Pētniece Sigita Struberga: «NATO ezers» automātiski nenozīmē Baltijas jūras nepieejamību Krievijai

Gints Grūbe: Pēdējā mēneša laikā bieži tiek piesaukts NATO piektais pants, mēģinot izplatīt vēstījumu, kā tas būtu interpretējams un vai tas darbotos. Latvijas publiskajā vidē tīši vai aiz skepticisma inerces tika izplatīti vēstījumi, ka šis pants uzbrukuma gadījumā netiktu iedarbināts. Ukrainā karš turpinās. Kas ir Ukrainas kara jautājums Latvijā divus gadus pēc šī kara sākšanās? Latvija pirms 20 gadiem kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti, un šobrīd tiek uzskatīts, ka NATO piedzīvo būtiskākās izmaiņas kopš Aukstā kara. Ko īsti nozīmē šāds apgalvojums – NATO piedzīvo būtiskākās izmaiņas kopš Aukstā kara? Mums likās, ka tas, kas notika 2004. gadā, tās jau bija pietiekami būtiskas izmaiņas. 

Sigita Struberga: Es teiktu, ka NATO ir parādījis spēju vairākos nozīmīgos punktos – dzīvot laikam līdzi un pārdzīvot būtiskas pārmaiņas. Manuprāt, kaut vai piektā panta iedarbināšana terorakta laikā 9/11 vai arī tālākā adaptācija 2014. gadā jaunajai situācijai arī bija jauns pavērsiena punkts, un mēs redzam, ka tā transformācija ir notikusi pastāvīgi.

Kāpēc mēs runājam šobrīd par tām būtiskākajām pārmaiņām? Es teiktu, ka tā ir varbūt pirmā reize kopš Aukstā kara, kad Eiropas teritorijā mēs redzam, ka NATO ir sapratis to lielo izaicinājumu, kas ir radies.

Mēs redzam paplašināšanos paralēli šai izpratnei par izaicinājumu. Tas, ko vēl mēs redzam, ir būtisks pārskatījums dalībvalstīs gan par finanšu pielietojumu vai finanšu atvēlēšanu aizsardzībai, gan arī izpratni par to, ka ir jāmodernizē ieroči un tā tālāk. Visticamāk, tas ir tas, ko mēs liekam zem šīm būtiskajām pārmaiņām.

Kā jūs skaidrotu, kas ir tas iemesls, kādēļ ir mēģinājumi apgalvot, ka šis piektais pants nedarbotos? Kas tas īsti ir, jo daži saka, ka tā ir vienkārši Krievijas specdienestu operācija – šādā veidā sēt bailes vai informāciju par to, ka tas, kas ir rakstīts šajā vienošanās, īsti nedarbojas.

Manuprāt, te ir jāskatās divās daļās. Viens, noteikti, ka Krievijas specoperācijas elements visticamāk, ka arī ir, jo mēs atrodamies informācijas kara apstākļos ar Krieviju, bet otra daļa ir tā, ka mēs paši faktiski ar šīm publiskajām diskusijām, ko jūs pieminējāt, arī zināmā mērā lejam ūdeni šajās Krievijai izdevīgajās vējdzirnavās. 

Mums nevajadzētu par to runāt? 

Mums noteikti par to vajag runāt, un tas bija tas, ko es vēlējos teikt tālāk, ka, protams, pamats šai diskusijai un pārdomām ir, taču man liekas, ka tā vietā, lai apšaubītu piektā panta darbības iespējas, tie jautājumi mums būtu jāuzdod citi.

Tie jautājumi, kas mums būtu jāuzdod, ir par to, cik daudz un vai pietiekami daudz mēs esam darījuši paši savas aizsardzības stiprināšanai, jo bez piektā panta ir virkne citu pantu, kas arī šobrīd izskan publiskajās diskusijās.

Tas pamatā tomēr attiecas uz dalībvalsts pašas spēju, gatavību, uzcītību, strādājot pie savas aizsardzības. Protams, ka tas attiecas arī tālāk uz tiem politiskajiem lēmumiem, kas atkal ir daudz apspriesti šobrīd publiskajā telpā, par kuriem mums (ir jārunā), ņemot vērā īpaši mūsu kultūrtraumu, arī par ko runā šī padošanās bez cīņas pretim, salīdzinot ar somiem. Tie ir tie jautājumi, kas mums ir jāatbild, nevis tik daudz (jāanalizē) piektais pants.

