Nemitīgi mainīgie spriedumi
Gints Grūbe: Kā jums šķiet, vai mēs dzīvojam vēsturiskā laikmetā? Vai daži laikmeti ir vēsturiskāki par citiem?
Džeisons Steinhauers: Es teiktu, ka visi laikmeti ir vēsturiski. Vēsturiski tādā nozīmē, ka par tiem iespējams rakstīt vēsturi. Un par mūsu laiku noteikti tiks rakstīts vēsturē. Protams, pieņemot, ka nākotnē vēl būs vēsturnieki. To nevar zināt. Tāpat jāpieņem, ka mēs turpināsim pastāvēt, – arī to nevar zināt. Taču pieņemot, ka vēsturnieki būs, viņi rakstīs par šo laiku. Šis laikmets radīs daudz jautājumu. Tāpat tas ironiskā kārtā varētu būt laikmets, par kuru nepaliks daudz liecību. Varam vēl parunāt, kāpēc tā. Tomēr ikviens brīdis, ikviena ēra ir interesanta un unikāla savā veidā un izvirza jautājumus, uz kuriem nākotnes zinātniekiem būs jāsniedz atbildes.
Ko jums nozīmē pagātne? Vai pagātne laika gaitā var mainīties?
Jā. Es teiktu, ka viss, kas noticis līdz šim brīdim, ir pagātne. Pagātne bija brīdis, kad ienācu šai telpā, kad mēs ārā satikāmies pirms desmit minūtēm. Vēsture ir mūsu spriedumi par pagātni. To pamatā ir liecības. Neviens no mums nedzīvoja 17. gadsimtā, taču no tā laika saglabājušās liecības par to, kas varētu būt noticis. Balstoties uz šīm liecībām, mēs veidojam spriedumus. Spriežam par to, ko zinām un ko iedomājamies zinām. Tāpēc es vēsturi uzskatu par nemitīgi mainīgiem spriedumiem. Mēs visu laiku atrodam jaunas liecības un izmantojam tās, veidojot faktos balstītas hipotēzes, pētījumus par to, kas būtu varējis notikt pagātnē. Un kāpēc noticis tas, kas noticis. Šie spriedumi attīstās un mainās. Nāk jauni pētnieki, uzdod jaunus jautājumus, tiek atklāti jauni pierādījumi un tas, kas mums šķiet zināms par pagātni, mūsu radītie spriedumi par to un mūsu viedoklis par to, kāpēc kaut kas ir noticis – tas viss mainās.
Jūs uzskatāt, ka mums ir jāuzlabo savas zināšanas par to, kā digitālās tehnoloģijas veido mūsu izpratni par pagātni. Ko tas varētu nozīmēt mūsu nākotnei?
Nu, jā. Ja paraugāmies uz tādām tehnoloģijām kā mobilie tālruņi, tādām platformām kā "Facebook" un "Instagram", – šīm platformām ir milzīga ietekme uz to, ko cilvēki zina par savu pagātni un kā spriež par vēsturi. Mans jautājums ir šāds: kāda ir šo platformu ietekme uz mūsu izpratni par pagātni un vēsturi? Sekas redzēsim nākotnē, jo savus nākotnes spriedumus mēs atvasināsim no tā, ko zinām par pagātni… Tāpēc ir nepieciešams pārliecināties, ka saprotam pagātni vispusīgi, ka godīgi un precīzi atzīstam to, kas pagātnē noticis, kas nav noticis un kāpēc. Un tas jāņem par pamatu saviem nākotnes spriedumiem. Tāpat mūs interesē, kā sociālie tīkli un tehnoloģija pārkārto mūsu dzīves tādā veidā, ko mēs ne vienmēr pamanām. Es domāju, ka tāpēc arī projekti, pie kuriem esmu darbojies beidzamajos gados, pievēršas tieši šim jautājumam. Es izmantoju vēsturi kā piekļuvi tam visam, taču šie procesi atstāj iespaidu uz plašākām pētījumu jomām un disciplīnām. Tāpēc cilvēki no zinātnes, politikas un diplomātikas sfēras ir interesējušies par manu darbu. Domāju, ka šīs tehnoloģijas reorganizē, restrukturē to, kā mēs darbojamies šajā pasaulē. Un dažkārt šī ietekme nav skaidri pamanāma, tā slēpjas zem virskārtas. Tāpēc mums ir nepieciešams parakties dziļāk, lai uzzinātu, ko šīs tehnoloģijas mums nodara, kādi jautājumi par tām būtu jāuzdod.
