ĪSUMĀ:
- Ne vienmēr pašvaldības izprot un nodrošina mājīgas dzīvesvietas jauniešiem, kuriem vajag atbalstu.
- Reizēm jauniešiem nav skaidrs, kur dzīvot pēc pilngadības, – vietvaras mājokļu rindā uzņem tikai pēc 18 gadu vecuma.
- Bieži vien jaunietim iedala dzīvesvietu pašvaldībā, kur viņš vairs nedzīvo. Mājokļi mēdz būt bēdīgā stāvoklī.
- Aprūpes vietai būtu jāpalīdz veidot jaunieša pēcaprūpes plāns sadarbībā ar sociālo darbinieku.
- Ne vienmēr jaunieši pēc pilngadības gatavi sākt "lielo dzīvi". SOS bērnu ciemats piedāvā gada laikā atgriezties un saņemt atbalstu.
- Latvijas sabiedrība joprojām ir diezgan neiecietīga. Sabiedrībai būtu jākļūst neiecietīgai pret tolerances trūkumu.
- Šobrīd valstī trūkst atkarīgu jauniešu ārstēšanas un rehabilitācijas iespēju.
- Nav iespēju bērniem ar atkarību un uzvedības problēmām noteikt stingrākas robežas.
Kā jūs vērtējat deinstitucionalizāciju – vai tā sasniedz savus mērķus? Kas varbūt būtu vēl jāattīsta?
Šis jautājums droši vien būtu jāuzdod Labklājības ministrijai, jo tā ir ministrijas kompetence, viņi vada šo procesu, un viņiem ir pieejama visaptveroša informācija. Informācija, kas man ir pieejama, liek domāt, ka process dažās vietās ir ticis modificēts un lielā mērā atkarīgs no pašvaldības deputātu izpratnes un vēlmes veidot mājīgas dzīvesvietas cilvēkiem, kam tas būtu nepieciešams.
Esmu dzirdējusi sarūgtinājumu no sociālās sfēras darbiniekiem par to, ka, piemēram, ir ļoti nepieciešamas mājīga, ģimeniska dzīves vide pusaudžiem, kas palikuši bez vecāku gādības, vai tā saucamās "pusceļa mājas" cilvēkiem, kuriem ir nepieciešams atbalsts, lai varētu dzīvot patstāvīgi, bet pašvaldības deputāti to nesaprot un neatbalsta.
Latvijā joprojām ir liela problēma ar dzīvojamo platību, mums kopumā tās ļoti trūkst. Un visvairāk to izjūt tās cilvēku grupas, kuras sistēmas dēļ ir bijušas spiestas dzīvot institūcijās.
Manuprāt, joprojām ļoti pietrūkst mājīgas vides.
Var vērot arī to, ka institūcijas pārveido, neiesaistot pašus cilvēkus, kuriem tajās būs jādzīvo, vai darbiniekus. Piemēram, pārveido vecas, šauras dzīvesvietas, nepadomājot, kā jaunietim tur būs dzīvot, vai pietiks telpas privātumam, kur pabūt, kad pārņem spriedze, un citi būtiski faktori.
Runājot par pašvaldībām, varbūt varat minēt, kurās veiksmīgi norit šī sadarbība?
Ir vairākas pašvaldības, kuras ir ieinteresētas un ar kurām sadarbības norit veiksmīgi, palīdzot jaunietim sagatavoties patstāvīgās dzīves uzsākšanai. Tomēr nereti arī sociālo darbinieku rokas ir saistītas, jo sistēma paredz, ka "dzīvokļu rindā" jaunieti var uzņemt tikai tad, kad sasniegta pilngadība. Kā lai jūtas jaunietis pirms pilngadības sasniegšanas, nezinot, kur viņš varēs dzīvot?
Kā progresīvu var minēt Rīgas modeli, kur ir izveidota struktūra, kurā sociālie darbinieki jau gadu iepriekš sazinās ar "saviem" jauniešiem, kuru aprūpes vieta ir bijusi citā pašvaldībā, un jau savlaicīgi tiek plānots, kur jaunietis dzīvos un kāds ir viņa patstāvīgās dzīves plāns. Jaunietis arī savlaicīgi iepazīstas ar savu sociālo darbinieku vai jauniešu lietu speciālistu un jūtas drošs pie viņa vērsties. Tomēr nereti dzīvesvieta jaunietim ir liela problēma.
Bieži vien jaunietim iedala dzīvesvietu pašvaldībā, kur viņš vairs nedzīvo. Nereti tas ir vecs ūķis, bez labierīcībām.
