Brīvības bulvāris

Andrejs Veisbergs: Vārdu krājums ir audzis. Ne katrs valodas lietotājs ir dubultojis to

Brīvības bulvāris

Vaira Vīķe-Freiberga: Prezidentam ir jārūpējas, lai mūsu aizsardzība turētos līmenī

Mārcis Auziņš: Ir zinātnieki, kuri uzskata, ka pēdējā fizikas teorija būs iespējama

Sabiedrībā nav sajūtas, ka zinātne ir svarīga un aizraujoša. Saruna ar profesoru Mārci Auziņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 6 mēnešiem.

Robeža starp akadēmisko fiziku un fiziku, ko iespējams pielietot industrijās, faktiski neeksistē, jo pat idejām, kas sākotnēji liekas abstraktas, ar laiku tiek atrasts pielietojums. Ja fundamentālajā zinātnē netiek ieguldīts, ja nav speciālistu, kas ar to nodarbojas, valsts savā attīstībā atpaliek. Turklāt interese par zinātni ir jārada jau bērnudārzā vai pamatskolā, jo pēc tam pievērst jauniešus tai jau ir par vēlu, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" vērtēja fiziķis, Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš.

Mārcis Auziņš ir latviešu fiziķis, zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bijis Latvijas Universitātes rektors. No 1988. līdz 2003. gadam bijis universitātes lektors, docents, Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs, kā arī Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktors. Līdztekus darbojies Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta un Latvijas Zinātnes padomē, bijis viesprofesors vairākās Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu universitātēs.

Gints Grūbe: Izglītība un 21. gadsimts ir vārdu savienojums, par kuru mēs pēdējo gadu laikā apgalvojam, ka viss mainās. Zināšanas, zināšanu ieguves veids, gudrība, prasmes. Tajā pašā laikā arī karš, kas ietekmē visu to, kā mēs šobrīd dzīvojam, ietekmē arī Rietumu zinātnes attīstību, līdzīgi kā tas bija Otrā pasaules kara vai Aukstā kara laikā. Literatūrā vai kino parasti saka, ka viss sākas ar stāstu, vai tā tas ir attiecībā uz fiziku?

Mārcis Auziņš: Es domāju, ka absolūti noteikti, un stāsts droši vien ļoti dažādās nozīmēs. Ja mēs gribam, lai kādam iedegas acis, klausoties par fiziku, tad ir jābūt stāstam. Otra tēma, kas, man šķiet, ir fantastiski interesanta un varbūt ne pārāk apspriesta – mums šķiet, ka fizika, dabaszinātnes ir absolūti objektīvas, līdz ar to cilvēki, kas tās ir veidojuši, paliek brīžam otrajā plānā, jo fizika ir fizika, un, ja tas nebūtu ienācis prātā Ņūtonam, būtu ienācis prātā kādam citam. Tā varētu likties.

Man šķiet, ka daba, protams, no tā nemainās, vai to pēta viens, otrs vai trešais cilvēks, bet tas, kā mēs uz to skatāmies... To diezgan grūti noformulēt, bet it sevišķi, kad fizika kļūst ļoti abstrakta, piemēram, kvantu fizika, kad mēs nevaram ar aci paskatīties, kas tur notiek, vai pataustīt ar roku, kas tur notiek. Mums ir kaut kāda situācija, mikropasaulē kaut kas notiek, un mēs kaut ko nomērām. Mēs paskatāmies, ko mūsu mēraparāti saka par to, kas tur iekšā ir. Tad mēs sakām, ka tur iekšā ir kvarki, bet mēs viņus redzēt nekad nevarēsim. Piemēram, ja protons sastāv no trīs kvarkiem, mēs to vienu kvarku ārā no turienes nekad dabūt nevarēsim, jo ir fizikas teorijas, kuras saka, ka starp šīm trīs daļiņām, trīs kvarkiem, ir kaut kādi spēki, kā tās mijiedarbojas, bet tie spēki ir ļoti dīvaini. Mēs esam pieraduši – jo tālāk daļiņas viena no otras, jo spēks mazāks. Zeme pievelk tuvu esošus ķermeņus spēcīgāk, tālu esošus mazāk spēcīgi. Jo kvarki ir tālāk viens no otra, jo spēks ir lielāks. It kā starp tiem būtu gumija, un es to gumiju stieptu, stieptu, un jo vairāk izstieptu, jo vairāk tā turētos pretī. Vienā brīdī tā gumija pārtrūkst, un tā enerģija atbrīvojas.