Kas jūs novedis pie vēstures pētniecības? Vai jūs pētāt vēsturi tāpēc, lai izprastu mūsdienu norises?
Mani vecvecāki izdzīvoja holokaustā. Mani vecvecāki nāca no Polijas, pirms kara viņi nebija pazīstami, viņi satikās pēc kara. Mans vectēvs izdzīvoja, slēpjoties kādā lauku saimniecībā. Mana vecāmāte izdzīvoja, bēguļojot kopā ar partizāniem mežā. Pēc kara viņi satikās un nokļuva pārvietoto personu nometnē pie Ulmas Vācijā. Tur piedzima mana māte. Vēlāk viņi nonāca Kanādā un ASV. Tā nu šie vēstures jautājumi vienmēr bijuši klātesoši jau no mazotnes. Atceros runas par holokaustu un Otro pasaules karu jau no agras bērnības. Tāpēc man vienmēr bijuši jautājumi par pagātni, par to, kā vēsture veido manu paša identitāti, kā tā definējusi manas ģimenes pieredzi, kā mēs raugāmies uz sevi, kā domājam par sevi. Holokaustu pārdzīvojuša cilvēka identitāte, šādu cilvēku mazbērna identitāte – tā man bijusi svarīga, kopš vien sevi atceros… Tā nu tas viss baroja un veidoja manu zinātkāri par vēsturi un vēlmi saprast, kā cilvēki ar vēstures palīdzību skaidro savu realitāti un identitāti. Es domāju, tas mani ir nerimtīgi interesējis, kopš vien sevi atceros.
Esat sarakstījis ļoti populāru grāmatu "History Disrupted" par to, kā sociālie tīkli un globālais tīmeklis maina pagātni. Viena no jūsu tēzēm ir šāda: vēsture un sociālie tīkli darbojas ļoti atšķirīgi, un sociālie tīkli ir stipri pārveidojuši mūsu pagātnes pasniegšanas veidu. To iespējams novērot. Taču kāda ir fundamentālā problēma saistībā ar to? Vai varam mūsdienās teikt, ka jebkurš, kurš raksta par vēsturi, ir vēsturnieks? Līdzīgi kā jebkurš blogeris ir žurnālists vai arī rakstnieks, ja viņš grib sevi tā saukt?
Jā, jūsu jautājumā ir vairāki aspekti. Pirmais ir par informācijas kontroli un robežām. Grāmatā es runāju par to, ka tīmeklis un sociālie tīkli ir sagriezuši kājām gaisā tradicionālos lineāros informācijas kontroles mehānismus, kas tādās profesijās kā žurnālistika un vēsture ir pastāvējuši ilgu laiku. Agrāk, lai tevi uzskatītu par vēsturnieku, bija jāiegūst bakalaura grāds, maģistra grāds, jātiek pie doktora grāda, jāveic kaut kāda pēcdoktorantūra un visbeidzot jākļūst par asistentu, asociēto profesoru un tad kādudien – par pilntiesīgu profesoru.
Lai līdzgaitnieki, kolēģi un plašāka sabiedrība tevi uzskatītu par vēsturnieku, bija jāiet šāds lineārs ceļš. Internets to visu sagriezis kājām gaisā.