Piektais pants darbosies. Mēs esam redzējuši piekto pantu vienreiz darbībā, bet septiņas reizes mēs esam redzējuši darbojoties ceturto pantu.

Tas bija, kad valstis ir sasaukušas uz konsultācijām pārējās dalībvalstis, tai skaitā 2022. gadā Latvija kopā ar līdzīgi domājošajiem bija sasaukusi uz konsultācijām un iedarbinājuši ceturto pantu, domājot par pilna apmēra uzbrukumu Ukrainā.

Tāpēc es domāju, ka ne to tik daudz mums vajadzētu apšaubīt, bet mums vajadzētu domāt par saviem mājasdarbiem un mājasdarbiem, kas attiecas uz ciešu kontaktu veidošanu un to tālāku pilnveidi ar mūsu sabiedrotajiem.

Bet, labi, skatīsimies tajā pašā NATO virzienā. Mēs šobrīd esam valsts, kas atrodas pie tā sauktā "NATO ezera". Ko tas nozīmē no stratēģiskā viedokļa? 

No stratēģiskā viedokļa "NATO ezers", protams, ir ļoti liela lieta. No drošības viedokļa mēs uzreiz redzam, ka šī Somijas un Zviedrijas (ienākšana NATO), kam pateicoties, mēs sākam runāt par "NATO ezeru", nes virkni nozīmīgu labumu Baltijas valstīm. Pirmkārt, tas ir tā saucamais stratēģiskais dziļums, kas nozīmē to, ka mēs varam sagaidīt atbalstu no divām NATO dalībvalstīm. Tas ir gan gaiss, gan jūra, gan arī, nu, cilvēku spēki, un tāpat tās ir tehnoloģijas, ko var piedāvāt šīs divas attīstītās ziemeļvalstis.

Tiesa, ir jāsaka, ka tas, ko atkal ir svarīgi atcerēties, ka būtībā abas šīs valstis NATO partnervalstu statusā ir bijušas ilgstoši un ir bijušas kopējās mācībās, un tas process, lai šobrīd tās pilnvērtīgi integrētu, vairs nav tik garš un sarežģīts, kā dažkārt varētu likties.

Tas ir salīdzinoši viegli, kas ir tā vēl papildu labā ziņa. Jā, tas Baltijas valstīm pilnīgi noteikti vairo drošību. Tajā pašā laikā es gribētu mudināt domāt arī par to, ka tas automātiski nenozīmē, ka Baltijas jūra tagad varētu tikt viegli slēgta Krievijas kuģiem vai gaisa telpa pilnībā slēgta gaisa kuģiem.

Tas arī tik vienkārši nav, jo atcerēsimies, ka, ja vien nav šie īpašie apstākļi, vēl ir starptautiskie ūdeņi, pa kuriem diezgan brīvi vēl joprojām kuģo Krievijas kuģi.

Tāpat ir jāatceras, ka tā pati pacelšanās gaisa telpā… Tikko mēs Lielvārdē dzirdējām, pirmais (gadījums), kad pacēlās NATO lidmašīnas, bija, tieši reaģējot uz Krievijas ielidošanu NATO gaisa telpā. Tāpēc, no vienas puses, protams, tā drošība stiprinās, bet tajā pašā laikā nevajadzētu dzīvot ilūzijā, ka tas nozīmē, ka Baltijas jūra krieviem šobrīd ir pilnībā tā kā nepieejama. 

Ja mēs atgriežamies pie NATO lomas pirms 20 gadiem un šobrīd. Vai ir mainījušies NATO ārējie ienaidnieki? Vai tas, kādēļ NATO alianse pastāv, vai kādā veidā tā šobrīd paplašinās un tiek mobilizēta? Jo, kā norādīja arī Edgars Rinkēvičs atbildes tvītā Īlonam Maskam – Krievija ir definēts ienaidnieks visai brīvajai pasaulei. 

