- Krimas aneksija 2014. gadā. Kā tas notika un tika pieļauts?
- Lielākā daļa Krimas tatāru ir palikuši Krimā, lai gan ne mazums piedzīvoja represijas.
- Partizāni un kolaboranti arī Krimas tatāru vidū.
- Krimas tatāru un ukraiņu attiecības. Vai vēlas arī autonomiju no Ukrainas?
- Mūzika kā diplomātisks instruments kara laikā un attiecības ar musulmaņu valstīm.
- Mūzika karavīru morālei. Ar ko armijā nodarbojas Ismaila ansamblis?
Krimas aneksija. Kā tas notika?
Rihards Plūme: Karš Ukrainā plosās jau desmit gadus, bet kāda bija jūsu dzīve vēl pirms 2014. gada?
Ismails Kurts Umers: Esmu Krimas tatārs, esmu dzimis Krimā, Ukrainā esmu dzimis. Un līdz 2014. gadam biju konservatorijas students. Es toreiz mācījos konservatorijā sagatavošanas kursā. Un sanāca, ka bija Maidans, un man ziemas brīvdienas, un es braucu uz Krimu. Ap to laiku Maidans beidzās un sākās Krimas aneksija, ko veica Krievija. Es tad vēl atrados Krimā. Un, kad bija skaidrs, ka Krimā "karstā kara" nebūs, un bija skaidrs, ka Krievija Krimu ir okupējusi, es izbraucu un aizgāju uz armiju.
Paralēli mācībām konservatorijā aizgāju uz armiju.
Es biju muzikants līdz 2014. gadam, un pēc 2014. gada aizgāju uz armiju kā muzikants. Man tur ieteica iet uz armijas ansambli; tā kā armijā ir atsevišķa kolektīvu struktūra, man teica: tava profesija ir muzikants – stājies armijā pēc savas profesijas. Es aizgāju uz ansambli un tur arī paliku.
Jūs bijāt Krimā aneksijas laikā. Kā atceraties tā laika notikumus, kā tas viss izskatījās?
Teiksim tā, es redzēju, kā tā sauktie zaļie cilvēciņi iebrauca Krimā, nu, tie bija Krievijas karavīri, Krievijas kara tehnika… Kā viņi iebrauca, kā viņi sagrāba ēkas, sagrāba Krimu, aplenca kara daļas. Krimas tatāri tad bija pirmie brīvprātīgie, kuri palīdzēja Ukrainas karavīriem. Nesa ēdienu uz tām daļām, kas bija krievu karavīru aplenktas. Kādu laiku Krimas iedzīvotāji, īpaši tatāri, rīkojas miermīlīgas Ukrainas atbalsta akcijas. Krimas tatāru sievietes izgāja ielās par Ukrainu. Daudzi Krimas tatāri gāja uz iesaukšanas centriem un prasīja ieročus, lai karotu kopā pret Krievijas karavīriem. Bet neviens neatbildēja… Proti, neviens to neatbalstīja pašā Krimā, piemēram, Ukrainas karavīri un ukraiņi kopumā, kā arī ārpus Krimas robežām. Rupji sakot, 2014. gadā Krimas tatāri un kopumā Krimas iedzīvotāji nesaņēma atbalstu no Ukrainas valdības. Tāpēc
Krima faktiski tādēļ bija okupēta. Skaidrs, ka pie tā ir vainīga Krievija, bet Krima tik vienkārši tika zaudēta, jo to neviens neaizsargāja.
Izņemot Krimas tatārus, bet viņi pārsvarā izgāja miermīlīgās akcijās, bet, kad viņi prasīja ieročus, uz to viņiem neviens neatbildēja.
Kādēļ, jūsuprāt, tāda reakcijas no Ukrainas valdības puses bija? Tā nesaprata, kas notiek? Ko jūs teiktu, kādēļ tā notika?