Tīmeklī iespējams rakstīt blogus, ierakstus, likt īsus video, un interneta lietotāji, žurnālisti un citi sabiedrības locekļi viņus var uzskatīt par vēsturniekiem. Tāpēc kaut kādā mērā internets ir atņēmis informācijas kontroles funkciju, kas agrāk bija žurnālistikai, vēstures zinātnei un zinātnei vispār. Ne pilnībā, taču zināmā mērā. Un tam ir arī labās puses. Jo, piemēram, vēstures profesijā – vismaz ASV – šī lineārā informācijas kontroles sistēma bieži vien atturēja cilvēkus no šīs profesijas. Cilvēkus ar dažādu izcelsmi, cilvēkus no marginalizētām populācijas daļām. Tas, ka vēsture kļūst iekļaujošāka, demokrātiskāka un politiski plurālistiskāka, nav nekas ļauns. Taču grāmatā es pieminu vēl kādu aspektu: tas radījis vietu dezinformācijas kampaņām, propagandai, sazvērestības teorijām, citiem noziedzīgiem tēliem, kas izmanto tīmekli un sociālos tīklus kā iespēju izplatīt faktos nebalstītus vēsturiskos naratīvus, varbūt pat naratīvus bez pietiekama loģiskā pamata. Un tas tiek pasniegts kā vēsture. Tāpēc grāmata runā par nepieciešamību palīdzēt cilvēkiem izprast un atšķirt labus vēsturiskos spriedumus no sliktiem. Un kā tīmekļa vidē atšķirt, vai kaut kāda e-vēstures informācija nāk no profesionāla vēsturnieka vai no dezinformatora, kurš uzdodas par vēsturnieku.
Piemēram, Krievijas informācijas aģentūru varētu likt šajā kategorijā.
Jā. Informācijas patērētājiem tas rada lielu izaicinājumu – viņiem tas jāspēj saprast pašiem. Internetā ir ļoti viegli slēpt savu identitāti, padarīt neskaidras savas kvalifikācijas. Nedaudz labāk saprotot tiešsaistes vēstures pasauli, mūsuprāt, iespējams palīdzēt informācijas patērētājiem kļūt zinošākiem, sniegt viņiem rīkus, lai uzdotu būtiskus jautājumus par ikdienā sastopamo interneta saturu.
Kas būs šo laiku pavērsiena punkti?
Parunāsim par konkrētiem vēsturiskajiem procesiem, kas norisinās Eiropā un pasaulē – par karu Ukrainā, kas turpinās jau otro gadu, par to, kā karš Ukrainā vēstures jautājumus iznesis priekšplānā, tai skaitā sociālajos tīklos.
Savu grāmatu es sarakstīju, pirms sākās pašreizējais konflikts. Saprotams, konflikts Ukrainā pastāvēja kopš 2014. gada… Taču šī grāmata iznāca 2021. gada beigās un 2022. gada pašā sākumā. Šī grāmata nav tieši saistīta ar konfliktu Ukrainā, taču jau pirms šī iebrukuma pastāvēja liecības, kā autoritāri režīmi izmantojuši vēsturi savu politisko darbību attaisnošanai. Krievijas un Ukrainas gadījumā ir skaidrs, ka Krievijas valdībai, Putinam un viņa sabiedrotajiem ir visai specifisks skatījums uz vēsturi. Iespējams, šis skatījums disonē ar dažiem mūsu ieskatiem par vēsturi. Viņi izmantojuši savu komunikāciju mehānismu – internetu, sociālos tīklus, drukātos līdzekļus, radio, televīziju – kā paņēmienu šī vēstures skatījuma izplatīšanai, lai varētu izteikt pretenzijas uz teritorijām par to likumīgo vietu Krievijas impērijas sastāvā. Vairums no mums droši vien nepiekristu šīm vēstures interpretācijām, tomēr tādas pastāv. Un tās tiek izmantotas plašākā kampaņā, lai attaisnotu pašreizējos notikumus Ukrainā un citur.
Tāpēc mums jāaizdomājas, kā iemācīt cilvēkiem izvērtēt šos argumentus un ieraudzīt to patieso būtību.
