ĪSUMĀ par intervijā apspriesto:
- Stambulas konvencijas mērķis ir palīdzēt valstīm novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm, vardarbību ģimenē.
- Ap konvenciju tiek izplatīta dezinformācija un dažādi izdomājumi.
- Konvencija neietver un neregulē jautājumus par dzimumu maiņu, identificēšanos vai seksuālo orientāciju.
- Stambulas konvencija pasargā ne tikai sievietes, bet arī vīriešus, ja pret tiem vērsta vardarbība.
- Monitoringa mehānisms GREVIO neiejaucas izglītības sistēmā vai citās valsts struktūrās, bet sniedz praktiskus ieteikumus un izvērtējumus.
- Valstīs, kurās ratificēta konvencija, samazinās sieviešu slepkavību rādītāji.
- Latvijā šobrīd ir augstākais sieviešu slepkavību skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju visā Eiropā.
Kas īsti ir Stambulas konvencija?
Beata Jonite: Stambulas konvencija, es teiktu, ir tāds politiskais nosaukums, patiesībā tā ir Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Tas ir pilnais nosaukums, un vēlos vērst uzmanību, ka tas ir vienīgais, ko šī konvencija kā juridisks dokuments spēj regulēt vai kaut kādā veidā izdarīt. Neko citu. Tātad tā ir par vardarbības novēršanu un apkarošanu, tās vienīgais mērķis ir vardarbības novēršana un apkarošana, un
vienīgais, ko tā juridiski var izdarīt, ir palīdzēt valstīm novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm, vardarbību ģimenē.
Kas ir galvenie iemesli sabiedrības un atsevišķu Saeimas deputātu pretestībai pret konvencijas ratifikāciju?
Te ir sākusies tāda cīņa starp, es teiktu, ideoloģiju un jurisprudenci, tiesību zinātni, jo jebkurš kompetents cilvēks, kas ir strādājis ar starptautisko tiesību ieviešanu vai tiesību zinātnē, varēs pateikt, ka konvencijai ir vara darīt tikai tās lietas, kuras tā pasaka un kas ir tās objekts un mērķis. Tā tas saucas juridiskā valodā. Lielākā daļa bažu vai nu nāk no tādiem pilnīgiem izdomājumiem un izgudrojumiem vai no lietām, kas ir bailes no terminiem, vai no tā, ka tie termini pēkšņi kaut ko ieviesīs, ko pēc sava fakta šī konvencija nemaz nevar izdarīt, tāpēc, ka tai ir vara tikai vardarbības apkarošanas problemātikā.
Viens ir termins "gender". Daudzi runā par kaut kādām "gender" ideoloģijām, bet te ir klaja neizpratne starp to vispār, kas ir dzimums vai "gender" un dzimuma identitāte. Latvijā termins "gender" konvencijas trešajā pantā vienkārši tulkojas kā dzimums. Pēc fakta tas nav līdz galam pareizi, jo "gender" neapzīmē to, ka pret sievietēm ir vērsta vardarbība tikai tādēļ, ka sievietēm, piemēram, ir krūtis vai sieviešu dzimumorgāni, bet gan tāpēc, ka sabiedrībā ir iemācītas sociālās normas un iemācītas dažādas uzvedības pazīmes, vai iemācīts tas, ka vīrietis ir vecis, kurš ir alfa, pelnītājs, bet sieviete ir vājais dzimums, sniegpārsliņa, un pret sievieti vīrietis var izrīkoties, kā vien grib. No šī termina daudziem ir bail, jo cilvēki asociē terminu "gender", kas, godīgi sakot, latviešu valodā vienkārši tiesībās tulkojas kā dzimums un jau pastāv dažādos citos starptautiskos dokumentos, ar dzimuma identitāti un uzskata – ja ratificēs šo konvenciju, cilvēki varēs identificēties, kā vien vēlas. Bet šim ar to nav nekādas saistības absolūti.