Teiksim tā, Ukraina, pirmkārt… Ukrainas tauta savā zemē ilgi nebija saimniece. Toreiz, 2014. gadā, kad tas viss notika, prezidents taču aizbēga… Janukovičs. Prezidenta tobrīd nebija. Bet tie, kas bija pie varas, viņi neuzņēmās atbildību, lai, piemēram, dotu pavēli aizsargāt ar ieročiem Krimu. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi to nedarīja. Plus arī tas, ka Ukrainā bija liela daļa Krievijas aģentu un vēl joprojām tādi arī ir. Šobrīd, protams, daudz mazāk, bet tāpat viņi joprojām te ir. Bet tajā brīdī bija liels skaits – pie varas un citās struktūrās… Visur, kur iespējams. Lūk, tā.
Bet pēdējais, kam neviens īsti nevarēja noticēt – tie cilvēki, kas sauca sevi par brāļiem, brāļu tautām, ņēma un nosūtīja uz Krimu karaspēku un to okupēja.
Ukraiņi nebija psiholoģiski gatavi, ka ir jāšauj un jākaro ar tiem, kas vēl vakar sevi sauca par brāļiem.
Nu, visticamāk, tas ir šī visa kopums, bet galvenais laikam tas, ka Ukrainā pie varas esošie nebija gatavi uzņemties atbildību.
Represijas un palikšana Krimā
Jums bija skaidrs, ka notiek aneksija, bet vai domājāt, ka pēc pāris dienām jau sāksies kādas represijas un ka kāds ies pie jums uz mājām?
Mēs neviens nezinājām, kas būs. Viss, ko zinājām, ir tas, ka mēs negribam dzīvot Krievijā, zem Krievijas varas, īpaši Krimas tatāri. Bet, kas būs, kā pret mums izturēsies, pret Krimas cilvēkiem, Krimas tatāriem, neviens nezināja. Vienīgais, ja runājam par vēsturi, tad Krimas tatāri vēl ne tik sen pārdzīvoja deportāciju, pārcieta atgriešanos Krimā, kad propagandas dēļ viņus sauca par nodevējiem. Tāpēc, protams, Krimas tatāri uzreiz izgāja ielās un kā tauta teica, ka mēs esam par Ukrainu, par Ukrainas vienotību un pret Krieviju. Tas bija 2014. gada 26. februārī, kad 15 000 Krimas tatāru izgāja pie Krimas Radas un neļāva nobalsot par to, lai juridiski Krima vairs nebūtu Ukrainas sastāvā un pārietu Krievijas sastāvā. Būtībā pēc šī mītiņa arī sākās bruņota Krimas aneksija.
Tad var teikt, ka Krimas tatāri jau uzreiz saprata, kas viņus varētu sagaidīt, ņemot vērā to, kā pret viņiem Krievija izturējusies iepriekš?
Jā, mēs to lieliski atcerējāmies un sapratām, un neviens Krievijai neuzticējās, lai ko tā teiktu.
Vai jūsu ģimene arī bija Krimā un cieta kaut kā no represijām? Vai arī kādi jūsu draugi vai paziņas?
Es personīgi zinu cilvēkus, kas ir cietuši un šobrīd, piemēram, atrodas cietumā. Kāds pat desmit gadus.
Jūs zināt, kā šobrīd dzīvo tatāri Krimā, kāda ir situācija šobrīd?
Kad Krievija okupēja Krimu, tad tika visiem. Gan tiem, kas balsoja, gan tiem, kas bija pret. Viņiem "tika" tādā ziņā, ka viņiem sāka atņemt lielo biznesu. Pat ja cilvēks bija par Krieviju, bet viņam bija kāds labs bizness, kas bija interesants citiem no Krievijas, tad viņi zaudēja šo biznesu. Ļoti daudz tādu gadījumu bija. Tika visiem. Krimas tatāriem īpaši, jo viņi jau pamatā nepiekrīt okupācijai, aneksijai un to tā vai citādi parāda.
Bet tagad skaidrs, ka tie, kas, teiksim, dzīvo savu dzīvi, no kuriem nebija īsti, ko paņemt, kas sēdēja un klusēja, tiem īpaši netika. Viņiem vienkārši aizliedz kaut ko runāt. Bet ikdienā cilvēki dzīvo… Ir dažādi gadījumi. Liela daļa cilvēku ir aizbraukusi. Vairāk nekā 50 000 Krimas iedzīvotāju izbrauca līdz pilna mēroga karam. Pēc pilna mēroga iebrukuma vēl liela daļa izbrauca.