Einšteins mums ir iemācījis, ka enerģija un masa ir ekvivalenti, tā enerģija, kas atbrīvojas, pāriet jaunā masā. Respektīvi, es to vienu kvarku no turienes izrauju ārā, bet tas apaug ar jauniem kvarkiem – enerģija, kas atbrīvojas, pāriet jaunos kvarkos, un es nekad ārā tos dabūt nevarēšu.

Tad ir jautājums, kāpēc mēs ticam, ka viņi tur iekšā patiešām ir?

Es saku, man ir zīmes, ka viņi tur iekšā ir, bet ārā es viņu nekad dabūt nevarēšu, parādīt pēdiņās vai bez pēdiņām jums nekad nevarēšu. Jums jātic, ka viņš tur iekšā ir, jo mana teorija tā saka.

Un tad mēs nonākam pie tā, ko fizikā sauc par interpretācijām, it sevišķi kvantu fizikā ir dažāda veida interpretācijas, kā saprast dīvaino matemātiku.

Man par to gribētos domāt tā, ka matemātika ir tik dīvaina, ka mums šķiet, – tā dabā būt nevar. Ja es pieņemu, ka tā ir, tad vai nu es esmu traks, vai es kaut ko nesaprotu.

Un tad es izdomāju priekš sevis stāstiņu, interpretāciju, kāpēc es saku – varbūt tomēr šādi var par to domāt. Un mans stāstiņš ir tāds, kas man patīk. Ja mans stāstiņš jums nepatīk, jūs izdomājat savu stāstiņu, savu interpretāciju. Un interpretācija – pats vārds saka, ka tā nav teorija, kuru ir iespējams pārbaudīt. Man šķiet, par šo domāt ērti ir šādi, bet jūs sakiet, ka jums citādi par to ir ērti domāt. Tad vienā brīdī vēsturiski interesanti ir stāsti, kāpēc viena interpretācija ir nostiprinājusies. Nevis tāpēc, ka tā ir labāka, bet tāpēc, ka tā gadījās vēsturiski.

Stāsts par to, kā mēs domājam par kvantu fiziku šobrīd, ir lielā mērā subjektīvs.

Jūs savā "Profesora Auziņa zinātnes slejā" rakstāt par šo nenoteiktību, kurā mēs dzīvojam, kur ir dažādi nenoteiktības iemesli – pandēmija, neaptveramā informācija un tā tālāk. Jūs rakstāt, ka esam noguruši no krīzēm, epidēmijām, nesakārtotības ikdienā un politikā un tad mēs to pilnīgo, galīgo patiesību meklējam dabaszinātnēs. Sanāk, ka arī tur tomēr nevar meklēt to galīgo patiesību?

Jautājums, vai mēs ceram, ka mēs kādreiz atradīsim galīgo patiesību, tostarp ļoti filozofiski. 

Šī par galīgo patiesību ir interesanta tēma. Ja runājam par fiziku, par pašiem pamatiem, salīdzinot ar citām zinātnēm, ļoti vienkāršu lietu, ir jautājums, vai ir iespējams viens brīdis, kad mēs varēsim teikt – fizika ir gatava, tur vairāk nav, ne ko pielikt, ne atņemt. Vai mēs līdz galam būsim sapratuši, kā daba strādā un ka tai vairs nebūs, ne ko pielikt, ne atņemt? Vienas atbildes nav. Es domāju, ka – nē. Es domāju, tas varbūt skanēs nedaudz vienkāršot un šabloniski, bet tomēr, ja mēs atceramies seno Grieķiju, kad viņi teica, ka ir četri elementi – zeme, smagākais, tad ūdens, drusku vieglākais, gaiss, vēl vieglāks, un uguns, kas paceļas debesīs. Četri elementi, mēs zinām, no kā viss ir uzbūvēts, mums vēl drusciņ jāpastrādā, viņi teica, jāsaliek tie pareizā konfigurācijā, un mēs zināsim, kā tā pasaule ir uzbūvēta. Mēs tagad skatāmies, ka tomēr tas bija ļoti naivi.