Man patīk teikt, ka laba vēsture sākas ar jautājumu, uz kuru pēc tam, ņemot talkā vēstures liecības, mēģina atbildēt – ar pēc iespējas lielāku godīgumu un precizitāti. Un tas sniedz atbildi, kas var nebūt gaidītā vai vēlamā atbilde, taču jums ir ētiska atbildība godīgi to aplūkot. Es personīgi domāju, ka autokrāti un diktatori bieži vien vēsturi veido ačgārnā virzienā. Viņi zina, ko vēsturei vajadzētu paust, un, izejot no tā, izstrādā liecības, lai vēsture paustu to, kas vajadzīgs. Viņi vēsturi veido atmuguriski. Es to sauktu par neētisku procesu, jo tur nav runas par godīgu attieksmi pret liecībām. Es domāju, ja varam cilvēkiem iemācīt ne vien to, kā izvērtēt galaproduktu viņu priekšā – grāmatu, tīmekļa ierakstu, televīzijas pārraidi –, bet izvērtēt arī procesu, kas novedis pie šī galaprodukta, tas palīdzētu cilvēkiem labāk saprast, kāpēc zināmi vēsturiskie spriedumi ir labāki par citiem.
Karš Ukrainā daudziem licis un joprojām liek pārskatīt mūsu priekšstatu par Krievijas impērijas vēsturi vispār, arī 19. gadsimta vēsturi. Un attiecīgi modelēt iespējamo nākotni. Vai mēs jau varam teikt, ka šis karš – nu jau rit tā otrais gads – ir savā ziņā vēstures pavērsiena punkts?
Nu…
Kas ir šie pavērsiena punkti? Teiksim, 1991. gads bija pavērsiena punkts Austrumeiropas vēsturē…
Domāju, tas atkarīgs no tā, kuru vēsturi rakstāt. Tas atkarīgs no vēstures rakstītāja perspektīvas un no tā, kas ir šīs vēstures tēma. Pavērsiena punkti var būt visādi. 2022. gada februāris var būt pavērsiena punkts, NATO samits var būt pavērsiena punkts. Prezidenta Baidena paziņojums "mēs atbalstīsim Ukrainu tik ilgi, cik būs nepieciešams" var būt pavērsiena punkts. Ir visvisādi pavērsiena punkti, tie atkarīgi no spriedumu gaitas. Tieši tāpēc es teicu, ka vēsture ir spriedums. Šis spriedums balstās uz liecībām. Atkarībā no izvēlētajām liecībām un to sarindošanas kārtības iespējams atrast neskaitāmus pavērsiena punktus – jūsu stāstītā stāsta kontekstā. Es domāju, ka nākotnes vēsturnieki izlems, kuri bija pavērsiena punkti. Tas nav jāizlemj mums. Atkarībā no tā, kādus stāstus…
To izlems nākotnes vēsturnieki.
Jā, to izlems viņi. Tas ir viņu uzdevums. Atkarībā no tā, kādu stāstu viņi gribēs stāstīt, pavērsiena punkti var būt ļoti dažādi. Tas ir atkarīgs arī no tā, kā tas viss beigsies. Kad zināsim, kā tas beidzies, mēs varbūt atskatīsimies un sapratīsim, ka pavērsiena punkti bijuši daudz agrāk vai vēlāk, nekā mums licies.
Vēstures instrumentalizācija politikas nolūkos vienmēr bijusi raksturīga politikas iezīme, taču… Vai ir kādi periodi, kad vēsture kā instruments spēlē īpaši nozīmīgu lomu politiķu rokās?
Jā. Lieliska grāmata ir Mārgaretas Makmilenas "Bīstamās spēles" ["Dangerous Games"], tā iznāca 2010. gadā, tāpēc tā vairāk aplūko informāciju laikā, pirms sociālie tīkli kļuva par to, par ko tie šobrīd kļuvuši. Viņa uzskaita dažādus paņēmienus, kā politiķi pēdējo 100 gadu laikā izmantojuši vēsturi. Vai tā būtu Kanāda, ASV, Balkāni, Baltija, Krievija, Izraēla, Ķīna… Vēlētas amatpersonas un politiķi piesaukuši vēsturi savu politisko un ekonomisko mērķu labā, lai uzvarētu vēlēšanās. Tas ir pazīstams stāsts. Tas nav nekas jauns. Taču mūsdienu tehnoloģijas maina to, kā tas tiek darīts, maina ātrumu, kādā informācija izplatās pasaulē.