Protams, ir cilvēki, kas jau ir pieraduši. Desmit gadi tomēr ir ļoti ilgs laiks. Tikai pēdējos gados sāka pacelt Krimas jautājumu un sāka darīt vismaz kaut ko par to, ka Krima Ukrainā nav aizmirsta un ka Krimas cilvēkiem palīdzēs. Daudzi cilvēki Krimā ir adaptējušies un pieraduši, biznesu adaptējuši. Bet tas ir normāli, ja tu desmit gadus dzīvo tur un neviens par tevi neatceras, tad, protams, jebkurš cilvēks pierod un adaptējas.
Lielākā daļa, pārsvarā Krimas tatāri, tomēr cer, ka Krimas deokupācija notiks un viss atgriezīsies savās vietās.
Lielākā daļa Krimas tatāru ir palikuši Krimā, vai ne? Nu, daudzi, protams, ir izbraukusi, bet lielākā daļa palikusi?
Lielākā daļa ir palikusi, jā, jo, pirmkārt, vecie cilvēki uzreiz atteicās izbraukt. Viņi teica: jā, negribam Krievijā dzīvot, bet Krima ir mūsu dzimtene un 50 gadus esam gaidījuši, lai te atgrieztos, un tagad vairs nekur nedosimies. Vēl arī daudzi jaunie neatstāja savus vecākus, tāpēc lielākā daļa Krimas tatāru ir palikuši Krimā, tā ir taisnība.
Partizāni un kolaboranti
Vai ir kādi Krimas tatāri, kas darbojas kā partizāni? Dzirdēju, ka ir tāda ukraiņu grupa kā "Ateš" Krimā, kas izspiego okupantus pussalā. Ko zināt par šo?
Bavovna – Ukraiņu sarunvalodā iegājies ironisks apzīmējums sprādzieniem Krievijas militārajos un infrastruktūras objektos.
Es nevarēšu jums stāstīt par kādām detaļām, jo nezinu. Bet es zinu to, ka tā saucamā bavovna, ziniet, ko tas nozīmē… Nu lūk, Krimā bavovna notiek pastāvīgi un tā notiek tādēļ, ka Krimā dzīvojošie tajā dod savu ieguldījumu. Tāpēc, domāju, ka sapratāt manu atbildi…
Krimas tatāri tika iesaukti arī Krievijas armijā. Vai esat dzirdējis par šo kaut ko vairāk, vai viņi joprojām tur arī karo?
Nu, skatieties, Krimas tatāri ir tādi paši cilvēki kā visi. Un arī Krimas tatāru vidū ir tie, kas Krieviju atbalsta. Tie, kas aizgāja armijā, kas aizgāja karot. Tādu Krimas tatāru, protams, ir mazāk nekā viens procents, viņu ir ļoti maz. Bet viņi ir, mēs zinām, ka viņi un kas viņi ir. Mēs neslēpjam un nesakām, ka tādu nav. Protams, ka tādi ir, vienkārši tādu ir ļoti maz. Protams, viņi, tā teikt, savu vēl saņems…
Nav noslēpums, ka Krimā jau sen dzīvoja daudz krievu. Varbūt savā ziņā provokatīvs jautājums.. Cik liela daļa tur esošo grib, lai Krimu, kas desmit gadus jau ir okupācijā, vispār Ukraina atbrīvo? Kā nekā Krievijas propaganda jau tur griežas desmit gadus un kāda daļa varbūt domā, ka labāk dzīvot Krievijas sastāvā… Ko jūs teiktu?
Man grūti runāt par procentiem, kāds procents to gribētu, kāds ne. Nu,
tur ļoti spēcīgi strādā propaganda. Viņiem katru dienu tur stāsta, ka Ukraina tūlīt nāks un jūs nogalinās. Viņi diemžēl tam tic.