Šķiet, ka kādas paaudzes vēlāk cilvēki skatīsies uz mūsu elementārdaļiņu modeļiem un teiks, nu kā viņi varēja būt tik naivi, kā viņi varēja tik primitīvi domāt par dabu?

Droši vien nekļūdīšos, ja teikšu, ka lielākā daļa profesionālu fiziķu pieturēsies arī pie šāda viedokļa, bet ir ļoti prominenti, tai skaitā Nobela prēmijas laureāti, kuri uzskata, ka pēdējā fizikas teorija kādā brīdī būs iespējama. Vēl par šo naivumu, manuprāt, ļoti skaisti stāsta kvantu fizika. 

Bet tā ir fizika, par kuras pielietojamību un kalpošanu industrijām mēs nevaram runāt, tas ir kaut kas tāds...

Mēs varam runāt, jo mēs labi saprotam, ka ir droši vien ļoti primitīvi domāt, ka tā akadēmiskā, fundamentālā fizika nekur nav vajadzīga, industrijā nav pielietojama, un tad mēs nonākam pie tās piezemētās fizikas, kas ir pielietojama industrijā. Tā robeža tur faktiski neeksistē. 

Bet ir tādas divas fizikas.

Nav tādas divas fizikas, es gribētu teikt, ka fizikas attīstība ir absolūti viennozīmīgi vienmēr vienā veidā. Mēs atrodam kādu ideju, kas mums liekas absolūti abstrakta un praktiski nepielietojama, bet paiet tikai daži gadi, un mēs to pielietojam.

Es izstāstīšu vienu stāstiņu. Stāstiņš ir par Maiklu Faradeju, vienu angļu fiziķi, kas bija slavens ar to, ka demonstrēja publiski Londonā augstākajai sabiedrībai dažādus fizikas eksperimentus, pamatā ar elektrību. Tie bija super apmeklēti pasākumi, tā ir vēsturiska realitāte. Šī varbūt ir leģenda, bet tikai daļēji, un ziņa ir absolūti precīza, ka vienā šādā pasākumā ir bijis klāt tā laika Anglijas premjerministrs.

Viņš pēc demonstrējumiem pienāca pie Faradeja un teica – profesor, tas, ko jūs rādiet ar to elektrību, izskatās ļoti interesanti, bet vai to var kaut kur izmantot, vai tā ir tikai akadēmiskā zinātne? Uz ko Faradejs esot teicis – abas ziņas ir absolūti precīzas.

Pirmkārt, viņš esot teicis – premjerministra kungs, man ir ļoti grūti iedomāties, ka elektrību kāds varētu praktiski izmantot. Šobrīd mēs tā kā pasmejamies par to, bet otra daļa ir interesantāka. Viņš teicis – bet premjerministra kungs, es absolūti droši varu garantēt, ka nepaies ilgs laiks, un jūs par to elektrību iekasēsiet nodokļus, sakot to, ka tas pielietojums, pat ja mēs to šobrīd neredzam, kādā brīdī atnāks.

Līdz ar to šobrīd pielietojama ir arī fundamentālā zinātne. Tādēļ [nav pareizi] teikt, piemēram, ka fundamentālajā zinātnē neieguldīsim, jo tā ir tāda mākoņu stumdīšana un domāšana par to, kas vispār varētu eksistēt. Vai jautāt, kāpēc mums, ne tik bagātai valstij, vajadzētu tam tērēt nodokļu maksātāju naudu, varbūt fokusējamies uz to, kas šobrīd ikdienā ir svarīgi.

