«Kādreiz nāca tikai sievietes.» Ārsts Utināns par vīriešiem pie psihoterapeita un laikmeta maiņu

Tieku aicināts pieņemšanas telpā. Sēžos ērtā klubkrēslā, pretī sēžas dakteris. Mēs runājam par to, kā vīrietis izturas pret savu veselību un cik "vājš" psihoterapeita krēslā reizēm kļūst "stiprais dzimums".

Kristaps Feldmanis: Mūsu saruna galvenokārt ir par vīriešiem un viņu veselības paradumiem, par to, kā vīrieši piedzīvo un izdzīvo saslimšanu, taču ārstēšanās process ir pacienta un ārsta sadarbošanās. Vai ir atšķirība, kādi ir ārsti vīrieši un sievietes?

Artūrs Utināns: Es domāju, ka vispārīgā nozīmē ārsta pacienta attiecībās ir atšķirības starp vīriešiem un sievietēm. Vīrieši mazāk pauž emocijas, mazāk tās izrāda, taču tas nenozīmē, ka viņi mazāk jūt. Sievietes kaut kā vidēji vairāk pauž emocijas, (..) bet man nav pētījumu, ka kāds dzimums pacientam vairāk izteiktu kritizējošas vai nosodošas piezīmes. Nezinu, vai ir īpaša starpība starp [ārstiem] vīriešiem un sievietēm. Es domāju – svarīgāki ir personības faktori nekā dzimums. Piemēram, darbaholisms un perfekcionisms. Perfekcionisti ir gan vīrieši, gan sievietes. Varbūt pat vīrieši vairāk var ņemt darba domas uz mājām, jo viņi mēdz mazāk nodarboties ar bērniem. Bet zinu arī daudzas sievietes, kuras strādā mājās, strādā brīvdienās, pēc darba. Tas atkarīgs, kādā jomā tas ir, jo ir jomas, kurās vairāk jāraksta dokumentācija, un ir jomas, kurās mazāk. Attiecīgi vairāk mājās strādā tie, kuri strādā nozarēs, kurās ir vairāk jāraksta dokumentācija. To nekad nav laika aizpildīt darbā. Tā arī lielā mērā ir "atbildīga" par ārstu izdegšanas sindromu.

Kas jums pašam lika izvēlēties medicīnu?

Padomju laikos, vēl pirms dienesta Padomju armijā, es domāju par biologa specialitāti. Stājos Bioloģijas fakultātē, bet netiku tur iekšā konkursa kārtā un tiku iesaukts armijā. Armijā es tiku medicīnas dienestā, par saninstruktoru, dezinfektoru. Bet mēs strādājām medpunktā un tur bija visādas medicīniskas manipulācijas ar sastrutojušiem pirkstiem, visādas tabletes devām sāpīgiem vēderiem, paaugstinātām temperatūrām. Gastrīti bija bezmaz pusei no dienējošajiem. Tā es iegāju medicīnā, lai gan pēc tam domāju vēl iet uz jurisprudenci, bet beigās nosliecos uz medicīnu. Iepatikās medicīnā darboties.

Bet jau specifiski psihoterapija, psihiatrija. Kādēļ šāds virziens?

Kā jau iestājoties pirmajos kursos, vīrieši domā par ķirurģiju. Es arī domāju, ka būšu ķirurgs. Izvērtējot savu pacietību, sapratu, ka ķirurgs es nebūšu – esmu pārāk nepacietīgs. Tur jābūt tādam pedantiskam, rūpīgam. Tādam, kurš ikdienas dzīvē ārpus medicīnas ir labs amatnieks. Tehniskam prātam. Un tad es sapratu, ka tīri personiskā ziņā es neesmu tam piemērots. Psiholoģija likās interesanta. Padomju laikos bija psihiatrija. Tur psihoterapijas nebija. Nu, kā pamatmetode bija, bet to nevar salīdzināt ar to, kā bija rietumvalstīs. Vēl psihiatriju saistīju ar to, ka tas ir kaut kas pa vidu starp medicīnu un jurisprudenci. Tur ir tiesu psihiatrija, tur ir pieskaitāmības, nepieskaitāmības jautājumi, rīcībspējas vai rīcībnespējas jautājumi. Tas bija faktors, kāpēc man šķita interesanti. Pēc beigšanas, kad biju internatūrā, Latvijā uzradās tāda programma psihoterapijā, kuru pasniedza psihoterapeiti no Zviedrijas, un tad es iegāju ilgstošā psihoterapijas programmā, kas beigu beigās ilga astoņu gadus.