Pirmkārt, konvencijas tvērums neparedz nekādas izmaiņas tajā, kā cilvēks identificējas un ko cilvēks var vai nevar tādā mērogā darīt. To var izdarīt tikai valsts, un mūsu valsts, ja pieņem lēmumu, ka mēs atbalstām transpersonas un dzimuma maiņu, tad mēs to varam atbalstīt. Konvencija to nevar izdarīt. Šeit termins "gender", kas latviski ir dzimums, vienkārši apzīmē to, ka pret sievietēm tiek vērsta vardarbība biežāk tādēļ, ka sabiedrībā no bērna kājas tas tiek iemācīts, normalizēts un ir visi šie stereotipi "ja sit, tad mīl" un citas toksiskas lietas, kuras, lai mēs dzīvotu vienlīdzīgā demokrātiskā sabiedrībā, mums būtu nepieciešams izskaust.
Daudzi arī pārmet konvencijai to, ka tā pasargā tikai sievietes un noliek sievietes cietēju pozīcijā un vīriešus automātiski varmākas pozīcijā.
Tas arī ir liels mīts, jo konvencija savā tvērumā nediskriminē nevienu. Tā ir balstīta uz vardarbību pret sievietēm, jo daudzas lietas, kas konvencijā ir aprakstītas, kā, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, izvarošana un dažādas citas lietas, pret ko palīdz cīnīties un kam ir praktiski rīki, attiecas tikai uz sievietēm, jo tās visbiežāk notiek ar sievietēm. Vardarbība ģimenē; diemžēl arī centra "Marta" pieredzē no cilvēkiem, kas nāk pie mums un meklē palīdzību, tās 98–99% ir pārsvarā sievietes, nevis vīrieši. Tāpēc tas fokuss šeit ir tieši uz to, ka vardarbība nav tāpat vien, ka tā ir stereotipos balstīta.
Bet konvencija ar saviem pantiem pasargā arī vīriešus un zēnus, ja pret viņiem ir vērsta vardarbība, un nekādā veidā nediskriminē. Konvencija palīdzēs mums absolūti visiem.
Vēl viens liels mīts ir par GREVIO. GREVIO ir tāds monitoringa mehānisms, kas mums kā centram "Marta", kā organizācijai, kas strādā ar cilvēktiesībām, ļoti palīdzētu. Piemēram, mēs sen jau esam ratificējuši Eiropas Padomes konvenciju par cīņu pret cilvēktirdzniecību, un tur arī ir tāda komisija, un tā komisija saucas GRETA. GRETA Latvijai raksta atzinumus, un tajos atzinumos stāsta, ko mēs darām labi, ko mēs darām slikti, kas ir pareizi Latvijā, kas ir nepareizi un uz ko vēl vajadzētu fokusēties cīņā ar cilvēktirdzniecību. Stambulas konvencijā tāda komisija saucas GREVIO, tā ir demokrātiski vēlēta.
Bieži ir kaut kādi pārmetumi, ka tagad valsts zaudēs savu pašnoteikšanos, jo šī komisija tagad varēs mums teikt, ko mēs drīkstam vai nedrīkstam darīt. Īpaši lielākais bieds no konvencijas ir tiešām par jautājumiem par dzimuma maiņām un lietām, kuru konvencijā vienkārši nav, kuras nepastāv, jo konvencijas tvērumā tādu lietu nav. Cilvēki baidās, ka GREVIO tagad spiedīs mums skolās bērniem mācīt par dzimumu identitātēm vai orientācijām, bet tas atkal ir absolūti tikai un vienīgi valsts pašas ietvarā.
Esmu daudz lasījusi GREVIO atzinumus par citām valstīm, piemēram, Igaunija jau ir ratificējusi Stambulas konvenciju, un GREVIO viņiem reizi divos gados raksta šos atzinumus. Tas atzinums ir praktisks, pragmatisks un parāda lietas, piemēram, cik viņiem ir pieejami krīzes dzīvokļi uz noteiktu skaitu iedzīvotāju vai cik viņiem labi veicas ar dažādām likuma izmaiņām vardarbības jautājumos. Viņi skatās uz labākām praksēm citās valstīs un parāda, kā to labāk piemērot tajā valstī, kas ir ratificējusi konvenciju. Tas nav briesmīgs nedemokrātisks ekspertu panelis. Tas ir ekspertu panelis, ko ievēl valstis, kas ir ratificējušas konvenciju, un tas tiešām ļoti palīdz strādāt.