Tas nav tikai profesionālais kretīnisms, kad es saku, ka nodarbojos ar labu zinātni un jums tā jāfinansē. Šis nav stāsts par to, ko mēs šad tad kā fiziķi darām. Manuprāt, ir totāli nepareizi, kad aizejam pie valdības un sakām – ziniet, ja jūs neiedosiet naudu mūsu zinātnei, mēs nomirsim badā. Tad, skaļi to neviens nesaka, bet droši vien nodomā – bet varbūt tas būtu labi, būtu ar jums mazāk kreņķu, tāpat nekāda labuma no jums nav.

Tas stāsts nav par to, stāsts ir par to, ka,

ja mēs neieguldīsim fundamentālajā zinātnē, tad šie pielietojumi, kurus šodien uztveram par absolūtu mūsu ikdienu un pat neaizdomājamies, no kurienes tie ir radušies, elektrība kā piemērs, mēs slikti dzīvosim nākotnē, atpaliksim no pārējiem.

Cerot, ka tie bagātie izdomās un tad mēs to lietosim, mēs vienmēr vilksimies astē. 

Kurā brīdī sākas ieguldījums tajā fundamentālajā daļā? Vai pie tiem, kuri pēta to Higsa bozonu, vai kādā sākotnējā līmenī? Es skatījos senāku interviju, kurā jūs izteicāties, ka Latvijas pamatskolu un vidusskolu izglītība ir tādā ļoti lokālā un provinciālā līmenī, ka tā nespēlē globāli jau saknē. 

Mēs šobrīd ik pa brīdim publiskajā telpā dzirdam, ka mums ļoti pietrūkst cilvēku ar eksaktām zināšanām, kā rezultātā pietrūkst inženieru. Pie tam tad, kad es runāju, mēs esam provinciāli vai ne, vai šī varbūt ir vispārēja tendence Eiropā, ir ļoti viegli paskatīties statistiku, kurā mēs redzam – eksaktajās zinātnēs studējošo attiecība pret sociālajās zinātnēs studējošajiem Latvijā ir vissliktākā visā Eiropā.

Tādā nozīmē, ka mums vismazākais procents no visiem studējošajiem studē eksaktās zinātnes. Līdz ar to ir jautājums, kurā brīdī šī problēma sākas?

Šad tad mēs domājam, ka risinājums būs, kad iedosim vairāk finansējuma universitātēm vai vidusskolas pēdējās klasēs rīkosim profesionālas orientācijas pasākumus. Es nesaku, ka to visu nevajag darīt, bet domāju, ka katrs no mums atceras un var iedomāties, kurā brīdī notika tas klikšķis mūsu galvās, kurā brīdī nosliecāmies vienā vai otrā virzienā par to, ko dzīvē gribam darīt. Tas notiek pamatskolā.

Par sevi es gandrīz varu pateikt, kurā vietā, ejot pa ielu, manī kaut kas noklikšķēja, un es sapratu, ko es gribu darīt. Pēc tam kaut ko mainīt ir ļoti grūti. Ja mēs nerodam šīs iespējas, nerodam šo plašo spektru droši vien jau bērnudārzā vai sākotnēji skolā, tad pēc tam viss jau ir nokavēts. Mēs tur varam darīt, ko gribam, figurāli sakot, varam stāvēt uz ausīm, bet situāciju mainīt nevarēsim.

Otra daļa, ko mēs, manuprāt, nedarām, kas man pēdējā laikā ir tāda lieta, ko gribu visiem iestāstīt, bet manī neviens īsti neklausās –

mēs sabiedrībā kopumā neradām sajūtu, ka zinātne ir svarīga, interesanta un aizraujoša. Tas ir jādara pieaugušo cilvēku līmenī, rīkojot aizraujošus, perfekti organizētus pasākumus par zinātni.