Ukraina no savas puses cenšas izskaidrot, ka jums melo, ka neviens jūs nenogalinās un tā tālāk. Bet vienkārši tas ir karš, un tas viss ir ļoti grūti. Es skaidri zinu, ka ir pietiekami liels procents, teiksim, slāvu, kas vēlas, lai Ukraina atgrieztos. Vienkārši tādēļ, ka zem Krievijas ir diktatūra. Zem Ukrainas… Varbūt... jā, Ukrainas valdība ne īpaši palīdzēja kaut kā attīstīties, bet tā vismaz netraucēja to darīt. Zem Krievijas, ja dari kaut ko, kas ir pretēji tam, kā par pareizu uzskata vara, tev neko neļaus darīt. Tev Krievijā, balstoties uz likumu, var atnākt un savākt tavu biznesu. Vienkārši tādēļ, ka likums ir uzrakstīts tā, ka tu nevari godīgi strādāt, lai kā tu gribētu. Tu nevarēsi nopelnīt neko.
Liela daļa manu paziņu Krimā, kuriem ir kāds bizness, no maza līdz lielam, visi kā viens teica: ja godīgi strādāšu pēc likuma, tad nenopelnīšu neko, tādēļ man nākas darīt kādas noteiktas lietas, bet, ja vieta, kur ir mans veikals, kādam iepatiksies, tad kādā dienā pie manis vienkārši atnāks no policijas un teiks, ka tas un tas nav izdarīts pareizi un mēs tev visu atņemam. Tādēļ cilvēki vēlas, lai viss atgrieztos kā agrāk, jo Ukrainā, lai nu kāda, bet tomēr ir demokrātija. Un kaut kur pat vairāk demokrātijas nekā Eiropā vai ASV.
Krimas tatāru un ukraiņu attiecības
Vai jūs zināt, cik Krimas tatāru aptuveni karo Ukrainas armijas sastāvā?
Es nevaru jums nosaukt skaitli, bet aptuveni katrā piektajā bataljonā ir Krimas tatāri.
Kāda bija ukraiņu attieksme pret Krimas tatāriem pirms desmit gadiem, un kā tā mainījusies? Vai mainījusies vispār?
Pirms desmit gadiem attieksme pret Krimas tatāriem no vienkāršiem Ukrainas pilsoņiem bija neitrāla vai arī viņi uz mums skatījās ar interesi, proti, viņiem bija interesanti: kas tā par tautu. To es runāju par vairākumu. Pēc aneksijas,
pēc tam, kad Krimas tatāri izgāja ielās atbalstīt Ukrainu, tad, protams, ukraiņi, viņi ļoti cienīja Krimas tatārus, un vienkāršie pilsoņi atbalstīja un palīdzēja, cik nu to varēja.
No varas puses līdz aneksijai Krimas tatāriem nepievērsa uzmanību, bet kaut kur pat traucēja attīstīties, bet tas bija tā šauri fokusēts. Krimā vairākkārt ir notikušas dažādas sadursmes. Piemēram, Krimā ir vietas, kas ir vēsturiskas Krimas tatāru vietas un tur nevar celt tirgus un tā tālāk. Bet, kad tas tomēr notika, tad Krimas tatāri prasīja varas iestādēm, lai uzliek aizliegumu, lai aizvāc tirgu, jo tur ir liegums un tā. Bet varasiestādes nepalīdzēja un nerisināja šādus konfliktus. Un tad Krimas tatāri izgāja ielās un notika konflikti. Ar līdzīgiem jautājumiem līdz 2014. gada Ukrainas vara nenodarbojās.
Pēc 2014. gada pievērsa vairāk uzmanības, bet tāpat tas bija maz. Vismaz tagad vairāk vai mazāk notiek tā, ka Ukrainas vara atbalsta un piedalās dažādu Krimas tatāru projektu veidošanā, kas vērsti uz Krimas tatāru tautas attīstību. Bet viennozīmīgi – no Ukrainas un ukraiņiem nekad nav bijusi slikta attieksme. Vienmēr tā ir bijusi tāda vairāk neitrāla vai ar interesi. Tagad vairāk ar interesi, ar pateicību un cieņu pret mums attiecas. Un mēs tieši tāpat pret ukraiņiem.