Jā, tieši tā. Tā ir tā fundamentālā izmaiņa, ko mēs 2022. gadā redzējām NATO stratēģiskajā konceptā, kas ir no tādiem stratēģiskajiem pamata dokumentiem iekš NATO. Tā bija pirmā reize, kad Krievija tika definēta kā drauds, un tālāk jau, atbilstoši stratēģiskajam konceptam, tie rīcības plāni tiek izstrādāti.

Krievija viennozīmīgi (ir drauds), bet atcerēsimies – ja jūs jautājat par tām izmaiņām, ar ko sastopas NATO, ir jāsaka, ka arī Ķīna ir tikusi definēta savādāk.

Tātad kā tāds aktors, kas izaicina starptautisko sistēmu. Ne gluži kā drauds, kā Krievijas gadījumā, bet tomēr Ķīna ir definēta kā valsts, kas izaicina starptautisko drošību. Tāpat NATO sastopas ar virkni citu nozīmīgu izaicinājumu, kas pieprasa spēju adaptēties. Tie ir jaunie draudu veidi, tas nav tikai par avotiem, bet arī par jauniem draudu veidiem. Tie ir ne tikai hibrīdie apdraudējumi, tie ir arī kiberapdraudējumi, par ko iepriekš tika runāts jau vairākus gadus pēc kārtas.

Šobrīd ir skaidra izpratne, ka kibertelpa ir viena no tām vietām, kur var notikt konflikts, un šobrīd to skata kā telpu, kurā noteiktos apstākļos attiecībā uz draudiem arī varētu iedarbināt piekto pantu.

 Šīs ir lielas izmaiņas, reaģējot uz tiem jaunajiem izaicinājumiem un jaunajiem draudu avotiem. 

Iebrukums kādas no dalībvalstu kibertelpām varētu tikt uztverts kā uzbrukums visām dalībvalstīm?

Jā, pie noteiktiem (nosacījumiem).

Tiem jau mēs esam pakļauti visu laiku.

Tāpēc es gribēju teikt – jā. Bet tas "jā" attiecas uz to, ka tiks skatīts, cik plašs ir šis iebrukums, jo attiecībā uz kiberdraudiem ir jāsaprot, ka ikdienas kiberuzbrukumi – mēs tiem tiešām pakļaujamies jau daudzu gadu garumā, un šobrīd, spriežot pēc pēdējiem ziņojumiem, mums to nav kļuvis stipri vairāk vismaz Latvijas gadījumā.

Bet ir jāatceras, ka kiberapdraudējumi var būt arī krietni lielāki nekā tie, kas ir kiberapdraudējumi. Tiesa, NATO nav definējis, kas ir tas "krietni lielāki (draudi)" un "ne ikdienas (draudi)", pamatojot, ka tieši šī stratēģiskā neziņa lielā mērā ir nepieciešama potenciālajam ienaidniekam. Bet, ja NATO dalībvalstis vai atbildīgie redzēs, ka šis nav ikdienas kiberdrauds un tas ir fundamentāls drauds NATO dalībvalsts drošībai, pastāv iespēja iedarbināt piekto pantu.

Viena no tēmām, ko jūs pētāt un kas ir jūsu universitātē pasniedzamais priekšmets, ir drošības uztvere. Mēs šeit, studijā, runājām ar komentētāju un žurnālistu Ādamu Mihņiku par tēmu, kā īsti uztvert to, ka ukraiņi karo mūsu vietā, jo šis izteikums ir populārs gan Latvijā, gan citur Austrumeiropā. Viņš teica, ka mums ir jāmēģina izturēties tā, it kā šis karš pastāvētu, un jāpalīdz tā, it kā no tā būs atkarīgs, vai netiks bombardētas mūsu pilsētas un neies bojā mūsu bērni un tuvākie, kas ir tāds pietiekami būtisks uztveres instruments. Jautājums – kas tad ietekmē to mūsu uztveri, kā mēs šo jautājumu – vai Ukraina karo mūsu vietā – interpretējam? Vai tā ir tāda ērta pozīcija, vai tā ir tāda proaktīva pozīcija?