Jūs apgalvojat, ka vēstures uztvere iedalāma divās daļās: akadēmiskajā un publiskajā vēsturē. Publiskā vēsture, kā sapratu, ir relatīvi jauns termins, kas radies 1970. gados. Kāpēc tieši šai laikā?
ASV profesionālā vēstures disciplīna ir lielā mērā sadalīta divās lielās nometnēs: akadēmiskā un publiskā. Publiskais vēsturnieks kā profesija radās 1970., 1980. gados, kā jau teicāt. Es tolaik šai procesā nepiedalījos, tāpēc izteikšu spriedumu par pagātni, balstoties uz esošajām liecībām. Kā es saprotu, tai laikā ASV bija pastiprināta interese par sieviešu vēsturi, pirmiedzīvotāju vēsturi, afroamerikāņu vēsturi, latīņamerikāņu vēsturi, par dažādām sociālās un kultūras vēstures jomām. Tas ietekmēja akadēmiju un profesorus, lekcijas un pētījumus, kas tika veikti, un tāpat arī muzejus un arhīvus, bibliotēkas un valsts sabiedriskās institūcijas. Tās centās būt vairāk sasaistē ar apkārtējo kopienu, iepludināt publiskajā sfērā dažādus pagātnes stāstus, dažādas pagātnes liecības. Līdz ar to radās tāds priekšstats kā dalītās pilnvaras. Tātad nav tā, ka vēsturnieks visu zina un viņam tas tikai jāizstāsta cilvēkiem, patiesībā mūsu kopienas var daudz ko pavēstīt mums – par pagātni, par vēsturi. Un starp vēsturnieku un tā kopienu jābūt abpusēji dialektiskām attiecībām. Tā radās dalīto pilnvaru jēdziens un ideja par vēstures veidošanu kopā arī sabiedrību. 1976. gadā bija ASV divsimtgade, tās rezultātā radās daudzi muzeji un bibliotēkas. Tas viss notika ap to pašu laiku un veicināja to, ko mēs tagad saucam par publisko vēsturi. Publiskie vēsturnieki sadarbojas ar kopienām, lai stāstītu stāstus, vāktu liecības un veidotu spriedumus par pagātni. Mūsdienās publiskā vēsture ir ļoti plaša profesija. Ir pat Publiskās vēstures starptautiskā federācija. Pērn es biju uz tās konferenci Berlīnē. Publiskie vēsturnieki ir visā pasaulē, tai skaitā Latvijā. Okupācijas muzejā ir publiskās vēstures nodaļa.
Jā, tomēr akadēmiskie vēsturnieki nereti ir ļoti skeptiski par šo vēstures komunikācijas formu. Latvijā vērojams, ka akadēmiskie vēsturnieki saka: vajag vairāk akadēmisko pētījumu. Savukārt daži politiķi saka: jāinvestē nauda vēstures komunikācijā ar sabiedrību. Un līdzekļi ir ierobežoti.
Līdzekļi vienmēr ir ierobežoti.
Kā atrisināt šo problēmu?