Nav šaubu, ka Krimas tatāri vēlas brīvu Krimu, lai Krievija no turienes aiziet. Bet vai Krimas tatāri grib autonomiju no Ukrainas?
Krimas tatāri pārsvarā vēlas Krimas tatāru autonomiju Ukrainas sastāvā.
Es varu par sevi teikt, proti, ka es neredzu Krimu pilnībā autonomu. Es gribu būt Ukrainas sastāvā. Es mīlu šo valsti, cienu šo tautu. Vienkārši es tāpat arī saprotu, ka Krima ir mana vēsturiskā dzimtene, mēs esam šīs zemes pamatiedzīvotāji. Mēs parādījāmies uz šīs zemes. Tagad un arī līdz šim brīdim mēs cīnāmies par Krimas atbrīvošanu. Un tāpēc mums kā pamattautai, kā vēsturiskai tautai, mums uz to ir tiesības, mums tas ir svarīgi. Tas ir vienīgais mehānisms, kā mums saglabāties un attīstīties kā tautai.
Visus šos gadus mums bija pastāvīgi jāizcīna savas tiesības, savas tiesībās uz attīstību un dzīvi Krimā. Tādēļ, jā, mēs vēlamies, pieprasām, lūdzam, lai Ukraina un ukraiņi palīdz un Ukrainā parādītos Krimas tatāru nacionāli teritoriālā autonomija Ukrainas sastāvā.
No skeptiski noskaņotiem ekspertiem vai politiķiem laiku pa laikam dzirdam frāzes par to, ka nav ko domāts par to, ka Ukraina Krimu atgūs. Kā uzskatāt, cik reāli tas ir, un kas ir nepieciešams, lai tas notiktu?
Tas ir reāli. Bet tam mums ir nepieciešams, lai mūsu partneri – Rietumi, ASV un pārējie – mums dotu pietiekamu daudzumu ieroču, ko mēs prasām. Mēs neprasām kaut ko pārpasaulīgu, mēs prasām tik, cik daudz mums ir nepieciešams, lai atbrīvotu mūsu zemes, mūsu valsti. Ja tas notiks, tad ukraiņi, Ukraina pati visu izdarīs.
Mums nav nepieciešami sveši karaspēki. Mums nepieciešama vienkārši ieroču palīdzība.
Ja tas būs, tad mēs to reāli varam paveikt. Ja tā nebūs, tad… (nopūšas) Nezinu, tas vienkārši kā tagad – stāvēsim uz vietas. Jo mūsu iespējas ir ierobežotas. Mēs esam pārāk maza valsts, salīdzinot ar Krieviju. Krievija ir lielāka par mums resursu, zemes un cilvēku ziņā. Par spīti tam mēs stāvam un cīnāmies un pat esam atbrīvojuši kaut kādu daļu savas teritorijas. Tālāk mums vienkārši vajag palīdzību ieroču veidā.
Mūzika kā diplomātija un attiecības ar musulmaņu valstīm
Kāpēc pirms desmit gadiem aizbraucāt no Krimas un atgriezāties Kijivā, nepalikāt Krimā?
Nu, es negribēju dzīvot zem Krievijas. Negribēju. Pirmkārt, tas, ko viņi izdarīja, tas nav taisnīgi. Neviens viņus uz Krimu nesauca. Es tolaik biju Krimā, un Krimas tauta nesauca viņus, lai viņi nāk ar savu karaspēku un uzstāda savus noteikumus. Es negribēju tur dzīvot. Es redzēju, pirmkārt, netaisnību attiecībā pret savu valsti, pret savu tautu, pret sevi. Es atcerējos, kas mūs sauca par nodevējiem, – tā bija PSRS, būtībā Krievija, Maskava. Es tur negribēju dzīvot, tādēļ aizbraucu un uzreiz iestājos armijā.
Jūs esat dziedātājs. Kas jūs ietekmēja, kādēļ izvēlējāties tieši šādu ceļu?
Nezinu, es laikam gribēju kaut kā palīdzēt savai valstij, cik to varēju izdarīt. Un atnācu uz armiju, un mani nozīmēja pēc specialitātes. Es principā nodarbojos ar to, ko es māku un daru. Tas arī ir svarīgi un vajadzīgi.