Briesmīgi redzēt, ka mūsdienās, 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, joprojām ir tādi nekopti dzīvokļi un ka tādus dod jauniešiem. Kā lai viņš ar to visu tiek galā?
Vai asociācija palīdz jauniešiem atrast dzīvokļus?
Jā, palīdz. Šorīt man tieši bija saruna ar sociālo darbinieci, kura palīdzēs meklēt īres vietu jaunietim. Faktiski dzīvokļa jautājuma risināšana ir pašvaldību sociālo dienestu, sociālo darbinieku ziņā. Ja tas nenotiek, tad palīdz mūsu sociālais darbinieks.
Šobrīd pašvaldība dzīvokļa rindā jaunieti uzņem, tikai sasniedzot 18 gadu vecumu. Kur jaunietim dzīvot pēc pilngadības sasniegšanas, reizēm pilnīgi nav skaidrs. Pašvaldībām šādas situācijas būtu jārisina, izveidojot rīcības plānu vismaz pusgadu pirms jaunieša pilngadības. Mūsu darbinieki saka, ka būtu ļoti labi, ja pašvaldībām būtu dzīvokļi, kurās jaunieši varētu dzīvot pēc aprūpes beigām.
Lai viņi nenokļūtu sociālajā mājā, jo arī paši jaunieši nevēlas dzīvot mājās, kur, būsim atklāti, ir degradēta vide.
Tāpat pietrūkst tādas pusceļa mājas jauniešiem, kuriem nevajadzētu dzīvot pilnīgā aprūpē pēc 18 gadiem, bet kuriem ir kaut kādas īpašās vajadzības. Tas būtu vēlamais deinstitucionalizācijas rezultāts, ka ir iespēja dzīvot patstāvīgi, bet ir sociālais darbinieks vai kāda cita atbalsta persona, kas jaunieti pieskata, atbalsta, un viņam vairs nav jādzīvo institūcijā.
Mums nav informācijas par to, ka kādā no pašvaldībām būtu normāls dzīvoklis jaunietim, kurš aiziet no aprūpes. Mums tādi piemēri nav zināmi.
No pašvaldībām pārsvarā dzirdam tikai vienu – nav dzīvokļu fonda, nav telpu.
Vai ir kaut kas, ko sabiedrība var dot, lai deinstitucionalizācijas process šiem bērniem noritētu veiksmīgāk?
Ļoti svarīga ir sabiedrības demokratizācijas un attīstības pakāpe. Mēs zinām to, ka Latvijas sabiedrība kopumā joprojām ir diezgan neiecietīga. Kā lakmusa papīrītis šeit ir attieksme, piemēram, pret homoseksuāliem cilvēkiem. Domāju, ka daļēji tas ir mūsu padomju mantojums. Un jāsaprot tas, ka, ja cilvēks ir neiecietīgs pret vienu sabiedrības grupu, pret cilvēku, kas kaut kāda veidā, pēc kādas pazīmes atšķiras no manis, viņš vai viņa būs neiecietīgs arī pret citām. Kopumā lielai daļai sabiedrības būtu jākļūst empātiskākai pret cilvēkiem, kuri ar kaut ko it kā atšķiras no manis, un, no otras puses, manuprāt, ir jākļūst neiecietīgai pret tolerances trūkumu.
Sabiedrība mums ir arī atsaucīga uz dažādiem labdarības projektiem, bet jaunietim nevajadzētu būt par labdarības projektu.
Jaunietim, uzsākot patstāvīgo dzīvi pēc aprūpes, vajadzētu saņemt atbilstošu atbalstu, jo viņš nav sociālā dienesta klients pēc būtības. Viņam vajag atbalstu, lai viņš uzsāktu savu dzīvi, bet viņam nevajadzētu dzīvot sociālajā mājā. Tas nav sociālais pabalsts, kas viņam vajadzīgs, uzsākot dzīvi ārpus institūcijas, bet cilvēcisks un finansiāls atbalsts.
Pērn mediji vēstīja par bez vecāku apgādības palikušo Mareku, kuram līdz ar pilngadības sasniegšanu Jelgavas pašvaldība nespēja sniegt atbildes par to, kur viņam dzīvot, kāds būtu mājokļa pabalsts un kā, piemēram, tikt pie ģimenes ārsta. Kur, jūsuprāt, ir problēma? Vai pašvaldībām būtu jānāk pretī un jāinformē par šādām niansēm, vai tomēr tas ir kādas citas institūcijas darbs?