Un kopš tā laika jau pagājuši cik gadi?

Kopumā es jau esmu 30 gadus šajā nozarē.

Vīrietis pie psihoterapeita

Pie jums nāk dažādi pacienti – gan sievietes, gan vīrieši. Vai var vilkt kādas paralēles starp dzimumiem? Vai pacients – vīrietis un paciente – sieviete ir izšķirami?

Protams! Varētu teikt, ka statistiski vidējā vairākumā vīrieši un sievietes pēc savām mentālajām funkcijām atšķiras, bet, ja runājam par individuālajām atšķirībām, tad jāsaka, ka individuālās atšķirības vīriešu un sieviešu starpā ir daudz plašākas nekā atšķirības starp vīriešiem un sievietēm kopumā, jo mēs zinām, ka ir "sievišķīgi" vīrieši un "vīrišķīgas" sievietes, lai ko arī mēs saprastu zem tāda vārda. Individuālo atšķirību ir daudz vairāk. Vairāk vīrieši atšķiras no tā, kādi ir mūsdienās un kādi bija viduslaikos. Arī atšķirības ir atkarīgas no valsts, kurā dzīvo. Piemēram, mentalitātes atšķirības Latvijā un Izraēlā, arī tiem, kas darbojas "Hamās", tiem, kuri dzīvo Krievijā. Mēs taču redzam, ka ir būtiskas atšķirības, kā viņi domā. Tāpēc izvilkt tādu vidējo rādītāju ir grūti.

Artūrs Utināns atbild uz anketas jautājumiem

Attēlā Artūrs Utināns, Foto: Kristaps Feldmanis

Trīs lietas, ko jūs vēlētos, ka jūsu pacienti dara:

•     Cīnītos ar kaitīgiem ieradumiem.
•     Nodarbotos ar fiziskām aktivitātēm.
•     Piekoptu mentālās relaksācijas tehnikas.

 

Ko pats darāt, lai vairotu kvalitatīvās dzīves gadus?

• Veicu veselīgas un kustīgu dzīvesveidu veicinošas izvēles. Veselīgas novecošanas sastāvdaļa ir arī socializācija – jo kvalitatīvākas attiecības, jo labāk.

 

Vai ir lietas ar kurām nelepojaties, ka tās darāt?

• Man ir grūti atteikties no saldumiem. Tos varētu ēst mazāk.

Un jūsu darbā ir tā, ka ar kādu no dzimumiem ir vieglāk strādāt? Ka tas vieglāk "atklājas"? Tur var manīt atšķirību?

Tas, kāda ir attieksme pret savu veselību un cik aktīvi iet pie ārsta… vīrieši izceļas ar to, ka vidējā vairākumā pie ārsta viņi vēršas daudz mazāk un retāk, nekā sievietes. Tas saglabājies no padomju laikiem. Padomju laikos, kad mācījos, es strādāju ātrajā palīdzībā, un tad teica – ja sievietes sauktu ātro palīdzību tikpat bieži kā vīrieši, tad mēs varētu atpūsties.

Bija pat tā – ja 36–40 gadus veca sieviete sauca ātro palīdzību ar sāpēm sirdī, tad attieksme bija tāda: "Nu, tā visdrīzāk ir sirds neiroze, psihosomatika". Stress, sanervozējusies. Bet, ja pēc 36 gadu vecuma sauca vīrietis, tad acīmredzot situācija visdrīzāk bija nopietna un nereti jau brauca kardioloģiskā brigāde.