Bet jūs karojat arī vai pamatā jūsu darbs armijā ir saistīts ar dziedāšanu?
Teiksim tā, es armijā atbildu par mākslu. Ar mākslu, ar dziedāšanu, ar mūziku, ar dažādiem video projektiem, pirmkārt, uzturu karavīru morāli un Ukrainas morāli kopumā. Es savos projektos fiksēju vēsturi, to, kas notiek tagad. Es ar saviem projektiem arī citām valstīm stāstu, kāda ir Ukraina, kādi ir ukraiņi, kādi ir ukraiņu karavīri.
Piemēram, vienā no maniem projektiem mēs apsveicām musulmaņus ramadāna svētkos, dziedājām un apsveicām ukraiņu musulmaņus un musulmaņus pasaulē, kuri atbalsta Ukrainu. Un visa musulmaņu pasaule reaģēja ļoti pozitīvi. Mani intervēja CNN, "Al Jazeera". Musulmaņi no citām valstīm sāka man rakstīt, ka Krievija mums stāsta, ka jūs esat fašisti, nacionālisti, bet izrādās, ka esat kristīga valsts un tādā armijas, valsts līmenī sniedzat šādu dāvanu musulmaņiem – dziedat musulmaņu lūgšanas. Protams, tas mums norāda uz to, ka Krievija mums melo, jo tas neatbilst tam, ko tā saka.
Piemēram, Saūda Arābijai šis klips kļuva par pēdējo argumentu, pēc kā tā piešķīra Ukrainai humāno palīdzību 100 miljonu dolāru apmērā. Tāpēc ar saviem projektiem es arī stāstu citām valstīm par to, kādi mēs patiesībā esam.
Mūzika, izrādās, var būt arī diplomātisks instruments, ja tā var teikt…
Jā, jā, tas ir tāds ļoti spēcīgs diplomātisks instruments, informācijas instruments. Mēs pēc tam atbalstījām ebrejus saistībā ar holokaustu. Un Krimas tatāru atbalstam armijas kolektīvi no visas Ukrainas nodziedāja Krimas tatāru tautasdziesmas Krimas tatāru atbalstam. Tāpēc, jā, tas ļoti spēcīgi atbalsta, un tas strādā pasaulē kopumā.
Ja runājam par šiem 100 miljoniem, tad šķiet, ka atvēlēt viena videoklipa dēļ tik lielu naudas summu šķiet neticami. Kādēļ šī valsts tā nolēma rīkoties, kā domājat?
Nu, pirmkārt, tas nav tikai viena video dēļ. Tur bija paveikts liels darbs no Ukrainas valsts puses, no diplomātu un konsulu puses. Klips vienkārši uzlika tādu kā punktu. Jo klips Saūda Arābijai un vispār musulmaņu valstīm bija signāls no tautas. Jo viena lieta, kad kaut ko saka diplomāti un konsuli, bet cita lieta, kad tauta no sevis izlemj pasniegt šādu dāvanu, šādu žestu – nodziedāt musulmaņu dziesmu. Viņus tas ļoti aizķēra.
Otrkārt, Saūda Arābija ir islāma dzimtene. Saūda Arābijā uzskata, ka musulmaņiem vajag palīdzēt. Un, kad iznāca šis video, viņi redzēja, ka Ukrainā ir musulmaņi, ka armijā ir musulmaņi, kas cīnās, un musulmaņiem vajag palīdzēt.
Lielākā daļa musulmaņu Ukrainā ir Krimas tatāri, bet kopumā Ukrainā dzīvo diezgan daudz musulmaņu, pusotrs miljons, ja nemaldos.
Jā, aptuveni pusotrs miljons musulmaņu. Lielākā daļa no tiem ir Krimas tatāri. Bet kopumā ir dažādi musulmaņi: turki, osetīni un citi etniskie musulmaņi un paši etniskie ukraiņi arī ir musulmaņi. Jā, tāpēc musulmaņu ir daudz, tā ir taisnība. Un mums ir daudz lūgšanu vietu, pat skolas, pat universitātē, ja nemaldos.