Tam ir jābūt kopējam darbam – aprūpes vietai ir jāpalīdz veidot pēcaprūpes plānu sadarbībā ar pašvaldības sociālo darbinieku, kuram ir dots šāds uzdevums. Piemēram, minēju, ka Rīgā jauniešu atbalstam ir nozīmēti speciāli darbinieki.
Problēma ir tajā, ka pašvaldības ļoti atšķiras resursu un izpratnes ziņā.
Tur, kur ir personisks kontakts, darbinieka interese, droši vien arī pašvaldības resursi, veidojas laba sadarbība ar sociālajiem darbiniekiem. Ideālajā gadījumā brīdī, kad jaunietis 18 gados izlemj pārtraukt aprūpi, pretī ir jābūt sociālajam darbiniekam, ar kuru jau izveidota sadarbība.
Vajadzētu atbalstīt jaunieti tādā veidā, lai viņš var normāli iedzīvoties pašvaldībā.
Bet bieži vien tas nenotiek, un nereti SOS bērnu ciematā sociālie darbinieki ir tie, kas vēl pēc aprūpes pārtraukšanas mēģina palīdzēt.
Kas, jūsuprāt, ir iemesli, kādēļ šāda sistēma nestrādā?
Mūsu sociālā sistēma ir izdzīvošanas līmenī, tāpēc arī nestrādā.
Es teiktu, ka tā lielā mērā ir pašvaldības politiskā griba, cik lielā mērā pašvaldība risina sociālos jautājumus un grib savus bērnus atbalstīt. Praksē bieži sastopamies ar piemēriem, kad sociālā dienesta vadītāji, bāriņtiesas vadītāji runā ar pašvaldības deputātiem, lai risinātu kaut kādus jautājumus, taču nesastopas ar izpratni, pietrūkst vēlmes vai resursu.
Ko savukārt darīt pašam jaunietim? Pie kā vērsties pēc padomiem, atbalsta?
Pirmām kārtām, es aicinātu izmantot visus resursus aprūpes iestādē, jo aprūpes iestādē jau ir sociālais darbinieks un citi darbinieki, kas atbalsta. Jaunietim ir jāzina, kādas ir viņa tiesības, kurp doties un lūgt atbalstu. Protams, ir labi, ja jaunietim ir mentors, kurš viņu atbalsta. Latvijā darbojas biedrība "Mentor Latvia", kas dara ļoti labu darbu un neformālā veidā atbalsta jauniešus.
Jaunietis var cīnīties par sevi, bet ne vienmēr viņiem pietiek zināšanu un uzņēmības to darīt.
Mums SOS bērnu ciemata mājaslapā – "www.sosbernuciemati.lv" ir sadaļa par patstāvīgo dzīvi, kur apkopota informācija par jauniešu iespējām un tiesībām, kā arī praktiski padomi, uzsākot patstāvīgu dzīvi.
Kas ir tas atbalsts, ko SOS bērnu ciemats sniedz jauniešiem, uzsākot patstāvīgo dzīvi?
Mums ir sava jauniešu atbalsta programma, līdz ar to jaunietim nevajag uztraukties par to, kas notiks, sasniedzot pilngadību. Ja jaunietis vēlas, tad mēs turpinām viņu atbalstīt. Nereti ir tā, ka jaunietis gaida savus 18 gadus un viņam liekas, ka viņš vēlas doties patstāvīgā dzīvē un viss – vairs neko negribu un dodos prom. Tomēr nereti viņi pēc kāda laika pārdomā.
Tādēļ mēs esam paredzējuši iespēju, ka gada laikā jaunietis var atgriezties pie mums un saņemt atbalstu, ja viņam tas ir nepieciešams.
Mēs atbalstam jaunieti finansiāli, ar dzīvesvietu un arī konsultatīvi līdz pat 24 gadiem, ja viņš turpina mācības. Ir pilnīgi skaidrs, ka 18 gados daudzi vēl nav pilnīgi gatavi uzsākt patstāvīgu dzīvi, gluži tapāt kā jaunieši jebkurā ģimenē.
Šobrīd Valmierā mums ir jauniešu telpas, kur dzīvo seši jaunieši. Tur viņi var dzīvot, un mēs sniedzam arī finansiālu atbalstu pārtikai un saimniecības vajadzībām nepilnu 300 eiro apmērā. Tāpat palīdzam jauniešiem, ja nepieciešami līdzekļi, lai risinātu veselības aprūpes vajadzības. Mēs to dēvējam par daļēji patstāvīgās dzīves programmu, jo jaunietis vairs nedzīvot SOS ciemata ģimenē, bet viņš dzīvo vai nu SOS bērnu ciematu ierādītās telpās, vai arī jau neatkarīgi, savā īrētā dzīvoklī.