Mums kā organizācijai, kas strādā ar vardarbības novēršanu, patiesībā būtu ļoti izpalīdzīgi, ka eksperti no visas Eiropas, kas ar šo problemātiku strādā, varētu palūkoties uz Latviju,
detalizēti izpētīt reizi divos gados, kā mums sokas ar vardarbības apkarošanu, ko mēs vēl neesam izdarījuši, un palīdzēt ar to. Tas nekādā veidā nemazina valsts pašnoteikšanos.
Tas pats ir arī par izglītību. Populāra lieta, ko dzirdu no Saeimas deputātiem, ir, ka tagad konvencija mums uzspiedīs skolās mācīt atkal visas tās pašas tēmas – dzimumu identitātes, seksuālās orientācijas un daudz ko no šī. Konvencijā tas nekādā veidā absolūti nav rakstīts. Tā ir klaja dezinformācija un tāda vecāku iebiedēšana par lietām, kuru tur absolūti nav. Konvencija runā par izglītības un prevencijas nozīmi, bet izglītība un prevencija figurē tikai tādā aspektā, ka to vajag darīt. Tur nav konkrētas terminoloģijas vai metodoloģijas, kā skolās pasniegt vai mācīt dzimumu vienlīdzību, kā mācīt konfliktu risināšanu bez vardarbības izmantošanas, kā mācīt to, kā par sevi pastāvēt, kas ir veselīgas attiecības. Tur nav saistības ar daudzām citām lietām, jo valstis pašas var izvēlēties pilnīgi autonomi, vai tās vēlas vai nevēlas ieviest dažādus terminus un specifiskas metodoloģijas.
Latvijai būtu pilnīga brīvība, ratificējot konvenciju, izvēlēties, kā mēs gribam mācīt bērniem nebūt vardarbīgiem,
bet galvenais, ka mums to vajadzētu darīt, jo tā šobrīd ir liela problēma, jo tas, ko mēs redzējām Imantas gadījumā, vardarbība starp jauniešiem diemžēl pastāv. Daudziem jauniešiem, kuriem nav bijusi ģimene, kas palīdzētu iet pareizo ceļu, tas būtu jāmāca skolā. Latvijā tas netiek darīts. Konvencija mums liktu tam pievērsties, paskatīties uz mūsu bērniem un palīdzēt viņiem izaugt par mierīgiem, gudriem un kompetentiem cilvēkiem, kas ir spējīgi risināt savas problēmas bez vardarbības pielietošanas gan sabiedrībā, gan savās mājās, savā ģimenē.
No kurienes, jūsuprāt, nāk šī dezinformācija un bailes? Tie maldi, kas ir politiķos un viņu vēlētājos, no kurienes tie nāk?
Man patiesībā ir ļoti grūti spriest, jo nevar īsti saprast, no kurienes tam aug kājas. Piemēram, Ukraina ratificēja konvenciju pagājušogad, tieši kara karstākajos mēnešos viņi pieņēma lēmumu, ka viņiem sieviešu drošība, sieviešu dzīvības ir svarīgākas, ka viņi grib atteikties no Krievijas spiediena, kas bija pret sieviešu tiesībām. Mūsu kaimiņvalstī Krievijā vardarbība pret sievietēm, vardarbība ģimenē ir dekriminalizēta, līdz ar to tas ir legāli – ja cilvēks vēlas dauzīt savu sievu aiz slēgtām durvīm, to drīkst darīt. Tas noteikti nav virziens, uz kuru mēs kā demokrātiska Latvija vēlamies virzīties.