Ja izbrauca parastā brigāde, tad pie vīrieša uzreiz ņēma līdzi kardiogrammas aparātu, bet, ja sieviete izsauca, tad aparātu atstāja mašīnā, jo, visticamāk, tā ir sirds neiroze. Ja simptomi rādīja, ka tomēr ir kas nopietnāks, tad sanitārs nogāja pēc aparāta. Tagad jau kārtība ir pavisam citāda, bet tolaik bija tā.

Šī vīriešu vēršanās pēc palīdzības vēlāk – ar ko tā ir saistīta?

Tas saistīts ar tā saucamo "vīrišķo identitāti". Jo vairāk tā velk uz tā saucamo "mačismu", jo grūtāk ir akceptēt, ka ir kādas slimības. Ko mēs varam novērot – pirmkārt, tas ir attīstījies evolucionāri, jo vīrietim bija jābūt karotājam, viņam bija jārisina visādas fiziski grūtas situācijas un atbildības. Līdz ar to viņam vajadzēja demonstrēt, ka viņš ir ļoti veselīgs, jo pēc tādiem kritērijiem viņu arī izvēlējās sievietes gan senajos laikos, gan viduslaikos, gan arī lielā daļā 20. gadsimta, kamēr sāka mainīties sieviešu izvēles kritēriji. (..) Tādēļ savaldzināšanas stratēģijas vīrietim ir tādas – jārāda, ka "es esmu spēcīgs, kruts un man ir laba veselība", jo kam tad tur slikta veselība vajadzīga, ja daudz resursu aiziet savas veselības labošanai.

Arī mūsdienās to var redzēt – jaunieši, arī meitenes, bet vairāk puiši diezgan aukstā laikā iet T kreklos vai kedās ziemas laikā. Viņiem ir jādemonstrē: "Redzi, cik man ir laba veselība!" Šie uzvedības paterni [modeļi – red.] ir arhetipiski: "Man ir jādemonstrē, ka es esmu spēcīgs un man ir laba veselība". Tāpēc vīrieši labprātāk iet sportot. Arī ne tāpēc, ka sports uzlabo veselību, bet tāpēc, ka tad izskatās muskuļots un spēcīgs, nebūs kauns izģērbties pludmalē. Šīs līnijas saglabājušās līdz mūsdienām – "iet pie ārsta ir vājums, tas ir arī kauns", un tāda stratēģija ir kā izvairīšanās no kauna un atzīšanas, ka ir kādas problēmas. Līdzīgi – sievietes saprātīgāk rīkojas, kad viņām ir nomākts garastāvoklis. Viņas lieto antidepresantus, bet vīrieši nomāktu garastāvokli ārstē ar alkoholu vai narkotikām. Ar to, ka lieto antidepresantu, neviens neleposies, bet tas, ka viņš depresiju ārstē ar alkoholu, ļauj viņam teikt: "Es varu izdzert veselu pudeli un nenoreibt!" Var arī redzēt, ka

vīrieši vairāk nekā sievietes lielās ar visādām dīvainām izdarībām dzērumā. Sākot ar to, cik izdzēra, arī par to, ka sakāvās, piekāva kādu. Sievietes kopumā ar tādām lietām neleposies.

Tad jau arī sabiedrība ir kaut kādā mērā atbildīga par to, ka sociāli pieņemami ir lietot alkoholu un ar to lepoties, taču no antidepresantu lietošanas ir jākaunas.

Tas ir biosociālo faktoru mijiedarbības rezultāts. Vīrieši, kad izvēlējās sievietes, neprasīja, ka viņai jābūt karotājai un viņa nedrīkst raudāt. Daudziem vīriešiem ir tieši pretēji – viņiem patīk, ka sieviete ir bailīga un nedroša. Ja viņa ir pārāk droša, tad vīrietim var rasties nedrošība, ka viņa var atrast citu vīrieti. Bez tam sievietēm bija labāk jāsaprot emocijas, jo viņas vienmēr vēsturiski vairāk mijiedarbojās ar bērniem. Līdz ar to tas izveidoja tādas atšķirības, un arī šobrīd sabiedrība to veicina – joprojām vīrietim ir jāiet armijā, bet sievietei nav obligāti. Tagad viņa var iet, bet agrāk bija armijas, kur sievietes neņēma. Vai arī: uz kuģa sieviete "nes nelaimi" – tā toreiz domāja.