Pirmkārt, ukraiņi karo gan savā vietā, gan mūsu vietā noteikti. Reizēm man šķiet, ka to ir svarīgi atgādināt, bet es domāju, ka Baltijas valstis ir ieņēmušas proaktīvu pozīciju. To mēs redzam arī tajā, kā politiskie līderi rīkojas attiecībās ar citu valstu politiskajiem līderiem, bet attiecībā uz sabiedrību, to sabiedrības atbalstu, kas ir Ukrainai, un to gatavību palīdzēt, kas bija un ir, noteikti ir šī sajūta, un vēl ir tuvuma un radniecīguma sajūta, kas ietekmē šo vēlmi palīdzēt.

Attiecībā uz drošības uztveri, neapšaubāmi tā apdraudējuma sajūta, kas balstās gan vēsturiskajā pieredzē, gan arī šajā tuvuma sajūtā.

Tuvuma sajūtā divās ziņās – viens, ka Krievijas robeža ir tepat, otrs, ka mēs ar ukraiņiem jūtamies kā līdzīgie. Mēs saprotam ukraiņus, jūtam ukraiņus. Tas, protams, nosaka to sajūtu, ka, jā, mēs esam arī apdraudēti, ka karš Ukrainā ir zināmā mērā arī karš par mūsu brīvību un dzīvību. Tas ir tā šerpi teikts, bet būtībā tā ir.

To rāda arī statistika, ka kopumā Latvijas iedzīvotājiem, lai arī tiešu militāru draudu šobrīd Latvijai nav, kopumā Latvijas iedzīvotāji izjūt trauksmi, un šī trauksme izpaužas arī tādā plašākā izpratnē par drošības sajūtu.  

Bet šis pats, nezinu, kā to nosaukt, terorakts Okupācijas muzejā un pēc tam arī Narvā, tiem ir tādas specoperācijas pazīmes, tā izskatās.

Jā, izskatās, tas ir viens. Otrais – tas, par ko es aicinātu domāt, papildus Krievijas redzamajiem mēģinājumiem veikt operācijas, ir tas, ko mēs ilgstoši esam noklusējuši. Tās ir atšķirīgās izpratnes par realitāti starp dažādām iedzīvotāju grupām.

Mēs esam mēģinājuši, es neteiktu, noklusēt, bet it kā nolīdzināt vai paslaucīt zem paklāja tās problēmas, kas attiecas uz daļas Latvijas krievvalodīgo patiesajām attieksmēm pret šo valsti, pret karu Ukrainā, pret tajā skaitā latviešiem. Tas, kas mani satrauc vienlaikus ar šo, ir zināma radikalizācija, kas ir notikusi arī latviešu vidū pēc 2022. gada 24. februāra. Ja latvieši ir sākuši skaļāk izteikt savus viedokļus un tie ir kļuvuši radikālāki, tad krievvalodīgo vidū.. Manuprāt, krievvalodīgie biežāk noklusē. Jau tā tā tradīcija noklusēt mums ir 30 gadu garumā, un šobrīd, man liekas, ka tā noklusēšana kļūst vēl plašāk izplatīta, un tā noklusēšana jau nenozīmē viedokļa maiņu. 

Valsts Kanceleja sadarbībā ar Transatlantisko organizāciju pagājušā gada nogalē veica Baltijas valstu sabiedriskās domas aptauju par iedzīvotāju individuālo, kā arī sabiedrības un valsts noturību Krievijas brutālā kara kontekstā. Pētījumā secināts, ka attiecībā uz draudu uztveri iedzīvotājus vairāk uztrauc kara ekonomiskā ietekme. Ietekme uz valstiskuma pastāvēšanu uztrauc mazāk, īpaši krievvalodīgo iedzīvotāju vidū. Vairums iedzīvotāju neredz, ka Krievijas karš Ukrainā varētu būtiski ietekmēt viņu noturību. Tāpat savu gatavību reaģēt uz krīzēm iedzīvotāji vērtē zemu. Latviešu un sevi kā krievus identificējošo grupu vidū pastāv nozīmīgas atšķirības mediju telpas un dzīves kvalitātes vērtējumā, kā arī nozīmīgāko izaicinājumu identifikācijā. Vai šajā mērījumā var redzēt, ka krievvalodīgie Latvijā, kuri mēģina mūsdienās meklēt jaunus apzīmējumus, kā šo etnisko iedzīvotāju grupu nosaukt, ka viņi nesaka savu viedokli?