Es esmu redzējis daudz kur pasaulē, pie tam ļoti tuvu, piemēram, Dānijā, kā to var izdarīt tā, ka cilvēki pērk biļetes gandrīz kā Latvijā uz operas pirmizrādi. Ka visiem biļešu nepietiek, lai gan biļetes nav lētas uz šādiem pasākumiem. Vienā brīdī sabiedrībā izveidojas tā kopējā sajūta, gluži kā Latvijā tad, kad ir operas pirmizrāde, sajūta ir – man tā opera īsti varbūt neinteresē, bet kā tad es tur nebūšu? 

Ja atbrauktu Nobela prēmijas laureāts fizikā uz Latviju, tā nebūtu?

Es neesmu pārliecināts, jo man ir gana nopietna pieredze ar Latvijas Universitāti, kad mēs rīkojām, kā man šķiet, ļoti interesantas, ļoti augsta līmeņa profesoru [lekcijas], kas ir pierunājuši pilnu "YouTube", kas māk izstāstīt visu atraktīvi un normālam cilvēkam saprotami, nevis sausi un profesionāli.

Ja es Lielo aulu spēju piepildīt ar 50% [auditorijas] ar visiem reklāmas resursiem, kas lielajai Latvijas Universitātei ir… Tur atkal ir droši vien gari stāsti, kāpēc Latvijā ir šāda situācija.

Tas varbūt skanēs nedaudz nepārliecinoši, bet man pārliecinoši [šķiet], ka tas viss sākās tajā brīdī, kad Rīgas rāte teica, ka mums Latvijā universitāti nevajag, lai viņi tur Tartu taisa un Viļņā jau ir, jo dumpīgā jaunatne…

Tas bija pirms 100 gadiem.

Jā, vairāk nekā pirms 100 gadiem, un tādēļ, ka šie dumpīgie taisīs tikai trobeli, un mums, kārtīgajiem tirgotājiem, to nevajag. Tad vienā brīdī tie paši nopietnie tirgotāji saprata, ka ražošanu tā kā arī vajag, un vismaz inženierus vajag, un mēs atļāvāmies uztaisīt Rīgas Politehnikumu un Rīgas Politehnisko institūtu, vācu gan, bet tomēr. Tas jau bija 19. gadsimta vidus. Saprotot, ka bez šī iztikt mēs nevaram, bijām jau ļoti daudz nokavējuši – humanitāro zinātņu Latvijā nebija līdz pat Latvijas Universitātes rašanās brīdim, kas ir 20. gadsimta pirmā puse, kad tika nodibināta neatkarīga valsts. Man gribētos apgalvot, ka tas mūsu kopīgās sabiedrības sajūtā joprojām ir klātesošs. 

Šī izjūta nemainās?

Ja mainās, tad ļoti lēni. Protams, ir bijuši apstākļi, kāpēc. Tam nevajag 100 gadu tādā normālā attīstības situācijā, bet mēs zinām visu, kas Latvijas vēsturē bijis.

Tāda normāla evolūcija mums arī nav bijusi iespējama atsevišķos brīžos. Tāpēc es domāju, ka tās zināmā mērā ir mūsu vēsturiskās sekas.

Iespējams, ka tur ir meklējams ne vienīgais, bet viens no iemesliem, kāpēc mēs tagad tik ļoti pārdzīvojam, ka, redziet, Lietuva un Igaunija strauji aiziet mums priekšā ekonomikā, bet mēs Latvijā velkamies astē. Mums gan premjers saka, ka viņam ir plāns, kā to vērst par labu, gan politiķi saka, ka viņiem ir plāns, kā to vērst par labu, bet tas vezums joprojām ir tur, kur bijis. 

Jūs esat viens no mūža izglītības adeptiem un vairākkārtīgi esat reklamējis un veicinājis dažāda veida tradicionālas un netradicionālas izglītības formas. No šī viedokļa varbūt, ka nekad nav par vēlu? Skaidrs, ka vismaz tās paaudzes, kuras šobrīd ir tādā formatīvajā fāzē, būs spiestas visu mūžu mācīties, lai nepazustu. Tajā pašā laikā saka, ka mākslīgā intelekta rezultātā pazudīs virkne profesiju un šī prasmju mācīšanās ir riskanta. 