Savukārt tiem vīriešiem, kuri par spīti šim visam fonam tomēr pie jums nonāk – viņiem ir svarīgi, ka viņiem pretī sēž psihoterapeits vīrietis?

Protams, gan sievietes iet pie terapeitiem vīriešiem, gan vīrieši pie sievietēm, bet jāsaka, –

kad visa šī psihoterapijas attīstība Latvijā sākās, pie manis nāca gandrīz tikai sievietes un pa kādam retam vīrietim. Šobrīd ir jāsaka, ka ir mainījusies attieksme un man vairāk pacientu ir vīrieši nekā sievietes.

Sievietes laikam vairāk tagad iet pie sievietēm un vīrieši pie vīriešiem. Tāda ir sajūta manā praksē.

Un kas tam varētu būt par iemeslu?

Ir vairāki temati, kas vīriešiem ir kutelīgi un kaunpilni. Viens ir dažādi seksualitātes jautājumi. Biežākais ir erekcijas grūtības, bet vēl ir tādi iekšēji pārdzīvojumi, ko sievietei būs grūtāk atklāt. Vājuma brīži, piemēram. Kā jau ikdienā, sievietes visbiežāk dalās ar visādiem intīmiem jautājumiem ar draudzenēm sievietēm, bet vīrieši ar draugiem – vīriešiem. Aiziet uz krogu un paraud savam draugam žaketītē. Un tas, ka vīrietis to darītu ar kādu draudzeni sievieti, ar kuru viņam nav seksuālu attiecību…. ir arī tādi gadījumi, bet tas ir retāk. No pusaudžu gadiem mēs pārsvarā izvēlamies sava dzimuma vienaudžu kompānijas.

Šie vīrieši, kuri pie jums nonāk biežāk, ir paši apzinājušies šo nepieciešamību vai tomēr viņus mudina ģimene?

Ir gan, gan. Kādēļ vispār vīrieši sāka nākt – viens variants ir, ka viņu draudzenes vai sievas, kuras izgājušas terapiju, sāka sūtīt savus draugus vai vīrus. Sievietes sāka pieprasīt, lai vīrieši būtu emocionālāki, tādēļ parādījās tāds vārds: "atsaldēts". Varbūt agrākajos laikos "atsaldēts" bija galīgākais psihopāts – sērijveida slepkava, kas nogalināja kaudzēm cilvēku. Tad varbūt tādu [apzīmējumu] pielietoja, bet tagad pietiek ar to, ka vienkārši neizsaka emocijas.

Varētu būt arī, ka, iespējams, vīriešiem mainās kaut kas ģenētiskā līmenī, jo sievietes vairāk sāk gribēt emocionālākus vīriešus, ne tikai mačo tipa. Vismaz Rietumu sabiedrībā. Ne velti parādās tāds termins "metroseksuālis" – vīrietis, kas ir emocionālāks, kas sevi ļoti kopj. Agrāk tikai homoseksuāls vīrietis sevi kopa. Heteroseksuāļi bija nevīžīgāki, bet tagad Rietumu sabiedrībā arī vīrieši sāk sevi kopt. Un arī tam ir ietekme.

Vēl – psihoterapeiti arvien biežāk dod intervijas vīriešu žurnālos. Vīrieši arī novēro, ka viņa sieva vai draudzene, kas iet psihoterapijā, sāk mainīties. Viņai aug pašnovērtējums, viņa sāk iebilst, ne tikai piekrist vai māt ar galvu. Vai arī ne tikai "zāģēt" savu vīrieti, bet arī izteikt domas gudrākā veidā, kas liek aizdomāties. Un tas vīrieti mudina, jo viņš redz, ka sieviete mainās, bet pats stāv uz vietas. Tad viņš pats izlemj doties pie psihoterapeita. Tad vēl [no iemesliem] – neveicas attiecībās. Ir grūti pateikt, bet varētu būt, ka šobrīd vīrieši un sievietes pie psihoterapeitiem nāk vienlīdz bieži.