Jā, to var redzēt. Ja mēs skatāmies skaitļus uz tādiem ļoti sensitīviem jautājumiem, tad var redzēt, ka tieši krievvalodīgo vidū, kas izvēlas neatbildēt vai izvēlas atbildēt, ka man šajā nav viedokļa, kas arī būtībā ir izvēle neatbildēt, tie procenti ir diezgan lieli sensitīvajos jautājumos. Tas ir viens. Otrais –  tas, ko mēs redzam tieši šajā aptaujā, ir, ja mēs paskatīsimies, kā krievvalodīgie redz, kas tad ir tie lielie apdraudējumi, tad krievvalodīgos vairāk satrauc ekonomiska rakstura draudi, bet politiskais apdraudējums, kas būtībā ir par valstiskumu, viņus satrauc krietni mazāk nekā latviešus. Tas ir attieksmes pret valsti jautājums, tāpēc caur tādu jautājumu uzdošanu tiešām var redzēt tās atšķirības.

Pie tam mums jau ir diezgan ilga tradīcija redzēt šo noklusēšanu. Te var atgādināt par vēlēšanu laiku. Mēs dabūjam vienu rezultātu pirmsvēlēšanu aptaujās, un pēc tam ieraugām vēlēšanu rezultātus, kas atšķiras no iepriekšējo aptauju rezultātiem. Kāpēc? Tāpēc, ka patiesās izvēles ir tikušas noklusētas būtībā.

Bet, ja karš Ukrainā nav tas, kur mēs varam solidarizēties, visas grupas viena ar otru, tad tas, kas man šķita interesanti jūsu aptaujas rezultātos, kurā tika mērīts stresa līmenis valstī, tad ekonomiskā situācija valstī – 72% uzskatīja, ka ir palielinājusi to stresa līmeni. Karš Ukrainā – 65%. Kaut nedaudz, taču tas ir mazāk. Tātad varbūt tieši tā ekonomiskās krīzes refleksija un apziņa ir tā, kas visām sociālajām un etniskajām grupām ir vienota? Tad ar to varbūt ir vērts tādā paradoksālā veidā veidot to dialogu un politiku?

Jā, tāpēc es arī pieminēju šo vienošanu ap Latvijas attīstības stāstu, bet, lai mēs veidotu šo vienošanu, ir jābūt kaut kādam vēstījumam ne tikai krievvalodīgajiem, bet arī latviešiem. Te viena no tādām tēzēm, ko mēs jau ilgstoši apspriežam, ir tas, ka, ja līdz 2004. gadam mums bija diezgan vienkārši, mums bija skaidrs mērķis – ir jāiestājas NATO un Eiropas Savienībā, un tajā skaitā krievvalodīgie mums gāja līdzi ekonomisko apsvērumu dēļ, tad pēc 2004. gada mēs īsti neesam atraduši to mērķi, uz ko virzāmies.

Šobrīd ir šis negatīvais – mēs negribam, lai ir karš, kā Ukrainā, bet, domājot par ekonomisko attīstību, stratēģiskā piedāvājuma nav.

Starp citu, mēs 2019. gadā veicām pētījumu, kurā realizējām fokusa grupas visā Latvijas teritorijā. Toreiz, iedomājieties tos apstākļus, nav vēl Covid-19 pandēmija, ir karš Ukrainā, bet tas netiek uztverts tā kā šobrīd, jo tas nav pilna apmēra karš. Tajā brīdī, kad fokusa grupu intervijās mēs jautājām, kā lai cilvēki paši identificē tos draudus, kas, viņuprāt, ir… Nevis mēs piedāvājām, jo tad ir diezgan viegli tur atķeksēt, bet pašiem likām identificēt.

Jūs ziniet, tajā laikā kā lielāko apdraudējumu iedzīvotāji minēja valdības mainīgos lēmumus un nesaprašanu par to, kur tad šī valsts virzās. Starp citu, Krievija toreiz bija astotā. Skaidrojot to, kāpēc tie valdības mainīgie lēmumi tiek uztverti kā apdraudējums, ļoti bieži tās atbildes, ko mēs no iedzīvotājiem dzirdējām, bija, ka mēs neredzam kopējo valsts mērķi, uz ko mēs virzāmies, ka mums nav piedāvāta kopējā stratēģija, uz ko virzīties, ka tie lēmumi tik ļoti mainās, ka mums ir jāspēj vēl arī adaptēties, un mums nav skaidrs, kas būs rīt. 