Un daudzi musulmaņu valstīs to nemaz nezināja un gan jau nezina joprojām, ka Ukrainā ir tik daudz musulmaņu?
Jā,
pārsvarā musulmaņu valstīs domā, ka Ukraina ir tieši kristīga valsts, un, kad viņiem saki, ka Ukrainā ir pusotrs miljons musulmaņu, ka Ukrainā ir pamatiedzīvotāju tauta, kas ir musulmaņi, tad, protams, viņi ir šokā.
Pirmais korāns, kas Ukrainā tik izdots, tas notika, ja nemaldos, tūkstoš astoņsimt kaut kādā gadā, un to izdeva Krimas tatārs Ismails Gasprinskis. Pirmā musulmaņu republika, ko izveidoja Nomans Čelebidžihans, bija Krimas republika.
Tā nepastāvēja ilgi, bet tā bija pirmā musulmaņu republika. Vēl jo vairāk – tā bija demokrātiska. Tajā pirmo reizi pasaulē parlamentā tika atļautas balsstiesības sievietēm. Tie ir ļoti būtiski vēstures momenti, par ko diemžēl lielākā daļa nezina. Tāpēc es ar saviem projektiem un klipiem cenšos to kaut kā izstāstīt.
Es pieļauju, ka dažiem cilvēkiem islāms asociējas ar kaut ko radikālu. Kā jūs teiktu, kas ir islāms?
Nu, saprotiet, lai kaut ko teiktu par islāmu, būtu kā minimums jāizlasa mūsu svētā grāmata Korāns. Tāpēc, ka cilvēki ir dažādi. Kāds piesedzas ar islāmu, lai darītu kaut kādas savas egoistiskās lietas, kas reizēm nav īpaši labas, pat bieži nav īpaši labas lietas. Bet pats islāms nav radikāls. Lai to saprastu, nepieciešams izlasīt Korānu. Un visi paši svarīgākie momenti Korānā balts uz melna ir uzrakstīti. Nav jābūt īpaši gudram, lai to saprastu. Vienkārši diemžēl ir cilvēki, kas islāmu izmanto saviem mērķiem, tostarp politiskiem un saka: nē, tu Korānu nelasi, klausi mani, es tevi izstāstīšu un tu sapratīsi nepareizi. Bet tā nav taisnība, jo Korāns ir rakstīts visiem cilvēkiem. Tas nav sarakstīts izredzētajiem. Tas kopumā ir rakstīts tā, ka visi to sapratīs. Visi svarīgie aspekti cilvēkiem ir saprotami.
Es esmu etniskais musulmanis, un islāms ir daļa no manas kultūras. Esmu izaudzis šādā vidē un sev apkārt neesmu redzējis nekādu radikālismu. Manā ģimenē tēvs cienīja mammu un ieklausījās viņas viedoklī. Un mamma cienīja tēti un ieklausījās viņa viedoklī. Un neviens mūs nespieda kaut ko darīt, ko mēs nevēlamies.
Islāms māca to, ka mūsu pasaulē ir augstāks spēks, ka viss, kas mums ir, mēs par to esam tam parādā, un par to vienkārši ir jābūt pateicīgam. Un jāievēro noteikti noteikumi. Ja tos ievērosi, tad pasaulē būs harmonija. Būs pietiekami droši, un cilvēks būs pietiekami mierīgs un laimīgs. Tas arī viss.
Mūzika karavīru morālei
Ja mēs vēl par mūziku parunājam, tad ansamblis sākotnēji pirms pilna apmēra iebrukuma brauca pie karavīriem uz austrumiem. Pastāstiet sīkāk, kā tas bija.