Tie, kas atnāk uz terapiju, arī iziet līdz galam vai tomēr biežāk pazūd pusceļā?

Pazūd daļa. Protams, vīrieši ir impulsīvāki, bet man nav tādas statistikas, kas apliecinātu, ka biežāk pazūd vīrieši. Arī savā praksē neesmu uz pirkstiem skaitījis. Tas ir vairāk atkarīgs no individuālajām atšķirībām, kāda ir personības struktūra, ne tik daudz no dzimuma. Piemēram, narcistiskā personība ātri paliek neapmierināta un sāk ārstus, tajā starpā psihoterapeitus, devalvēt, tādēļ var ātrāk mainīt psihoterapeitus un pēc īsa laika pazust.

Varoņi un pašnāvnieki

Un vēl par statistiku. Skatos, Slimību profilakses un kontroles centra datos par paškaitējumu un nomāktu garastāvokli, ir visnotaļ biedējoši dati. Tur pašnāvības vīriešiem ir daudzkārt izplatītākas nekā sievietēm. Turklāt arī vīriešu pašnāvību skaits Latvijā dažos gados ir pat divreiz augstāks nekā citviet Eiropā. Kādēļ Latvijā sev dzīvību atņem biežāk, un kādēļ to pārsvarā dara tieši vīrieši?

Tas saistīts ar vispārējo labsajūtu, kā vīrieši jūtas savā valstī, arī ar materiālā stāvokļa līmeni. Ir arī daži pētījumi par ģenētisko ietekmi uz pašnāvībām, kas gan nav saistītas ar Latviju. Ir pētījumi, ka somugriem – igauņiem, somiem un ungāriem – ir kaut kā vairāk izteikts šis pašnāvību procents. To ietekmē mentalitātes rādītāji un sociālie rādītāji. Arī krīžu laikā pašnāvību skaits pieaug. Arī 2007., 2008. gada finanšu krīzē. Tad pašnāvības taisīja arī uzņēmēji, kas pirms krīzes bija turīgi. Tas bija saistīts ar dziļu kaunu un sevis kā neveiksminieka sajūtu. Tad situācija atkal stabilizējās. Tagad arī Covid-19 laikmetā var pieaugt rādītāji, to arī var saistīt ar to, ka tika samazinātas darbavietas. Arī ar interpersonālo deficītu to var saistīt, jo mēs tomēr esam sociālas būtnes, arī vīrieši, lai gan vidējā vairākumā mazāk sociāli nekā sievietes, tomēr šis deficīts aktivē depresiju, un, ja depresija padziļinās, tā var aktivēt pašnāvības domas.

Pašnāvības domas sievietēm var būt pat biežāk nekā vīriešiem. Vīriešiem biežāk ir realizētie suicīdi…

Viņi jūt bezcerību. Bezcerība ir viens no precīzākajiem rādītājiem uz pašnāvību risku. Nevis bezspēcība šobrīd, ka es šobrīd esmu bezspēcīgs ietekmēt savu ģimenes un savu materiālo stāvokli, bet tieši bezcerība – ja parādās prātā prognozes, ka tā būs visu dzīvi, un tad parādās domas, ka nav vērts dzīvot tādās mokās. Tad tā pašnāvība tiek izplānota. Un, ja vīrieši izplāno pašnāvību, viņi biežāk to realizē. Vīriešiem ir arī mazākas bailes no nāves. Tas saistāms ar to, ka vīriešiem visu vēstures gaitu bija jāiet karot ar citiem vīriešiem.