Atgriežoties pie piektā panta skandināšanas, par kuru Jānis Sārts norādīja, ka tā, visticamāk, ir informatīva operācija, kas daudzina par neizbēgamo zaudējumu un sekojošo uzbrukumu Baltijai, kāda, jūsuprāt, būtu adekvāta reakcija? Jo mēs redzējām, ka iesaistījās gan diplomāti, gan politiķi šajā informācijas dekonstrukcijā, bet kādā veidā tā būtu veidojama, atpazīstama un tālāk neitralizējama?

Nu, informācijas operācijas ir dažādas, un ir jāskatās uz tiem avotiem, kas tās izplata un kad tas ir noticis.

Man liekas, ka viena no kļūdām, reaģējot uz informācijas operācijām, dažkārt ir mēģināt teikt, ka tā nav taisnība, tādējādi pastiprinot to vēstījumu.

Šis gan ir cits gadījums tajā ziņā, ka šajā gadījumā reaģēt vajadzēja, lai nomierinātu to trauksmi, kas tika radīta sabiedrībā. Tāpēc tā bija adekvāta reakcija. Tas, ko gribētos vairāk, būtu, ka tas vēstījums būtu vienots un skaidrs no visiem runasvīriem. Līdzīgs šajā gadījumā tas ir bijis tajā, ka mēs esam dzirdējuši, ka tieša apdraudējuma nav, ka piektais pants darbosies, bet man liekas, ka vairāk būtu bijis vērts domāt par to plašāko skaidrojumu iespēju robežās, cik drīkst atklāt, ka mēs tiešām esam drošībā.

Bet jūs domājat, tas skaidrojums nepieciešams vairāk no Latvijas politiķiem vai no Eiropas līderiem?

Es nesagaidītu no Eiropas līderiem tik daudz, es teiktu, ka drīzāk no Latvijas politiķiem, bet ne tikai politiķiem, kas šajā reizē, jāsaka, bija diezgan veiksmīgi. Es aicinātu pārdomāt gan ekspertus, gan medijus to komunikāciju, jo medijiem, manuprāt, ir divas funkcijas, ne tikai viena. Svarīga ir sargsuņu funkcija, neapšaubāmi, skaidrs, ka ir jāuzmana, jāuzdod jautājumi, jāizturas kritiski, tajā skaitā arī jāuzdod jautājumi par piekto pantu un tā tālāk, bet otra ir izglītojošā funkcija. Izglītojošā funkcija nozīmē plašāka skaidrojuma sniegšanu sabiedrībai, jo cilvēkam jau nav ikdienā nepārtraukti jāpārlasa NATO stratēģiskie dokumenti, vai ne? Tāpēc es teiktu, ka tajā komunikācijā gan eksperti, gan amatpersonas, gan mediji varētu strādāt uz šo izglītojošo [virzienu], bet tas, protams, nekādā gadījumā nenozīmē, ka medijiem nevajadzētu kritizēt politiķus un lēmumu pieņēmējus. Man liekas, ka liela problēma mūsu valstī ir izpratnes trūkums par katra paša individuālo atbildību. Tikko es apzinos savu individuālo atbildību attiecībā uz to, kāpēc man ir jāiet vēlēt, kāpēc man ir jābūt pilsoniski aktīvam, tikko es apzinos savu lomu krīzes situācijās, un tur arī tie cipari mums ir diezgan zemi, tikko es apzinos, ka mana loma nav tikai sevis glābšana, bet arī palīdzība pārējiem kopienā, šāda veida rādītāju uzlabošana var ietekmēt arī to kopējo uzticēšanos.

Bija secinājums, ka Latvijas iedzīvotāji visbiežāk neuzskata, ka vispār ir gatavi krīzes situācijai.

Tieši tā, un neapzinās savu lomu.

Krīzes situācijas ir dažādas, un mums tām ir jābūt gataviem.