Jā, daži ir skeptiski attiecībā uz publisko vēsturi. Es izteikšu minējumu par nākotni. Es domāju, tie cilvēki nebūs vinnētāji. Domāju, ka publiskā vēsture ir uz palikšanu. Un domāju, ka sabiedrībai ir kāre pēc vēstures. Un sabiedrībai ir daudz, ko piedāvāt saistībā ar spriedumu veidošanu par pagātni. Domāju, ka publiskā vēsture turpinās pastāvēt daudzu paaudžu garumā. Kas attiecas uz finansējumu, jā, vēstures finansējums vienmēr ir izaicinājums, gan ASV, gan Eiropā. ASV mums ir vairāk nekā 20 tūkstoši vēstures institūciju. Aptuveni 90 procentiem no tām gada budžets ir mazāks par 200 tūkstošiem dolāru. Nereti tās vada brīvprātīgie vai viens, divi pilna laika darbinieki. Godīgi sakot, gan publiskajā, gan akadēmiskajā vēsturē ir ļoti grūti saņemt finansējumu. Es teiktu, ka papildu finansējums nepieciešams tam visam un ka tai nebūtu jābūt sacensībai. Drīzāk šiem vēstures novirzieniem būtu jāsadarbojas, lai piesaistītu līdzekļus, censtos iegūt atbalstu un dalītos zināšanās ar plašāku sabiedrību, kā arī ar citiem pētniekiem.
Jūs sakāt, ka mūsdienās vēsturniekam būtu jābūt sociāli pamanāmākam?
Domāju, tas atkarīgs no vēsturnieka.
Manuprāt, lielisks piemērs ir Timotijs Snaiders. Viņš šķiet viens no aktīvākajiem amerikāņu vēsturniekiem attiecībā uz mūsu reģionu. Viņš savas Jēlā lasītās lekcijas par Ukrainas vēsturi padarīja visiem pieejamas internetā. Vai akadēmiskajiem vēsturniekiem būtu nopietnāk jāattiecas pret vēstures komunicēšanu internetā?
Domāju, tas atkarīgs no vēsturnieka. Nav mans uzdevums citiem stāstīt, ko iesākt ar savu dzīvi un karjeru. Ja cilvēki grib kļūt publiskāki, ja grib komunicēt internetā, radio vai televīzijā, es to atbalstītu. Un, ja viņi to nevēlas darīt, arī tas ir normāli. Vienīgi pateikšu, ja cilvēki vēlas komunikāciju ar sabiedrību un veiksmīgi stāstīt par vēsturi, viņiem jāizprot tā komunikācijas arēna, kurā viņi darbojas. Manuprāt, to ir ļoti svarīgi zināt. Ko un kā veiksmīgi darīt? Kur to darīt, kāpēc darīt un kādai informācijai sociālie tīkli un pašreizējais tīmeklis dod priekšroku? Ja ir vēlme izteikties publiski, ir vērts zināt, kā padarīt savu komunikāciju dzirdamu. Un tieši par to ir runāts manā grāmatā saistībā ar e-vēsturi, vēstures komunicēšanu – mēs cenšamies sniegt profesionāliem zinātniekiem nelielu ieskatu šo platformu darbības pamatprincipos, jo tas viņiem palīdzēs uzlabot savu vēstures komunikāciju internetā.
Jūs esat ieviesis šo e-vēstures konceptu. Šķiet, ka te vairāk ir jautājums par vēstures avotiem un veidu, kā tiek izplatīts vēstures saturs.
E-vēsture ir atsevišķas mediju paketes, kas paņem pagātnes elementus un iesaiņo tos izmantošanai internetā. Un pēc tam manipulē ar sociālajiem tīkliem, lai panāktu redzamību. Tāda ir e-vēstures definīcija manā grāmatā. Tātad runa nav tikai par komunikācijas norises vietu – vai tas būtu tiešsaistē, vai kādā digitālā platformā –, te runāts arī par to, kā manipulēt ar šo platformu, lai jūsu komunikācija, jūsu e-vēstures stāsts parādītos cilvēku ziņu lentās.
Jūs arī sākāt pētīt, kā šī e-vēsture maina vēstures uztveri. Vai varat minēt tam kādu piemēru?