Virkne profesiju, protams, pazudīs, un tas ir atsevišķs stāsts, ko mākslīgais intelekts var un ko totāli nevar. Es domāju, ka mēs nedaudz pārspīlējam tā varēšanu, bet tas, ko jūs sakāt, vai viss ir neglābjami zaudēts – protams, ka nav.

Bet es domāju, ka veids, kā mēs paši mācāmies un aizraujam jaunos cilvēkus, lai viņi tiešām iegūtu plašu, fundamentālu, labu izglītību, kas ļauj plaši skatīties uz lietām un ieraudzīt kontekstu, ir tas, kā šobrīd trūkst.

Tas, kā pie mums strādā dažādas sazvērestības teorijas vai viltus ziņas. Tās strādās tik ilgi, kamēr mēs nespēsim plašā kontekstā ieraudzīt informāciju un to saprast. Tik ilgi, kamēr mums pietiks izlasīt vienu ziņu, un mēs pa labi, pa kreisi skatīties negribēsim, nemācēsim un nebūsim trenēti to darīt. Patiesībā šis ir treniņa jautājums. Tāpat, kā mēs sporta zālē varam trenēties, mēs arī savu prātu varam trenēt. Tāpat, kā mēs ejam uz sporta zāli un uzturam fizisko formu, tāpat arī prāts formā ir jāuztur. Tik ilgi, kamēr lietas kontekstā ieraudzīt nemācēsim, tik ilgi mūs varēs mānīt. Smadzenes mums sagrozīt ir ļoti vienkārši.

Sociālajās zinātnēs ļoti bieži analizē, ka mēs esam tāda postkomunistiska valsts vai sabiedrība. Kā tas attiecas uz dabaszinātnēm?

Mēs neesam tikuši vaļā un droši vien, ka nav tik vienkārši tikt vaļā no kaut kādas savas vēstures, un mēs to atceramies. Savā laikā mūs šī vēsturiskā atmiņa glāba, bet šobrīd mums, iespējams, tā traucē.

Es perfekti atceros savu bērnību un jaunību, kad bija padomju laiks un presē, televizorā stāstīja par grūtajiem pirmās brīvvalsts laikiem un par skaisto padomju realitāti. Mums apkārt vienmēr bija cilvēki, man bija mans tēvs, kurš varēja teikt – jā, jā, dēls, tas, ko viņi saka [nav tiesa], klausies vai neklausies, bet es atceros, kā bija. Viņš man pateica, kā bija, kā viņš to atceras, ko viņš redzēja, un šī saikne ar vēsturi mums vienmēr saglabājās.

Es gribētu teikt, ka mums laimējās, ka tas padomju laiks bija tāds, ka vienmēr bija kāds, kas vēl atcerējās laiku pirms tam. Līdz ar to šī pagātnes ietekme mūsos vienmēr būs, bet, ja mēs runājam par dabas zinātnēm, es gribētu teikt, ka dabas zinātne vienmēr ir bijusi nedaudz labākā situācijā.

Dabas zinātni droši vien var kaut kādā veidā politiski ietekmēt un tā tālāk, bet uztaisīt politisku tranzistoru nav iespējams, politisku kuģi uzbūvēt nav iespējams.

Mēs zinām stāstus, ka kvantu fizika ir buržuāziskās ideoloģijas skats, un marksisms un ļeņinisms saka, ka tā būt nevar, un tāpēc mēs ar kvantu fiziku nenodarbosimies. Bet tad, kad es apzinātā vecumā nonācu zinātnē, es domāju, ka pat padomju politiskā sistēma bija sapratusi, ka ignorēt moderno fiziku nav iespējams, jo tad vienkārši nekāda tehnoloģiskā attīstība nav iespējama. Līdz ar to tur zināma brīvdomība vienmēr saglabājās.