Tieši tā, un šeit ir tas viens no mājasdarbiem, ko, manuprāt, mēs esam veikuši slikti. Varbūt, ka šobrīd, diemžēl pateicoties pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, 72 stundu somu skaits mājās, visticamāk, ir palielinājies, bet nekur daudz tālāk mēs neesam tikuši.

Tur ir tā problēma. Salīdzinot, piemēram, ar Izraēlas piemēru, kur cilvēki, jā, tā bija šoka situācija, un šobrīd mēs jau runājam par nogurumu un citām problēmām, bet tur pirmajā brīdī cilvēki zināja savu lomu, kas nesastāvēja tikai no sevis glābšanas, bet arī no palīdzības ar siltu ēdienu, ar dažādām citām atbalsta funkcijām, ko viņi zināja, ka viņiem ir jāveic vietējās kopienas ietvarā.

Mūsu iedzīvotāji šo nezina un vēl vairāk. Jau 2019. gadā, kad manis pieminētā pētījuma ietvarā mēs jautājām cilvēkiem, vai cilvēki zina, kur ņemt ūdeni krīzes situācijās.. Ūdensvadā nav ūdens, kur pilsētā ņemt ūdeni? Cilvēki nezināja. Man nav pamata uzskatīt, ka šobrīd tā situācija ir kardināli labāka nekā 2019. gadā.

Jūsu pētījumā parādījās arī, ka 57% uzticas Latvijas prezidentam, bet 55% uzticas Latvijas policijai. Protams, tā neuzticība Saeimai un valdībai ir jau ar zināmu biogrāfiju Latvijas elektorāta vēsturē, bet te ir divas institūcijas, kurām ir samērā augsti uzticības rādītāji.

Uzticēšanās prezidentam rādītāji ir auguši kopš Rinkēviča kunga stāšanās amatā, to mēs redzam, tas ir tāds personības jautājums. Attiecībā uz policiju tie rādītāji ir saistīti ar, manuprāt, un tā ir mana interpretācija, ar komunikācijas maiņu, ar veiksmīgāku komunikāciju attiecībā uz Valsts policijas darbu, un vēl labāki rādītāji ir Latvijas armijai. Bet šeit, pie Latvijas armijas savukārt citos pētījumos tie procenti ir pavisam optimistiski. Ja es pareizi atceros, vienā no pētījumiem 74% Latvijas iedzīvotāju teica, ka uzticas Latvijas armijai. Par šo pētījumu es diemžēl šobrīd neatcerēšos.

Ar Latvijas armiju savukārt man personīgi ir interesanti novērot, ka, no vienas puses, cilvēki saka, ka uzticas Latvijas armijai, bet, no otras puses – ja tu pajautā nevis par uzticēšanos, bet, vai tici, ka Latvijas armija spēs mūs aizstāvēt – tad tas procents ir stipri zemāks. 

Bet Latvijas armija tiek nodalīta no NATO?

Jā, ja mēs nodalām, un kāpēc (vajag nodalīt), jo diemžēl tas nav tas jautājums, ko bieži uzdod cilvēki..

Es ar Latvijas armiju domāju NATO.

Jā, bet, redziet, bieži vien tas, ko mēs esam saņēmuši atbildēs fokusgrupu intervijās, un arī citi pētījumi, starp citu, rāda, ka bieži vien iedzīvotāju uztverē NATO tiek skatīts kā kaut kas atsevišķs, kas nāks no āra mūs glābt, bet Latvijas armija ir kaut kāda mūsu vietējā lieta.

Mūsu mazā, mīļā armija.

Jā, apmēram, tāpēc man liekas, ka no komunikācijas viedokļa mēs šobrīd redzam pilnveidi komunikācijā.

Bet tiešām būtu svarīgi veicināt to izpratni par to, ka nav tādas āra NATO armijas, kas atnāks glābt, ka tie ir dalībvalstu kopējie spēki, ka NATO dalībvalstu armiju summa ir tā, kas veido tos NATO spēkus.

Te NATO karavīru klātbūtne, protams, tiek pozitīvi vērtēta, bet tas, ko vajadzētu, man liekas, papildus, un mēs arī to mēģinām skaidrot, ka tā ir jāskatās kā summa kopā ar Latvijas armiju.