Pastāv noteikti e-vēstures veidošanas paņēmieni, kas šķiet veiksmīgāki par citiem. Kad cilvēki iemācās veidot e-vēsturi tā, lai platformas piešķirtu atlīdzību, šie modeļi tiek atkārtoti atkal un atkal. Piemēram, es runāju par to, kā "Facebook" kā platforma labi atlīdzina nostalģisku e-vēstures saturu. Uzzinot, ka nostalģisks e-vēstures saturs "Facebook" platformā tiek atkārtoti atbalstīts, cilvēki veidos vairāk šāda veida saturu. Tai ziņā e-vēsture maina to, kādi veida vēstures stāsti tiek stāstīti. Un maina to, kā cilvēki pasniedz vēsturi. Vēstures komunicētāji iemācās šādi pasniegt vēsturi, jo platforma par to piešķir atlīdzību, savukārt e-vēstures lietotāji internetā pierod pie tā, ka e-vēsture tiek šādi iepakota.
Jūs sākāt savu vēsturnieka karjeru Holokausta muzejā Ņujorkā. Holokausts ir viena no 20. gadsimta lielākajām traģēdijām, kas bieži vien ticis instrumentalizēts politikā un komunikācijā. Un arī tagad Putins un viņa propagandas mašinērija atdzīvina nacisma konceptu savā propagandā saistībā ar Ukrainas prezidenta tautību… Šķiet, Krievijas līderis uzbruka Zelenskim saistībā ar viņa ebreju izcelsmi. Kā iespējams stāties pretī šāda veida politikai?
Es domāju, tam arī ir vajadzīgi profesionāli vēsturnieki – lai viņi atšķetinātu šos jautājumus un pasniegtu tos sabiedrībai. Tādi cilvēki kā Timotijs Snaiders lieliski darbojas šajā jomā, kā jau minējāt. Mums vajadzīgi profesionāli vēsturnieki, kas spēj spriest, balstoties uz liecībām, un gādāt, lai šie spriedumi būtu godīgi un ētiski. Es teiktu, ka daļa no spriedumiem, kurus minējāt, nav godīgi un ētiski. Tāpēc mums jāiemāca cilvēkiem, kuri argumenti ir labi un kuri nav.
"Tā ir mūsu darīšana"
Jūsu interneta vietnē atradu kādu ārkārtīgi interesantu tēzi par tēmu, kas ir ļoti aktuāla arī Latvijā. Jūs rakstāt: "Statujas mums vairāk atklāj par pieminekļiem, kuros tās uzstādītas, nekā par tajās atainotajām personām." Jūs rakstāt savā blogā: "Sabiedrības mainās, statujas iemanto jaunu nozīmi un zaudē veco. Nevajag tam pretoties, tas ir jāpieņem. Mums nevajadzētu turēties pie uzskata, ka mēs mainām vēsturi. Vēsture vienmēr mainās, vai mēs tajā piedalāmies vai ne." Vēsture mainās, taču ko jūs iesakāt darīt ar vecajām statujām publiskajā vidē, ja tās zaudējušas to nozīmi, kuras dēļ tika uzstādītas? Piemēram, krievu tanks Tīrgartenas parkā Berlīnē – vai tas jāaizvāc?
Es ļoti ticu demokrātijai, tāpēc uzskatu, ka kopienas pašas spēj izlemt, ko grib darīt ar savām statujām. Tas nav man jāsaka. Ja cilvēki nobalso par to, lai statujas tiktu novāktas, tās var novākt. Galvenais tajā izteikumā bija tas, ka mūsu vēstures izpratne nemitīgi attīstās un mainās. Mūsu spriedumi par vēsturi nemitīgi mainās. Tāpat arī tas, kā mēs uztveram statujas un pieminekļus savā apkārtnē.
Mums nav obligāti kaut kas jāpatur tāpēc vien, ka tas tur kādu laiku stāvējis. Mums ir iespēja to aizvākt. Tā ir mūsu darīšana.
Mūsu viedoklis var mainīties, filozofiskais skatījums var mainīties, mūsu izpratne par to, kāpēc piemineklis uzstādīts, var mainīties. Tāpēc mums ir iespēja aizvākt to, ko vairs negribam. Ielikt šos pieminekļus kādā muzejā, parkā, paskaidrot ar papildu interpretāciju vai arī atstāt turpat. Taču es domāju, tas ir lēmums, ko demokrātiskas valstis, demokrātiskas kopienas ideālā gadījumā pieņemtu pašas. Es uzskatu, ka tas, vai kāda atsevišķa statuja vai piemineklis ir jāaizvāc vai ne, droši vien nav jāizlemj man. Taču, manuprāt, tas vien, ka statuja ilgu laiku kādā vietā stāvējusi, nenozīmē, ka tai tur jāturpina stāvēt.