Tas varbūt izklausīsies nedaudz no tāda kā primitīva skatu punkta, bet ne velti mūsu pirmais bankas prezidents Latvijā bija fiziķis [Einars Repše], viens no premjeriem – [Ivars] Godmanis – bija fiziķis, un vēl ļoti daudzus fiziķus var pieminēt. Man liekas, ka tam ir ļoti primitīvs un vienkāršs skaidrojums – šajā specialitātē strādājošie vienmēr bija trenēti objektīvi analizēt situāciju, jo tu nevari ideoloģiski analizēt to, kas notiek, piemēram, atomā. Tu esi trenēts objektīvi analizēt situāciju, atrast, kas no kā ir atkarīgs, un kādā veidā to procesu fizikā vai ekonomikā, vai sabiedrībā ir iespējams bīdīt vienā vai otrā virzienā.

Ir daudz stāstu, kurus es varētu stāstīt, un vienu es tomēr pieminēšu. Latvijas Universitātē ir Goda doktors Klāvs Bergmanis, un viņš pavisam nesen man stāstīja: pie manis atnāca vienas lielas apdrošināšanas kompānijas vadība un teica – klausieties, vai kāds pie jums elementārdaļiņu fizikā tuvākajā laikā neaizstāv doktora grādu? Uz ko mans kolēģis atbildēja – ir daži, bet kāpēc no jums tāds jautājums, jūs taču esat apdrošināšanas kompānija, kāds jums sakars ar elementārdaļiņu fiziku? Viņi teica – mēs zinām, ka viņi risina absolūti netriviālus uzdevumus, un otrs – mēs zinām, ka tur strādā cilvēki milzīgos kolektīvos, viņi spēj sastrādāties un sadarboties, pie mums vajag precīzi šādu kvalifikāciju. Viņi teica – mums šādus cilvēkus vajag, ja kāds gatavojas beigt, ļaujiet mums ar viņu parunāt, mums būs viņam piedāvājums.

Šis ir tikai viens piemērs, ka elementārdaļiņu fizikas doktora grāds nebūt nenozīmē, ka viņš turpmāk pētīs Higsa bozonu un neko citu. Ja mums būs spilgta personība, kas kopā ar saviem 10 doktorantiem pētīs kādu lietu, šie 10 doktoranti būs trenēti, mācīti un gatavi risināt netriviālas, sabiedrībā svarīgas problēmas un nonāks ļoti dažādās sfērās, bet daži no viņiem turpinās karjeru zinātnē. Šī ir veselīga sabiedrības attīstība. 

Nesen publiski izskanēja jautājums, kādā veidā mēs eksaminējam vidusskolniekus, atlasām izcilības. Jūsu pozīcija ir, ka šai sistēmai būtu jābūt vēl rafinētākai, lai mēs šos talantus varētu izlasīt, atlasīt un stimulēt?

Jā. Mums ik pa brīdim saka, ka mums taču ir valsts centralizētie eksāmeni, un jautā, vai mēs tiem neuzticamies. Pirmkārt, varbūt pat uzticamies, bet katrs eksāmens, katra pārbaude ir ar konkrētu mērķi un var atrisināt to problēmu, kuras risināšanai tie ir paredzēti. Mums ir liels skaits jaunu cilvēku, kas beidz vidusskolu konkrētā gadā, mēs viņiem visiem liekam kārtot, piemēram, centralizēto eksāmenu matemātikā. Mēs gribam, lai apmēram puse no viņiem būtu virs vidējā vērtējuma un puse būtu zem. Tad mēs gribam atrast skaistā, labā, vadošā ģimnāzijā no šiem tūkstošiem 20 labākos.

Šiem dažiem simtiem [pēc tam] ir jārīko atsevišķa pārbaude, ja atsevišķs iestājeksāmens – ideāli. Citādi darīt to nav iespējams, citādi mēs nevaram pateikt, kurš ir pats talantīgākais, pats uzcītīgākais, kurš visvairāk ieguldījis sava darba, lai nonāktu absolūti vislabāk eksāmenu kārtojošo cilvēku daļā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti