu uzraksti, pilnībā balstoties tikai aptaujā, bet nevis tādā politiskā redzējumā, tā varbūt ir tāda galējība. Ir tomēr kaut kāda partijas programma, bet, ja tu neskaties loģiku, bet vienkārši saliec lietas iekšā... Tas ģimenes regulējums, tas visu laiku ir bijis tāds karsts kartupelis, jo, nedod Dievs, tagad pateikt, ka ģimene varētu būt kaut kas vairāk nekā precēts vīrs un sieva un viņu bērni. Vai nu arī tādi, kas varbūt nav precējušies, bet noteikti ir pretēja dzimuma. Vismaz padsmit gadus to es esmu vērojusi. Piemēram, kāpēc Latvijā netiek kriminalizēta vardarbība ģimenē? Tas ir vainu pastiprinošs apstāklis, bet nav specifiska regulējuma par vardarbību ģimenē. Tajās sapulcēs visi saka: bet tad būtu jādefinē, kas tā ģimene ir, un to mēs nevaram atļauties darīt, jo tad mums nāktos to plašāko jēdzienu likt iekšā. Kriminālprocesa likumā ir tas plašākais ielikts. Ir kaut kādas bailes.

No kā bailes? Kā jūs definētu? 

Tāpēc, ka mēs gribam būt tādi labi un kārtīgi cilvēki tajā sarunu normatīvā līmenī, deklaratīvajā līmenī. Ja es saku, ka esmu par tradicionālajām vērtībām, tad es esmu labs cilvēks, aiz manis tad ir taisnība. Tā rada zināmu solidaritāti sabiedrībā šajā vērtību līmenī, ka mēs visi tagad solidarizējamies par kaut ko un pret kaut ko. Tāpēc mums tagad ir tāda plaisa. 

Varbūt tā ir tāda padomju pieredze, kas ļauj pieņemt, ka tas normatīvais regulējums atrodas kaut kādā paralēlā pasaulē, kas ir nesaistīta ar privātās dzīves sfēru? 

Nē, es domāju, ka mēs..

Mēs protam dzīvot tādā dubultā politiskā kultūrā. 

Mēs noteikti dzīvojam dubultā politiskā kultūrā, bet mums šis normatīvais regulējums ir galvenais veids, kā mēs organizējam dzīvi un sabiedrību. Tas nekas, ka mēs nedzīvojam pēc tā regulējuma, bet tas, kas ir likumā ierakstīts, tā ir tāda svēta, laba, apvienojoša lieta. Tāpēc arī Satversmē ir tie grozījumi par to vīrieti un sievieti, un tagad ir vēl plašāki grozījumi tajā projektā, kas tad vēl skaidrāk pateiks, kas ir ģimene un kā tad to aizsargāt.

Nē, mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā ir ārkārtīgi liela vērtība normatīvajam regulējumam. Latvijā normatīvais regulējums ir ārkārtīgi liela lieta.

Un tad, kad runā ar cilvēkiem, tas normatīvais regulējums ir alfa un omega. Tu tajā kaut ko ieraksti, un tas nozīmē, ka tā lieta ir ierakstīta, ka tā tagad ir. Un mēs varam atslābināties un dzīvot, kā mēs gribam, bet tagad mēs visu esam sakārtojuši. Mums ir tādas jomas kā augstākā izglītība, kas ir nejēgā pārregulēta, un tas regulējums ļoti bieži traucē gan tām pašām ģimenēm, gan augstākajai izglītībai, absolūti visam. Bet mēs sakārtojam. Un tad ārzemju eksperti saka, atvainojiet, bet jums netiek tās un tās tiesības īstenotas, bet mēs pretī – nē, tiek, te ir papīrs, kur tas ierakstīts. Mums šis vārdiskais, normatīvais līmenis ir svarīgs. To varētu arī par tādu nacionālo iezīmi nosaukt. To arī daudzi eksperti saka, ka nacionālisms nav tikai valodas vai etnogrāfijas un folkloras lieta, tā ir arī birokrātija. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti