Gadumijas uzrunas un gada notikumi
Arnis Krauze: "Man ir lielas prasības pret sevi un visiem pārējiem man apkārt. Un vispār – gariem cilvēkiem nekas nav jāpierāda." Tā ir teicis augumā garais un prasībās skarbais žurnālists Jānis Domburs. No raidījumā līdz šim intervētajiem vairāk nekā 80 viesiem Jānis, šķiet, būs gados visjaunākais "Laikmeta krustpunktā" sarunas dalībnieks. Vai Jānis Domburs arī Vecgada vakarā pie televizora klausās un analizē valsts vadītāju svinīgās uzrunas? Šogad klausījies, ko premjere, ko prezidents saka?
Jānis Domburs: Jā, baigi necentos tajā iedziļināties Vecgada vakarā. Tiešām tikai ar vienu ausi dzirdēju, ka otrā istabā tas iet. Nākamajā dienā pārlasīju tekstu, nedaudz paskatījos arī video, bet būtībā pārlasīju tekstu… Nu, ko? Es palasīju arī dažus vērtētājus, un neko jaunu nevaru pateikt. Man liekas, mums ir tāda interesanta nācija – labi, kam tur rokas nepatīk, kam tur kas, bet man liekas, ka ambīcijas mums vajag augstākas. Es pārlasīju Igaunijas prezidenta, Lietuvas prezidenta, Somijas prezidenta [runas]. Caur to prizmu, jā, tur gan es redzēju daudzas lietas, kuru nebija un kuras, manuprāt, vajadzēja. Sākot ar to, ka izsvērt tās cilvēciskās lietas, par ko slavēja te viens otrs, ar globālām, ģeopolitiskām lietām.
To tu domā par prezidenta runu?
Šajā gadījumā primāri par prezidenta runu, jā, bet droši vien katrā valstī prezidentam loma ir savādāka, līdz ar to tas varētu būt miksēts abos gadījumos. Otra lieta, kas man patika, par kārtu īsāka par visām pārējām bija Lietuvas prezidenta runa. Ir 20 gadi, viņš uzsvēra, kopš Eiropas Savienības un NATO, jo būtībā tas ir jautājums, no kurienes nākam un uz kurieni mēs ejam. No tā viedokļa, es nesaku, ka tur viss bija slikti, tur bija labas lietas, bet daudzas lietas nesagaidīju.
Ja mēs atskatāmies uz pērno gadu un vaicājam, kas aizvadītajā gadā notika Latvijā, kuri ir tie notikumi, tie cilvēki, tās dzīves situācijas, kas tev pirmās nāk prātā?
Es te varētu skaitīt tā, ka mēs pusi raidījuma norunātu par notikumiem. Man tomēr nāk prātā tēmas, caur kurām tie notikumi parādās. Turklāt gan notikumi, kas ir bijuši, gan notikumi, kas nav bijuši.
Divas lietas varu pieminēt, kas man šķita uzmanības vērtas. Par ukraiņu bēgļiem runājot, es mēģināju meklēt un likt kopā jau pirms gada… Tas cilvēku skaits, kas strādā, bija jau šaubīgi mazs iepretim tiem, kas pārtiek no pabalstiem, un iepretim Lietuvai un Igaunijai. Tagad decembrī mēs dabūjām VID (Valsts ieņēmumu dienesta) datus, un tie skaitļi vēl jo vairāk nepārliecina, ka mēs viņus pilnvērtīgi integrējam kā savas sabiedrības daļu. Plus vēl tur viens pētījums bija, kas parāda, ka Lietuvā un Igaunijā viņi grib vairāk palikt nekā Latvijā, viņiem ir vairāk darba nekā procentuāli Latvijā. Ja tu man prasi notikumus, šis ir antinotikums, šis ir nenotikums. Mani uztrauc arī tās lietas, kas nenotika.
Otra lieta ir par epopeju ap Leona Rusiņa tiesāšanu, pazušanu un [sievietes] slepkavību. Mēs izgājām cauri tam, ko saka policija, ko saka prokuratūra, ko saka tiesa. Kas mums ir tās mācības? Kurš par kaut ko ir atbildējis, kurš nav atbildējis? Policijai tur ir saraksts ar disciplinārsodiem, ne pārāk smagiem, tur var dažādi vērtēt. Prokuratūra kaut kā vēl aizvien stiepj to gumiju, lai viņi man piedod, par atestācijām, kam it kā būtu jābūt, bet kuras nav bijušas. Tiesa tur uzrakstījusi kaut kādu baigo sacerējumu par to, ka nav koordinētības, nav informācijas apmaiņas, vēl kaut kā, bet pagaidiet, ir 21. gadsimts.
Tā ka man jāsaka, ka man tie notikumi, nu, tā žurnālistiski… Protams, ka bija epopeja ar valdību maiņām, protams, ka bija vēl kaut kas. Bet, ja tu man tā prasi, tad tos notikumus es necilātu ārā par prezidenta maiņām, bet es vairāk cilātu par to, vai mūsu sabiedrība un valsts kļūst kaut kādos aspektos atbildīgāka, kā mēs augam, primitīvi runājot. Tā ka es tādus notikumus vairāk negribētu izcelt.
Sabiedrisko mediju apvienošana
Tu esi daudzus gadus saistīts ar Latvijas Televīziju, šobrīd runājam Latvijas Radio ēterā. Abiem sabiedriskajiem medijiem šis, visticamāk, būs lielu pārmaiņu gads, ja Saeima nobalsos par vienotu sabiedrisko mediju. Arī tavos raidījumos gadu garumā šīs diskusijas ir bijušas, un, šķiet, ir izaugusi jau vesela paaudze, kamēr spriešana par vienotu mediju ir notikusi. Kā tu raugies uz vienotu sabiedrisko mediju, un kā tu sevi tajā redzi?
Tur ir vairākas lietas. Es raugos uz to, un es ne tikai raugos, gada pirmajā pusē esmu arī stāstījis cilvēkiem, kas tur ir iekšā, ka šī ideja un šis uzstādījums ir daudz labāk jāpārdod. Šī vārda labā nozīmē – jāpārdod sabiedrībā. Vai to var pārdot politiķiem, vai tie ir tādi labi pircēji, par to varētu strīdēties, bet principā, nelatviski runājot, steikholderiem – un mēs visi esam steikholderi [ ieinteresētā puse]mediju pasaulē 21. gadsimtā –, man liekas, ir daudz skaidrāk jāizstāsta, ka, ja runā par nacionālo kultūru, sākot no kultūras mantojuma un beidzot ar modernām lietām, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi. Tāpēc ka tur tu vari izpausties, tur tu vari attīstīties, tur tev var daudz parādīt, un
ir vajadzīgs daudz vairāk sabiedrisko mediju, daudz vairāk kanālu, daudz vairāk platformu.
Ja ir runa par nacionālo sportu, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi, un tā tālāk un tālāk. Visās nozarēs varētu iet – ja mēs runājam par nacionālo biznesu, ja runājam par tiesiskumu. Tie ir vajadzīgi kontekstā. Nevis mediji medijiem, bet mediji visu nozaru un valsts balansētai attīstībai.
Es domāju, ka tur daudz kas ir neizdarīts. Ņemot vērā, ka tur daudz kas ir neizdarīts, ir, pirmkārt, liela nesapratne sabiedrībā. Otrkārt, nav nekāda liela spiediena politikā. Par to spiedienu sabiedrībā, es teiktu… Es to jau vienā intervijā teicu, bet atkārtošos – te nav runa par mediju pratību tajā izpratnē, man liekas, ka te ir runa par demokrātijas pratību vai valsts pratību. Kāpēc tie mediji ir vajadzīgi? Kāpēc mazā valstī, kur ir mazs tirgus, ar komercmedijiem izbraukt nevar? Te nav Amerika, te nav pat Anglija, Francija, Vācija. Tas nav iespējams. Nu, var, bet es dziļi šaubos, it īpaši, vai vēl aizvien postpadomju sabiedrībā to var. Tad uz šī visa fona ir Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā strādājošie, kuri, un es arī to saprotu, raustās.
Paliksim pie Latvijas Radio. Tas nav noslēpums, ka televīzijas ļaudis visās šajās sarunās bijuši daudz azartiskāki ceļā uz apvienošanos.
Nu, es nezinu.
Bet Radio cilvēki bijuši piesardzīgāki. Vai tu šo skepsi saproti?
Es saprotu, protams. Nav tā, ka televīzijā, cik esmu runājis, visi sajūsmā sit plaukstas un lauž krēslus no priekiem. Nē, bet man liekas, ka stāsts ir kopējs. Var apvienot slikti un var apvienot labi. Var radīt pievienoto vērtību un var radīt no divām defektācijām vienu daudz lielāku defektāciju, nekā viens plus viens.
Es domāju, ka tas lielais stāsts, protams, ir, tāpat kā bija vecais joks sovjetu laikos: jūs izliekaties, ka strādājat, mēs izliekamies, ka maksājam. Šeit ir līdzīgi: mēs jums nedosim vairāk naudas, jo jūs slikti strādājat; jūs mums dodiet vairāk naudas, tad mēs labāk strādāsim... Šāda saruna, protams, ka tā ies pa apli. Kamēr to nepacels kaut kādā veidā kaut kāda līderība citā līmenī, mēs varam visus vienmēr saprast, mums vienmēr būs simts risku, un tādi ir, neapšaubāmi. Es domāju, ka tur var pacelt citu latiņu, un tas ir kontekstā ar to, ko tu man prasi par to, ko es redzu, kādu savu vietu es tur redzu.
Es redzu vietu iekšējos radošos disputos, kuri, man liekas, ir liela lieta. Man ļoti patika, ka savulaik Gēteborgā pirms desmit un vairāk gadiem tika uzbūvēta viena no modernākajām ēkām. Vispār radio ir viens korpuss, televīzija ir otrs korpuss, bet augšā ir kopīga kafejnīca. Tad viņi smējās paši – tur mēs arī tusējam. Bet, protams, ir optimizētas lietas, ir arhīvi kopā, ir tehnoloģijas kopā, ir vēl kaut kādas lietas kopā. Tā ka tur es redzu, – sinerģija ir iespējama, bet, protams, ka sinerģija ir iespējama: A) ar investīcijām; B) ar labiem menedžeriem, nevis tādiem "labiem", ka viņi vienkārši formāli to dara, bet tiešām; un C) ar pieminēto steikholderu labu spiedienu, lai mēs ietu uz priekšu, lai mums tas sabiedriskais pasūtījums būtu sabiedrisks patiešām.
Tu pats arī būtu gatavs šajā vienotajā medijā iesaistīties kādos administratīvos līmeņos? Tu reiz, šķiet, esi bijis Latvijas Televīzijā arī šādos darbos.
Jā, pēc tam pieņēma to likumu un ielika, ka administratīvos līmeņos vajag augstāko izglītību. Nē, nu, protams, var patikt vai nepatikt, man tā pieredze ir tik liela un plaša, un raiba, ka, ja kādam vajag no manis padomu, jebkurā diennakts laikā. Protams, es būtu gatavs, ja tā saruna notiktu. Es domāju, ka tā saruna līdz galam nenotiek.
Uzticība medijiem
Paraugoties uz medijiem plašāk un sabiedrības uzticību medijiem, tas, ko es redzu pēdējos gados šajos reitingos, kam ļaudis pēdējos gados Latvijā uzticas, tad mediju uzticība ar katru gadu krītas. Ja pirms gadiem desmit mediji bija blakus bruņotajiem spēkiem, blakus baznīcai, tad šobrīd jau tā sadaļa tuvojas pie partijām, valdības, Saeimas. Kādēļ tā?
Tas ir saistīts ar iepriekšējo jautājumu, es domāju, jo tu nevari… Nu, es neesmu piekritējs tam, ka labi mākslas darbi top ar tukšu vēderu. Tu nevari piesaistīt un noturēt nozarē spēcīgus cilvēkus, nu, mēs te kaut kā turamies. Nezinu, kādas tev tur cīņas ir bijušas par atalgojumiem, kāpēc tev vairākos medijos ir jāstrādā, bet būsim reāli. To es esmu griezis visus šos 30 gadus. Ja mums mediju jomā nebūs pilnvērtīgs kapitālisms, ja mums turpināsies situācija, ka, tikko kā kāds sagurst, viņš var aiziet uz sabiedriskajām attiecībām, uz relatīvi mierīgāku dzīvi par lielāku naudu… Nu, tu nevari sagaidīt, ka bez pietiekami spēcīgas konkurences un bez pietiekami spēcīgu cilvēku piesaistes, tajā skaitā ne tikai no žurnālistikas, tie var būt juristi, politologi, filozofi, kas gan te tev ir sēdējuši, gan visos raidījumos – cilvēki ar visādām izglītībām un visādām dzīves pieredzēm. Tad tie mediji var būt tādi, kuri ir uzticami.
Nu, protams, otra lieta, ko es pielikšu klāt, līdzās tiem ļoti anonīmajiem mediju uzticības reitingiem, ir jau uzticēšanās arī cilvēkiem. Tur mēs abi ar tevi arī esam tajā sarakstā. Tātad uzticas cilvēkiem, kas ir televīzijā. Tas ir televīzijas zvaigžņu bizness. Visā pasaulē tā ir.
[Sabiedrība] neuzticas abstraktam kanālam, uzticas kanālam, kurā ir figūras, uz kurām cilvēki skatās un paļaujas, ka viņi savu mājasdarbu ir izdarījuši.
Viņiem [sabiedrībai] patīk skatīties tāpēc, ka viņi [žurnālisti] runā par lietu vai uzdod jautājumus par lietu, un tad tur kaut kas var veidoties.