►  Kur meklēt palīdzību, ja nomāc domas par pašnāvību

Vīrietis arī biežāk pārgalvīgi brauc un nositas, peld dziļāk un noslīkst…

Jā! Vārdu sakot, tā saucamais varonis, kurš riskē ar savu dzīvību. Varētu izdalīt vairākus "varoņu" tipus – viens ir tāds psihopātiskais tips, kuram nāves baiļu un sāpju slieksnis ir augstāks, un mazāka vainas apziņa vai tās nav vispār, ir vairāk agresijas. Un otrs ir latentais, depresīvais tips, kuram dzīvē neveicas – ja viņš "no kara" neatgriezīsies kā varonis, bet "kritīs" kā varonis, tad viņu ar labu vārdu pieminēs. Vai – ja atgriezīsies kā varonis, tad meiteņu acīs būs cita reputācija: "Tā es jūtos kā "lūzeris", bet te, lūk, ordeņi pie krūtīm, un tas dod pašpārliecinātību". Nezinu, cik daudz sievietes skatās uz ordeņiem, bet tas vīrietim dod pašpārliecinātību. Vīrietim ir arī mazāk spēju izteikt savas emocijas. Drīzāk izreaģēt tās darbībā, kamēr sievietēm aizsardzības mehānismi smadzenēs pret pašnāvību ir izteiktāki, jo viņa visbiežāk jūt atbildību pret bērniem. Arī tāpēc mātes pašnāvības izdara retāk, ja salīdzina ar sievietēm, kurām bērnu nav. Sievietes arī vairāk rūpējas par novecojošiem vecākiem nekā vīrieši. Tā kā arī pret vecākiem sievietēm var būt atbildība. Vīrietim nav tādas saiknes.

Aina par pirmreizēji konstatētiem psihiskās un uzvedības traucējumiem gan ir pavisam citāda – sieviešu šajā statistikā ir daudz vairāk, turklāt atšķirība aug. 

Sievietēm biežāk diagnosticē depresiju, bet vīriešiem to, kas var slēpties aiz depresijas, piemēram, alkoholismu, narkotiku atkarību. Arī dažādi citi traucējumi, piemēram, antisociālas personības traucējums un vēl tādi, kas saistīti ar impulsīvu uzvedību, piemēram, spēļu automātu atkarība. Sievietēm biežāk varētu būt impulsīvas iepirkšanās atkarība, bet tāda statistika ir mazāka.

Bet kopumā tad var teikt, ka vīriešus atkarības skar vairāk nekā sievietes?

Skatoties kādas, bet oficiāli reģistrētās – jā. Alkohola noteikti, narkotiku arī, smēķēšanas arī, spēļu automātu atkarība arī. Ir citas atkarības, piemēram, attiecību atkarības, kas ir vairāk sievietēm, – tās psihiatriskajā klasifikācijā neklasificējas. Sievietēm varētu būt biežāka ēšanas atkarība, bet arī šeit tendence iet uz izlīdzināšanos un pat nevar tagad īsti pateikt, vai šeit ir atšķirība.

Šķiet, ļoti apspriesta problēma pēdējā laikā ir izdegšana. Kā ir ar to? Vai tā kādu dzimumu skar vairāk?

Izdegšana ir problēma. Tā ir liela problēma ārstu vidē. Šeit ir grūti ko teikt par atšķirībām starp dzimumiem, jo te ir atkarīgs, kāda ir personības struktūra un kādā darbā strādā. Perfekcionisti un darbaholiķi izdeg vairāk neatkarīgi no dzimuma. Sievietes agrāk mazāk izdega, jo noteiktās valstīs palika par mājsaimniecēm, bet mūsdienās, kad viņas iesaistās darba tirgū, starp viņām ir tikpat daudz perfekcionistu, cik perfekcionisti ir starp vīriešiem.

Izdegt liek divi priekšnieki – ārējie priekšnieki darbavietā un iekšējais priekšnieks – morāle. Jo augstāks ir perfekcionisms, jo lielāka paškritika.

Tikko kā ir kādas kļūdas, tā cilvēks sāk sevi kritizēt. Ir ārējā kritika un iekšējā kritika jeb paškritika, un divu kritiku bombardēšanas rezultātā iestājas izdegšana. Turklāt daudziem cilvēkiem iekšējā kritika ir spēcīgāka nekā ārējā, tādēļ var pastrīdēties par to, cik vainīga ir ārējā priekšniecība, kas pārlādē ar darbu un cik cilvēks sevi pats izspiež kā citronu.