Vai pastāv risks tajā, kā tehnoloģiju radītie sociālo tīklu algoritmi darbojas – kā tie aktualizē specifiskas vēsturiskas norises? Jo nesen saistībā ar vēlēšanām mēs novērojām, kā sociālie tīkli šo procesu ietekmē. Vai sociālie mediji varētu ietekmēt to, kā uztveram to vai citu vēsturisku norisi?
Algoritms – tā vienkārši ir formula. Jājautā, kas tiek ielikts šajā formulā? Kurš šo formulu rada, un kādi pieņēmumi tajā iestrādāti? Lielām platformām šādas formulas veidojas laika gaitā. Pamatā ir algoritms, kas izveidots kaut kad pirms vairākiem gadiem. Tas nemitīgi tiek pielabots, attīstās. Tiek apsvērti dažādi aspekti, šis tas kļūst svarīgāks, kaut kas tiek atmests, kaut kas nāk klāt. Tāpēc nevar teikt, ka to rada viens cilvēks. Tomēr algoritms kā formula pavēsta, cik liela nozīme jāpiešķir noteiktai lietai. Un balstoties uz to, tev tiek dots vairāk no tās pašas tēmas. Ja algoritms konstatē, ka tu pārsvarā skaties futbola video, it īpaši Latvijas futbolu, un it īpaši konkrētu futbola komandu, tas secinās, ka jārāda tev vairāk šī Latvijas futbola komanda. Tā ir tikai formula, prognozējoša formula. Un tāpēc, jā, ja to piemēro politikai, noteikti pastāv bīstamība. Tas viegli var mūs novest filtru burbulī, kad mēs nemitīgi redzam vienu un to pašu saturu. Tas var veicināt polarizāciju, izplatīt dezinformāciju – visi šie bīstamie faktori pastāv, ja ļaujam formulai izvērtēt to, ko vajadzētu izvērtēt cilvēkam. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki ir bijuši tik kritiski pret tādām platformām kā "Facebook" vai "Twitter", jo viņu algoritmu formulas nav līdz galam izprotamas, taču tām ir milzīga ietekme uz to, ko cilvēki zina par pasauli, tai skaitā par politiku un vēsturi.
Bet ko jūs ieteiktu darīt? Ko cilvēki var darīt? Izprast, kurš ko publicējis?
Es teiktu, ka mums būtu sabiedrība jāizglīto par to, kā sociālo tīklu platformas darbojas un kāpēc noteikti cilvēki redz noteiktu saturu.
Jā. Ja es, piemēram, redzu, nezinu… nostalģiskus attēlus par padomju impēriju – laiku pa laikam savā "Facebook" lentē –, es vienmēr brīnos – kāpēc.
"Facebook" dod priekšroku nostalģijai – tāpēc.
Kā mākslīgais intelekts var būt noderīgs vēstures pētījumiem?
Es nezinu. Nezinu, vai var būt noderīgs. Man šķiet, tas potenciāli var sintezēt lielu informācijas apjomu un atvieglot liecību izskatīšanu un spriedumu pieņemšanu par tām. Taču tādējādi iespējams arī nogriezt stūrus un radīt plaģiātus bez atļaujas izmantot citu darbu. Tāpēc es domāju, ka mākslīgais intelekts rada daudz jautājumu. Domāju, ka mums vēl krietni jāizpēta mākslīgais intelekts, pirms varam galīgi apgalvot, kādu iespaidu tas atstās.
Vai varētu teikt, ka tā ir jauna bīstamā zona vēstures jomā?
Es esmu ļoti nobažījies. (Smejas)
Citas "Brīvības bulvāra" sarunas