Kad atnācu uz ansambli 2014. gadā, mēs tiešām braucām pa visu Ukrainu, sniedzām koncertus. Pirmkārt, karavīriem. Mēs bijām teritoriālo aizsardzības spēku zonā, pēc tam apvienoto spēku zonā. Mēs uzstājāmies karavīriem. Karavīri vienmēr mūs ļoti silti sagaidīja. Vienreiz pat bija situācija, kad koncertā es dziedāju dziesmu un pēc manas uzstāšanās vadītājs pateica, ka esmu Krimas tatārs, kurš atbraucis 2014. gadā no Krimas un iestājies ansamblī. Un pēc tam zāle aplaudēja man. Pēc tam man teica, ka starp karavīriem šajā zālē bija daudz tatāru. Tāpēc vadītājs vēlējās uzsvērt, ka esmu tatārs.
Kā tagad ansamblis uzstājas? Pārsvarā vairs, cik saprotu, pie karavīriem nebraucat un tiek veidot dažādi video, vai ne?
Mēs pie karavīriem uz austrumiem vairs nevaram braukt, jo mūsu ansamblis ir ļoti liels. Mēs esam 100 cilvēku ansamblī. Tik liels cilvēku skaits, tā klātbūtne frontē vai piefrontes zonā ir bīstama gan mums, gan tiem, kas atnāks uz koncertu.
Tāpēc mēs pārsvarā taisām video, uzstājamies skolās. Mums katru dienu tagad ir koncerti skolās. Uzstājamies ar patriotisku programmu bērniem, skolēniem. Ar patriotiskās audzināšanas un patriotiskā gara uzturēšanas mērķi. Bērni mūs ļoti silti sagaida, vienmēr dzied un dejo ar mums. Mēs dziedam ukraiņu dziesmas un patriotiskas dziesmas.
Tieši gribēju jautāt, kāds jums repertuārs.
Mums ir dažādi. Tagad mums būs atskaites koncerts. Tur būs musulmaņu dziesma, Krimas tatāru dziesma, ebreju dziesma. Kas tur vēl… Jā, nu pārsvarā ir ukraiņu dziesmas, un esam uzstājušies arī prezidenta iftarā, ramadāna laikā, kas bija pirms aptuveni mēneša. Uzstājāmies iftarā prezidentam citu musulmaņu priekšā, par godu ramadāna mēnesim. Dziedājām musulmaņu dziesmas. Repertuārs ir diezgan liels. Un Rietumu dziesmas arī dziedam. Vienkārši tagad, ņemot vērā, ka atrodamies Ukrainā, pārsvarā dziesmas mums ir ukraiņu.
Sanāk braukt arī kaut kur ārpus robežām?
Diemžēl ārpus Ukrainas mēs nebraucam. Kā sākās karš, mēs ne reizi neesam braukuši aiz robežām. Kaut arī es uzskatu, ka to vajadzētu, bet nesanāk. Mēs ļoti vēlējāmies nokļūt Latvijā un Lietuvā, un mums bija tur jābrauc, bet kaut kas tur nesanāca. Tādēļ, jā, mēs ļoti gaidām uzaicinājumu no jums, no jūsu valsts…
Jā, es ceru, ka kāds jūs ielūgs! Kā jūs domājat, cik svarīga mūzika ir karavīra morālei? Cik svarīgs ir darbs, ko darāt?
Tas ir ļoti svarīgi. Es varu teikt pēc sevis. Man pēc katra projekta raksta karavīri no frontes ar pateicību par to, ka esam publicējuši dziesmu, ka esam nofilmējuši klipu.
Vienreiz arī bija, ka karavīri man teica, – mēs te ierakumos sēdējām trīs mēnešus un dziedājām tavu dziesmu katru dienu.
Lūk, tā. Par to es pēc pusgada uzzināju. Kad to visu dzirdu un redzu, tad saprotu, cik tas viss ir svarīgi.
Paldies jums, un gaidām jūsu ansambli Latvijā!
Gribēju vēl no sevis dažus vārdus. Es gribu pateikties, pirmkārt, jums par interviju, ka pie manis vērsāties un devāt iespēju jūsu valstij izstāstīt par to, kas notiek mūsu valstī. Es tāpat gribētu pateikties Latvijai un Latvijas tautai par to atbalstu, ko jūs sniedzat mums, Ukrainai, ukraiņiem. Liels paldies jums! Tas mums ir ļoti dārgi.
Jā, cenšamies un centīsimies arī turpmāk palīdzēt! Paldies jums par interviju!