Kāda veida konsultācijas tiek piedāvātas jauniešiem?
Jauniešus konsultē sociālais darbinieks, kuru viņi labi pazīst jau pirms daļēji patstāvīgās dzīves uzsākšanas. Jaunietis saņem arī viņam nepieciešamo psiholoģisko atbalstu. Katram jaunietim tiek veidots plāns par to, ko viņš grib sasniegt savas patstāvīgās dzīves laikā, un sociālais darbinieks pēc tā vadās, regulāri to pārskata kopā ar jaunieti.
Mēs esam aptaujājuši savus jauniešus, un viņi ļoti novērtē gan dzīvesvietu, gan finansiālo atbalstu. Tāpat viņi ļoti novērtē cilvēcisko kontaktu un to, ka ir mentors, ar kuru var aprunāties par problēmām un kurš iesaka, kā rīkoties.
Cik jauniešu ir uz vienu sociālo darbinieku?
Valmierā uz vienu nepilna laika jauniešu speciālistu ir 12 jaunieši, bet skaits variē atkarībā no jauniešu skaita, kas atrodas ciemata aprūpē.
Visgrūtāk esot atrast aizbildņus vai audžuģimenes tieši pusaudžiem. Ko darīt, lai viņiem būtu savas mājas un tuvi cilvēki, kam uzticēties?
Politiskais uzstādījums Latvijā nosaka, ka katram bērnam ir jādzīvo ģimenē, ar ģimeni saprotot jebkuru ģimeni, arī audžuģimeni, Tomēr audžuģimene nav bērna ģimene. Tā ir aprūpes forma. Man ir sajūta, ka tādā sentimentālā politiskā manierē mēs Latvijā vēlamies bērnam "iedot ģimeni", bet tas tādā tiešā veidā diemžēl nav iespējams. Audžuģimene pēc būtības ir atbalsts ģimenei, kura tajā brīdī netiek galā ar bērna audzināšanu. Bērnam nonākot audžuģimenē, tā automātiski nekļūst par viņa ģimeni.
Pētījumi rāda, ka liela daļa jauniešu nevēlas dzīvot citā ģimenē. Pusaudžu vecumā uzdevums ir atdalīties no ģimenes, iegūt savu identitāti, saprast, kas es esmu. Tad ļoti nozīmīgas kļūst vienaudžu grupas, līdz ar to šajā vecumposmā uzdevums pievienoties citai ģimenei ne vienmēr var izdoties. Mēs arī zinām, cik grūti var būt pusaudžu gadi, un, ja bērns ienāk ģimenē, kur ir arī jaunāki bērni, piemēram, bioloģiskie bērni audžupārim, tad pusaudzim ir ļoti grūti pievienoties. Ja tā ir vieta, kur pusaudzis ir viens, tas var būt daudz veiksmīgāk.
Bet tas, ka pilnīgi visiem jauniešiem nepieciešamas audžuģimenes, ir gaidas, kas nav atbilstošas realitātei un pusaudžu vecumposma attīstības īpatnībām.
Tāpat audžuģimenēm, kas uzņem pusaudžus, ir jābūt labi sagatavotām un gatavām darboties ar šo jauniešu grupu. Šādā gadījumā var būt arī ļoti labi rezultāti.
Tādēļ mēs novērojam tendenci, ka pusaudžiem un jauniešiem tiek veidotas jauniešu mājas. Tālāk, protams, rodas jautājums, kā nodrošināt vidi, lai jaunietis justos labi.
Jūs minējāt šīs te jauniešu mājās. Vai Latvijā tādas ir pieejamas?
Jā, Latvijā ir jauniešu mājas. Deinstitucionalizācijas plānā bija plānots izveidot, manuprāt, 12 mājas. Par to, kā ir veicies, jājautā atbildīgajām amatpersonām. Tomēr šeit jāpiemin, ka šāds aprūpes veids nav vienkāršs – šeit ļoti būtiska ir kvalitāte un sistēma kopumā.
Nav noslēpums, ka Latvijas sabiedrībā kopumā ir būtiskas atkarības problēmas. Tās skar arī bērnus un jauniešus.