Kad jau tā esi "izspiests kā citrons", vēl tam visam klāt var nākt neauglība. Kā vīrietis uzlūko un pārdzīvo neauglību?

Vīrietis uz to skatās ar kaunu. Tāpat kā vīrieši ar erekcijas disfunkciju. Viens ir, ka viņš nevar seksuāli apmierināt sievieti, bet, ja ir neauglība, tad viņš nevar dāvāt sievietei bērnu, kuru viņa ļoti vēlas. Vīrietis var uztraukties ne tikai par to, ka viņam nav erekcijas, bet arī par to, lai sievietei būtu orgasms un lai viņai varētu dāvāt bērnu, kuru viņa vēlas. Otra lieta – tēva instinkts un vēlme pēc bērna. Galvenais evolūcijas motīvs jau nav izdzīvošana. Galvenais motīvs ir vairošanās. Daudzi domā, ka galvenais ir izdzīvot... Varbūt nāves bailes ir spēcīgākas nekā vēlme atstāt pēcnācējus, bet tas evolucionāri ir tikai tāpēc, ka – lai atstātu pēcnācējus, ir jāizvairās no nāves. Visa dzīvā daba ir attīstījusies tikai kā vairošanās dziņa – vai tie ir vīrusi, mikrobi, augi vai dzīvnieki… Tikai mēs, cilvēki, sākām domāt, ka varbūt var dzīvot arī ne tikai vairošanās dēļ. Tāpēc varētu teikt, ka ir cilvēki, kuri to uztver ļoti traģiski, un ir cilvēki, kuri to uztver mierīgāk, jo mums ir parādījušās citas dzīves jēgas, ne tikai atstāt pēcnācējus.

Es nemaz nerunāju par to, ka ir parādījies arī tāds filozofiskais virziens "antinatalisms", kurā uzskata, ka cilvēku jau tā ir par daudz un kāpēc laist bērnu pasaulē, kurā ir kari, infekcijas draudi un kosmiskas katastrofas. Tā kā varētu teikt, ka

cilvēku uz priekšu virza viņa uzskatu sistēma, un tas ir atkarīgs no tā, kāda ir dzīves filozofija attiecībā pret vairošanos,  – tik stipri vīrietis arī pārdzīvos šo neauglību. Varbūt arī, ka nepārdzīvos.

Kā vērtējat pacientu vēlmi risināt savas veselības problēmas un "ārstēties", meklējot atbildes internetā vai ar mākslīgā intelekta palīdzību?

Ir tāds termins "veselības izglītotība". Jo cilvēkam tā ir augstāka, jo labāk. Tādā ziņā tas ir veicināmi, un arī ārsti par maz skaidro un viņiem nav laika skaidrot, kādēļ katra slimība rodas, kādas ir ārstēšanas iespējas. Pacientiem tas jāmeklē pašiem, tajā skaitā vīriešiem, un tikai tā skatoties – tas ir labi. Bet otrs aspekts saistīts ar kritisko domāšanu – tā ļauj saprast, kura informācija ir pārbaudīta, zinātniski pierādīta un kura ir pseidozinātne, maģija vai šarlatānisms. Tādēļ var sanākt, ka tas arī nāk par sliktu, ja informāciju nemāk izšķirot. Līdzīgi, kā ar fake news [viltus ziņām – red.] Tas ir tāpat arī veselības jautājumos. Tad cilvēks var iztērēt naudu par ārstēšanu, kas neko nedod vai pat padarīt stāvokli sliktāku.

Bet ja kāds risinājums, lai arī objektīvi nepalīdz, tomēr arī nekaitē, bet vismaz rada sajūtu, ka palīdz…

Tas ir tas, ko sauc par placebo efektu. Ir cilvēki, kas ir pozitīvi placebo reaktori, un ir tādi, kas uz placebo nereaģē. Pozitīvi placebo reaktori ir savi 27% no populācijas, līdz ar to, ja nav kaitīgi, bet ir pozitīvs placebo, tad, jā – to var lietot. Tas, kas ir pozitīvs placebo reaktors, viņam palīdz gan netradicionālā medicīna, gan tradicionālā. Tas, kurš nereaģē uz placebo, ir placebo skeptiķis, tam palīdzēs tikai tradicionālā.