Es politoloģei Vitai Matīsai vaicāju, kāds ir viņas skaidrojums par šo uzticības kritumu, un viņa minēja divus piemērus. Viens ir, ka pēdējos gados politiķi izvēršot tādas kampaņas pret kādu mediju vai žurnālistu, ja nepatīk kādas publikācijas vai raksti. Otrs ir, ka dažkārt cilvēki īsti nenodala žurnālistu, kurš uzdodas par žurnālistu, bet kurš ir ļoti attālu no profesionālajiem kritērijiem. Tagad sociālajos medijos jau ļoti daudzi no sevis tēlo vai rada iespaidu, ka viņi ir žurnālisti. Tad cilvēkiem jūk, kurš ir un kurš nav.
Tas ir tas, ko es teicu iepriekš, tā ir tā demokrātijas pratība. Tev ir jāsaprot mediju funkcijas valstī. Nevis medijpratību kā faktus čekot, bet vispār, kas tas tāds ir, kāpēc tādi ir izdomāti. Kāpēc tiesa ir izdomāta, kāpēc mediji ir izdomāti, kā tie radušies, ko tie labu izdarījuši dzīvē. Par tiem politiķiem man ir grūti spriest, vai politiķi, kuriem uzticas vēl mazāk, vai viņu kaut kādas ņemšanās apkārt kaut ko nodara.
Varbūt nodara, jā, bet es domāju, ka tā lielā lieta ir tā, ko es iepriekš teicu, ka tur ir runa par to resursu, par to vidi. Es jau pirms vairākiem gadiem noformulēju uzstādījumu, ka
sabiedriskie mediji ir vienīgie, kas tik mazā tirgū var būt inkubators. Talantu inkubators.
Šeit ir jēdziens par to, ka ir jāveido nevis menedžments, lai tu ierakstītos ekseļos un visiem samaksātu sūdīgas aldziņas, bet ir jāveido talantu menedžments. Talantu menedžments nozīmē attīstīt talantus, saglabāt talantus, nepazaudēt talantus un tamlīdzīgi. Nu, parādi man, cik mums te daudz ir talantu menedžmenta?
Savos vairāk nekā 30 gados žurnālistikā tu, protams, esi pieredzējis arī mediju patērēšanas paradumu izmaiņas, drukātās preses norietu. Ja raugos reitingos, redzu, ka šobrīd lineāro, klasisko televīziju faktiski ļaudis līdz 30 gadu vecumam vairs neskatās. Sociālo mediju laikmets – kā tajā ir iekļāvies Jānis Domburs?
Pirmkārt, es precizēšu, ka nav tā, ka totāli, simtprocentīgi neskatās. Skatās mazs procents.
Es skatījos ziņu raidījumus, un tiem tā "līdz 30" ir ļoti maza sadaļa.
Jā, man, protams, ka ļoti… Ok, sociālie tīkli tik tikko sākās iepriekšējā "Kas notiek Latvijā?" kadencē, tā bija nullto gadu otrā puse. Pēc tam man visi tie kalniņi – kādi bija, tādi bija, bet man, protams, ļoti palīdzēja darbs "Delfos", kuri visu savu darbu dara internetā un tīklos. Protams, es domāju, ka nevis es tur iekļāvos, mani veiksmīgi iekļāva. Es privāti ar tiem saviem pāris kontiem divos tīklos neko baigi neizvēršu, jo es uzskatu, ka nav obligāti jātaisa caur savu privāto… Nu, raidījumam ir konti. Ja būtu vairāk cilvēku nodrošināti, varētu strādāt visos tīklos, bet tam nav cilvēku resursa. Man ir grūti pateikt, kā es esmu iekļāvies.
"TikTok" tu esi?
Nē, es neesmu "TikTok", raidījums arī nav. Es gribētu, lai raidījums būtu "TikTok", lai raidījums būtu ar "Instagram" storijiem, es gribētu, lai raidījums būtu "Youtube", bet, ja tev ir situācija, ka tev sākumā solīja, ka būs nodrošināti trīs cilvēki – producenti un redaktori, kas dara visu kaut ko, atbild ne tikai par saturu, bet arī šādām lietām, bet tagad tev ir divi, ir diezgan grūti visu to izdarīt. Bet gribētos, bez šaubām gribētos. Tā ka es esmu pasīvais skatītājs, esmu vērotājs, es sekoju līdzi visam tam, kas notiek tajos tīklos, bet, vai esmu iekļāvies tādā izpratnē, droši vien, ka ne. Vai galīgi esmu pa nullēm – arī ne.