Valsts šobrīd faktiski neveic savu likumā noteikto funkciju, kas nosaka, ka valstij būtu jānodrošina atkarīgo bērnu ārstēšana un rehabilitācija no atkarību izraisošajām vielām. Līdz ar to no cilvēkiem, kas strādā ar jauniešiem, tiek prasīts kaut kādā maģiskā veidā tikt ar to galā. Bet mēs visi zinām, ka atkarības rada arī ļoti lielas uzvedības problēmas, un sistēma faktiski šiem jauniešiem nevar piedāvāt drošu vidi, kur uzturēties un kur vajadzības gadījuma nodrošināt, lai viņi neapdraud sevi un apkārtējos. Šobrīd tādas iespējas nav un tas izraisa ļoti daudz problēmu.
Pirms diviem gadiem mēs aktualizējām šo jautājumu, un Labklājības ministrija norādīja, ka ir bijuši centieni izveidot šādas aprūpes vietas, bet pieejamais finansējums ir tik mazs, ka neviens to nevēlas uzņemties. Tas ir aktuāls jautājums, kur nav risinājumu. Vienlaikus risinājumi tiek prasīti no aprūpes vietām, kurās šie jaunieši uzturas.
Šobrīd ļoti priecē progresīvās vēsmas Labklājības ministrijā – ideja nodrošināt visiem jauniešiem alternatīvajā aprūpē atbalstu pēc pilngadības sasniegšanas un pagarināt laiku, ko jaunietis var uzturēties aprūpē.
Kā izveidot tādu vidi, nodrošināt tādu atbalstu, lai bērni netiktu atstumti no sabiedrības, nenonāktu nākotnē trūkumā un izolētībā?
Es nevarētu teikt, ka šie bērni tiek atstumti, jo mēs nevaram runāt par šiem bērniem kā tādu atsevišķu grupu. Viņi ir tādi paši kā jūs un es, atšķirība ir tā, ka viņi šajā brīdī dzīvo aprūpes iestādē vai audžuģimenē, vai kaut kur citur. Viens dzīvos tur pusgadu, cits ilgāk. Tā ir vienīgā atšķirība. Bet, ja runājām vispār par problēmu kā tādu, tad mēs runājam par mūsu sabiedrības empātiju un to, cik kaut kādas sabiedrības grupas tiek uztvertas iekļaujoši. Gribētos teikt, ka mūsu sabiedrība pati ir traumēta un katrs cīnās par savu izdzīvošanu. Tie principi visur ir vienādi, sākot ar iekļaujošo izglītību un beidzot ar attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem.
Ļoti liela problēma ir alkohols un narkotikas, uz ko aiziet ļoti daudz valsts resursu. Sabiedrība nodzeras, kas arī ļoti raksturīgs sabiedrībām, kas ir traumētas.
Domāju, ka mēs kā sabiedrība kopumā neesam apzinājuši savu kolektīvo traumu, neesam to sadziedējuši, un tas ietekmē jau mūsu jauno paaudzi.
Šobrīd valsts nenodrošina atkarīgu jauniešu ārstēšanu, rehabilitāciju, līdz ar to, protams, mums ir šādi jaunieši, un vielu ietekmes dēļ viņiem lielā mērā ir uzvedības problēmas. Ir arī nedaudz pārprasts bērnu tiesību aspekts, kurš, man liekas, drīzāk liecina par savas bezpalīdzības attaisnošanu, jo mums šobrīd nav iespēju bērniem ar atkarību un uzvedību problēmām noteikt stingras robežas, kā tas ir, piemēram, Igaunijā. Ja bērns apdraud sevi un nevar patstāvīgi atteikties no nelabvēlīgās vides ietekmes, tad viņu uz brīdi ir nepieciešams ielikt apstākļos, kur viņš tiek sociāli iegrožots – viņš nevar brīvi iet ārā, nevar brīvi darīt visu, tikties ar ikvienu, kurš viņam iedos narkotikas, un vienkārši bendēt sevi, savu veselību. Mums tādu iespēju nav, līdz ar to mēs bieži vien esam bezpalīdzīgi.
Mēs tāpēc šobrīd veidojam individuālās rehabilitācijas pakalpojumu jauniešiem ar atkarības un uzvedības problēmām, ko savā starpā dēvējām par "meža pakalpojumu".
Esam pārņēmuši pieredzi no Vācijas, kas savus jauniešus, kuri izkrituši no normālās dzīves un kuriem ir atkarību problēmas, aizsūta dzīvot pie aprūpētāja uz citu valsti meža vidū. Tur viņiem nav iespējas satikt vielu dīlerus, viņi mācās sadzīvot ar sevi un ielikt sevi kaut kādos rāmjos. Mācās arī sadzīvot ar aprūpētāju, kuram ir jābūt gan empātiskam, gan robežas noturošam.
