Ceļojuma ideja pieder “Ielas garumā” uzticamam draugam, Aspazijas mājas vadītājai Ārijai Vanagai.
Stāsts par aktīvo kuģošanu Lielupē ietiecas 19. gadsimtā, kad no Rīgas uz Jūrmalu sāka kursēt tvaikoņi. Pētera Beltes grāmatā “Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni” atrodama interesanta informācija par tvaikoņu laikmetu, ko mēdz dēvēt par zelta laikmetu pilsētas vēsturē, jo atpūtnieku pieplūdums veicināja ielu izveidi un būvniecību.
Pirmais tvaikonis ”Unity” Jūrmalu sasniedza 1844. gadā, bet nākamajās peldsezonās tam pievienojās “Adler, Undīne” un vēl citi. Tvaikoņu laikmets pagāja, bet kuģīšu vārdi saglabājās ielu nosaukumos.
Majoros atrodas vēl dažas ar tvaikoņu vēsturi saistītas ielas : Omnibusa, Vanagu un Ātrā iela. Omnibusa ielai cieši piekļaujas Horna dārzs, kurā 1876. gadā notika pirmais simfoniskās mūzikas koncerts Jūrmalā.
Taču mūsu valsts simtgadi gaidot, ir vērts pieminēt vēl kādu notikumu – pirmo latviešu simfoniskās mūzikas koncertu 1905. gadā, kas izvērtās manifestācijā.
"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.
Tvaikoņu vārdā nosauktās ielas savieno agrākās kuģīšu piestātnes ar pludmali, bet daudzas seno jūrmalnieku mājas atrodas uz šaurās zemes strēmeles starp Lielupi, dzelzceļu un Jomas ielu. Zvērinātā muzejniece un jūrmalniece Rūta Kārkliņa savai bērnības pasaulei pievieno arī stacijas peronu, jo viņas vecāki ilgus gadus nostrādāja Majoru stacijā. Rūta, tāpat kā daudzi citi kaimiņu bērni, Lielupē iemācījās peldēt, bet daudzi apkārtnes puikas sāka burāt un pat būvēt laivas.
Protams, neiztika arī bez pārgalvīgiem “izlēcieniem”, kas vecākiem sagādāja ne vienu vien sirmu matu.
Lielupe atdala Jūrmalu un Salas pagastu, bet gadsimtiem ilgi, kamēr Salu ar cietzemi nesavienoja tilts, Lielupe pārupniekiem bija galvenais ceļš līdz Majoriem. Laivās bērnus veda uz skolu, bet pieaugušos uz darbu Jūrmalā vai Rīgas vilcienu. Piedzīvojumu stāstu, kas “izpušķoti” ar dažādiem kurioziem, par šo laiku ir pārpārēm, bet visi stāstnieki ir vienisprātis, ka toreiz uz Majoriem varēja tikt ātrāk nekā tagad ar automašīnu. Arī tad, kad Lielupe bija ledū kalta, bērni skolu nekavēja.
Ātrā iela ir taisnākais ceļš no Majoru stacijas uz jūru, bet ielas neparastais nosaukums atgādina par tvaikonīti, kura piestātne atradusies ielas galā. Pēc 2. pasaules kara padomju vara lielāko daļu māju īpašniekiem atsavināja, iemitinot tur daudzas atbraucēju ģimenes no visas plašās padomjzemes.
Vairums ēku bija piemērota dzīvošanai tikai vasarā, tāpēc iemītnieki izlīdzējās kā prata, bet vide degradējās un pirmskara Jūrmalas noskaņa izzuda.
Tagad Ātrā ielā jauni īpašnieki uzcēluši jaunas mājas, tomēr daudziem vecajiem jūrmalniekiem atmiņas par zaudēto paradīzi deviņdesmitajos gados palīdzēja atgūt īpašumus un tos atjaunot. Arī dvīņumāsām Izīdai Freijai un Normai Plato, kuru ģimeni 2. pasaules kara vētras aizrāva uz Ameriku.
Mūsdienās Lielupi precīzāk būtu dēvēt par zudušo ielu, jo dzelzceļa un tiltu izbūve pāri upei pamazām atņēma pasažierus un kravas. Pēckara gados pa upi vēl šaudījās veiklās ”Raķetes”un citi atpūtnieku kuģīši, kā arī baržas, kas pārvadāja kravas. Tagad uzticīgi upei palikuši vien sporta laivotāji, makšķernieki un privāto kuteru īpašnieki, kas reizēm izvizina romantikas cienītājus.