Protams, tas nav tik labi izpētīts, bet es saskatu, ka varētu būt, ka tas kopējais pretspiediens, dezinformācijas plūsma, vēlme cilvēkus iebiedēt ar lietām, kuru nav, ļoti bieži nāk no mūsu kaimiņvalsts, kas ļoti daudz līdzekļus investē tajā, lai šķeltu sabiedrības valstīs, kas atrodas tai blakus, lai šķeltu dažādas sabiedrības grupas. Šis, manuprāt, tam ir perfekts piemērs.
Es vēlos minēt, ka ir daudz konservatīvākas, daudz reliģiskākas, ticīgākas valstis, kas šo konvenciju ir jau ratificējušas.
To starpā ir Serbija, Grieķija, Kipra, Melnkalne, Gruzija – valstis, kurās, es teiktu, tradicionālās ģimenes vērtības ir pat spēcīgākas, nekā Latvijā. Šīm valstīm konvencija ir instruments, kā stiprināt ģimenes vērtības un savstarpējo cieņu, kā stiprināt to, ka attiecības starp vīriešiem un sievietēm ir veselīgas, ka ģimenē nedrīkst būt vardarbība. Šajās valstīs šī konvencija tiešām ir spēka instruments, kas palīdz veidot saliedētāku un vienotāku sabiedrību, nevis kādā veidā to šķeļ.
Diezgan briesmīgi, ka pie mums Latvijā šis jautājums ir tā politizējies, ka cilvēki atsakās skatīties uz konvencijas būtību un tās galveno mērķi, kas ir palīdzība cilvēkiem, kas ir cietuši no vardarbības – konkrēta palīdzība ar konkrētiem rīkiem un metodēm, kas mums Latvijā nav ieviestas. Nevienā no valstīm, kurās ratificēta konvencija, nav sākušās kaut kādas abnormālas kustības veidoties, GREVIO panelis nav sācis spiest mācīt bērniem mācīt skolās lietas, kuras valsts negrib sākt mācīt, bet ir tiešām uzlabojušies, piemēram, slepkavību rādītāji. Latvijā ir augstākais sieviešu slepkavību skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju visā Eiropā. Statistiski pat augstāks nekā Krievijā, kam, protams, es īsti neticu, jo viņi nav objektīvi par savu statistiku, ko sniedz pasaulei, bet mums Latvijā tā tiešām ir liela problēma.
Sieviešu slepkavības ir gala punkta tālākais, sliktākais rādītājs, kas norāda uz to, līdz kam aizved vardarbība pret sievietēm, vardarbība ģimenē.
Mums ir problēma, mums ir ar šo problēmu jācīnās. To pierādīja arī Jēkabpils gadījums. Konvencija būtu papildu izpalīdzīgs rīks, kas to palīdzētu izdarīt.
Centrs "Marta" apkopoja mītus un faktus par Stambulas konvenciju, skaidrojot un atmaskojot izplatītākos dezinformatoru apgalvojumus:
KONTEKSTS:
Latvija jau pirms septiņiem gadiem ir parakstījusi, bet joprojām nav ratificējusi Stambulas konvenciju. Šis jautājums ik pa laikam parādās politiskajā dienas kārtībā, taču konvencijas ratifikācijai nekad nav bijis pietiekama atbalsta Saeimā, pēdējo reizi to neizdevās iekustināt šogad maijā, kad Stambulas konvencijas ratifikācija aktualizējusies pēc traģēdijas Jēkabpilī, kad Leons Rusiņš pēc ilgstošiem draudiem un vajāšanas nogalināja bijušo sievu. Par konvenciju rosināja lemt opozīcijā esošie "Progresīvie", nekavējoties to ratificēt mudināja eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Arī valdībā plānoja izskatīt priekšlikumu par konvencijas iesniegšanu ratificēšanai Saeimā, pievienojot deklarāciju, kurā uzsvērtas Satversmē noteiktās ģimenes un laulības vērtības. Tiesa, pēc koalīcijā ietilpstošā "Apvienotā saraksta" iebildumiem jautājums atkal atlikts.
Lai gan sešas Eiropas Savienības (ES) valstis, ieskaitot Latviju, nav ratificējušas Stambulas konvenciju par vardarbības novēršanu pret sievietēm, to ir izdarījusi Eiropas Savienība.