Kā šis pakalpojums izpaustos Latvijā, un cik daudz jauniešus plānots iesaistīt?
Šobrīd pakalpojumu veidojam sadarbībā ar Rīgas pašvaldību. Pilotprojekta ietvaros ir runa par diviem jauniešiem. Doma ir tāda, ka, piemēram, jaunietis, kurš dzīvo Rīgā, klaiņo, ir iesaistīts dažādos neveselīgos konfliktos un pakļauts nelabvēlīgām ietekmēm, uz laiku dodas dzīvot kādā citā reģionā. Tur viņš tiek savā ziņā sociāli norobežots no nelabvēlīgiem kontaktiem, vides. Viņam ir individuāls aprūpētājs un arī sociālais darbinieks, kas kopā darbojas atbilstoši individuālās attīstības plānam. Jaunietim tiek palīdzēts arī ar mācībām. Tas ir mēģinājums atdalīt jaunieti no nelabvēlīgās vides un palīdzēt nostāties pašam uz savām kājām.
Tagad visi runā par to, ka darba tirgū trūkst roku, bet vai asociācijai ir kāda sadarbība ar uzņēmumiem, kur bērni pēc nonākšanas lielajā dzīvē var doties strādāt?
Jā, asociācijai ir sadarbība ar uzņēmumiem katrā aprūpes vietā. Brīžiem tā ir veiksmīga, brīžiem mazāk veiksmīga, jo reizēm tas atkarīgs no paša jaunieša, cik viņš ir motivēts un cik spējīgs darīt. Principā jaunieši, kuri dzīvo aprūpē, ir tādi paši kā tie, kas dzīvo citur. Bet sadarbība noteikti ir. Nekas jau nav atšķirīgs no pieaugušajiem – kāds ir darba devējs, cik viņš ir izprotošs, uz kādiem principiem strādā, vai novērtē vai nenovērtē savus darbiniekus, vai mēģina izspiest visu no darbinieka. Kopumā ir dažāds piedāvājums no uzņēmumiem.
Daži jaunieši novērtē šo iespēju, bet citi atkal ne. Parasti sāk novērtēt tad, kad tas vecums ir lielāks. 15 līdz 16 gados bieži vien jaunietis vēl neko nenovērtē, un tad darba devējam nolaižas rokas. Ir jaunieši, kas izmanto iespēju, ņem visu, ko dzīve dod, bet ne vienmēr savas sarežģītās emocionālās dzīves dēļ spēj to paņemt.
Lūkojoties nākotnē, vai un kādā veidā, jūsuprāt, var uzlabot bērnu aprūpes sistēmu institūcijās?
Pirmkārt, man liekas, ka vārds "institūcijas" Latvijā tiek nepamatoti lietots, jo institūciju raksturo liels bērnu kopums vienuviet un bezpersoniska attieksme. Es šaubos, vai Latvijā jebkur ir vieta, kuru varētu dēvēt par institūciju šī vārda nozīmē.
Attiecīgi tas, uz ko ir gājusi pasaule, uz ko iet Latvija, ir mazas grupu mājas, pēc iespējas tuvāk ģimeniskai videi, ģimeniskai aprūpei.
Tas ir tas, uz ko vajadzētu iet – seši līdz astoņi jaunieši vienā vietā ar kvalificētiem, zinošiem darbiniekiem, kuri strādā sistēmā, kurā ir pieejami nepieciešamie pakalpojumi un atbalsts.
Bet viennozīmīgi, lai bērnam ir iespēja dzīvot pēc iespējas tā, kā tas būtu ģimenē. Tātad arī mācīties praktiskās lietas, lai viss piemērots viņa individuālajām vajadzībām, vēlmēm, un, protams, emocionālais atbalsts.
Vēlos uzsvērt, ka bez cilvēkiem, kas par bērnu vai jaunieti rūpējas, aprūpe nebūs iespējama. Līdz ar to mūsu prioritātei ir jābūt darbiniekiem. Un no otras puses ir jāsaprot, ka aprūpes iestāde neeksistē atdalīti no sabiedrības un sistēmas kopumā. Mēs visi esam saistīti. Jo attīstītāki pakalpojumi, cilvēki ir izprotoši un zinoši, jo labāku aprūpi var nodrošināt tie, kas par bērniem rūpējas, un otrādi.
