Esplanāde ir 8,75 hektāru liels parks un atrodas bijušā Kubes smilšu kalna vietā, kas stiepās līdz pat Bastejkalnam senā laikā. Kubes kalns minēts Indriķa hronikā jau 13. gadsimta 20. gadu beigās. Viduslaiku beigās Rīgas namnieki smilšu kalnā un tā apkārtnē bija ierīkojuši laukus un apsaimniekoja tuvumā esošās pļavas. Starp 1783. un 1784. gadu kalnu noraka un izveidoja Marsa laukumu, bet ar iegūto zemi uzpildīja Esplanādi, aizpildīja Daugavas senās attekas, uzbēra ceļus un vēlāko ielu trases. Pēc kara ar Napaleonu lielāko daļu Esplanādes atstāja kara resoram, bet rudeņos šajā laukumā rīkoja ‘’Umurkumurus’’ – tautas svētkus.
Ap laukumu dažādu sugu kokus stādīja 19. gadsimta pirmajā pusē. Pilsētnieki sūdzējās pilsētas vadībai par armijnieku saceltajiem putekļiem rīkojot savas mācības un tikai 1899. gadā garnizona mācības pilsētas centrā pārtrauca, bet atstāja privilēģiju laukumā rīkot parādes.
Kā zaļš piemineklis no tiem laikiem ir palikusi garākā lokveida liepu aleja pie Mākslas akadēmijas un muzeja. Tas ir senais jātnieku ceļš. Pēc tam šo aleju izmantoja arī aristokrāti izjādēm ar zirgiem. Vēlāk, kad 1901. gadā parku sāka ierīkot Georgs Kūfalts, viņš ieplānoja bērnu laukumu un jātnieku ceļa putekļi tam traucēja, tāpēc 1925. gadā to slēdza.
Kūfalta projektētie apstādījumi tika nodoti 1903. gadā, un tad nāca Pirmais pasaules karš, kas ļoti izpostīja parku. Parka plānošanu turpināja Andrejs Zeidaks.
Te aug halēzijas jeb tā dēvētie "sniegpulkstenīšu koki", kas zied maija beigās ar krēmkrāsas ziediem. Zari ir pilni ar zvanveida ziediem.
Šī suga aug Ziemeļamerikā, kur dabā tie aug kā lieli krūmi, bet šeit apstādījumos tie ir veidoti kā koki.
Esplanādē ir arī dižkoks – korķkoks, kas agri rudenī nomet lapas un tad, kad tas zied, viņam būtu jāsmaržo pēc citrona, bet zari šeit ir tik augstu.