Labāk profilakse

Ko jūs kopumā par medicīnu un savu specialitāti esat sapratis pēc tik daudziem nostrādātiem gadiem?

Viens ir tas, ka pašam ir "jākuļas" pa dzīvi un jāseko savai veselībai. Labākais virziens ir profilaktiskais virziens.

Un ko jūs esat sapratis par pacientiem?

Cik dažādi cilvēki, tik dažādi pacienti, jo visi cilvēki agrāk vai vēlāk ir pacienti. Visādā ziņā, kā to dara astroloģija, cilvēkus sadalīt 12 daļās noteikti nevar.

Kas ir prieka momenti, kas ļauj atcerēties, cik labs ir tas darbs, kuru darāt?

Protams, tad, kad cilvēkam ir palīdzēts, jo tas dod gandarījumu. No tā arī ir ļoti atkarīgs, vai ir izdegšanas sindroms vai nav. Jo labāk ārsts sajūtas, kad ir pacientiem palīdzējis, jo izdegšanas sindroms ir mazāks. Tās medicīnas nozares, kur pacienti nāk ar dažādām hroniskām un grūti ārstējamām slimībām, kur pacientiem ir tikai remisija vai paasinājums, tad arī ārstam gandarījums ir daudz mazāks un izdegšana ir daudz lielāka.

Un kuros brīžos nolaižas rokas?

Kad nevar pacientam palīdzēt. Vai nu nav tādas metodes attīstītas vai arī ir tādas metodes, bet nav pieejamas mums šeit Latvijā, bet ir tikai par lielu naudu bagātajās valstīs. Arī sastopoties ar kādu pacientu grupu, kurai ir liela pretestība pret ārstēšanos. Piemēram, kovida laikos tā bija ar antivakseriem, kuri pat apsūdz ārstu, ka viņš grib viņu noindēt, nogalināt un citādi. Ir medicīnas virzieni, kuros "grūto pacientu" ir daudz vairāk nekā citos.

Kā ikdienā izdodas neņemt darbu uz mājām, nerisināt problēmas vakarā, ārpus darba laika?

Manā profesijā nerodas tādas negatīvās emocijas, ka man vajadzētu speciāli noslēgt prātu pret to, ko esmu piedzīvojis pa dienu. Es uzskatu, ka mana profesija ir viena no interesantākajām pasaulē, un interese ir pozitīva emocija.

Psihoterapeitiem pašiem nav jāiet pie psihoterapeitiem?

Viņiem ir jāiet, kad viņi paši top par psihoterapeitiem, un tad, ja rodas problēmas dzīvē, ko paši nevar atrisināt. Protams, mēs varam izdarīt ar sevi vairāk nekā cilvēks, kurš nav gājis terapijā, bet ir situācijas, kurās sevi pietiekoši objektīvi ieraudzīt neizdodas.

Ko darāt brīvajā laikā, kādi ir jūsu hobiji?

Braucu ar velosipēdu, eju uz sporta zāli, aikido. Lasu grāmatas, ejam ar sievu uz koncertiem, izstādēm un muzejiem. Kad ir stāvokļi, kad vēl nebraucu ar riteni, bet vēl nav sniega, tad vairāk nūjoju. Ejam pārgājienos.

Redzot kopējo vīriešu veselības stāvokli un paradumus, kas būtu tā viena lieta, kuru jūs vēlētos izmainīt vīriešu paradumos vai valsts atbalstā, vai izdarīt jebko citu, kas uzlabotu situāciju?

Protams, efektīvāk būtu mainīt kaitīgos paradumus uz veselīgiem paradumiem, bet to izdarīt ir daudz grūtāk, nekā dabūt valsts atbalstu. Reālāks ir valsts atbalsts.