"2016. gadā vairāki aktīvisti, kuru bērni aktīvi airēja Lucavsalā, kā arī vides speciālisti un sabiedrības līdzdalības speciālist izlēma, ka vajag savest visas šīs lietas kopā. Latvijā ir diezgan daudz ūdens. Iespējams, mēs turam, valdām un baudām, rakstām dzeju un gleznojam vienā no skaistākajām un neskartākajām ūdensmalu vietām Eiropā, kas varētu būt mūsu unikālais piedāvājums.
Lai mēs spētu piedāvājumu apzināt un tālāk nest, mums sākumā pašiem vajag saprast, kā mēs vēlamies dzīvot pie savām ūdensmalām," norādīja Zilberta.
Tam ir nepieciešama gan sadarbība ar vietējām pašvaldībām, gan plānveida attīstība, līdz ar to dibināta biedrība "Ūdensmalu attīstībai", kas veido un vieno aktīvo cilvēku kopienu.
"Ūdensmalas Latvijā, šķiet, ir visneatklātākais un slēptākais dārgums. Visiem tās ir. Katrs viens no mums ir pie kādas no tām, un katrs viens no mums ir saskāries ar to problemātiku un īpatnējo dzīvesveidu, ko dzīve pie ūdensmalas uzliek. Tas ir gadskārtu ritums, katras ūdenstilpes krastu īpatnības, dabas pārmaiņas, kuras tur ir piedzīvojamas, tūristu lielāki vai mazāki plūdumi un arīdzan apsaimniekošanas izaicinājumi," vērtēja Zilberta.
Viņa atklāja, ka ūdensmalu attīstības iniciatīva uzsākta, jo visai bieži tās tiek uzskatītas par šķērsli vai traucēkli un tiek atstātas novārtā, taču patiesībā ūdensmalām ir milzīgs ekonomiskais potenciāls, un tā ir ārkārtīgi svarīga kopienas pulcēšanās vieta.
"Es esmu totāls ūdensmalu cilvēks – gan ar lāpstu un grābekli rokās, gan ar airi ļoti bieži rokās. Jau 20 gadus dzīvoju Lucavsalā. Bijis ļoti interesanti vērot, kā šī ūdensmala pārtop. Lucavsala bija diezgan lieli džungļi pirms 20 gadiem ar pamestiem dārziem, un bija patīkami vērot, kā tā pamazām pārtop par aktīvās atpūtas, par ģimeņu atpūtas zonu," pieredzē dalījās Lucavsalas kopienas pārstāve Evija Zute.
Lucavsalā arvien biežāk tika rīkotas sacensības gan profesionāliem laivotājiem, gan entuziastiem, gan supotājiem. Tās kopā pulcē visu paaudžu aktīvistus, kas veido kopienu, kam rūp gan pats krasts, gan tā pieejamība.
"Ir arī daži mīnusi. Lucavsalā šobrīd ļoti aktīvi sākusies urbanizācija, kas, kā izskatās, šo visu varētu nedaudz sagraut.
Mēs nezinām, kādi ir lielie plāni, bet ir skumīgi. Ja pirms gada tiešām varēja priecāties, kā cilvēki šo visu izmanto – skrituļo, brauc ar riteņiem, skrien, ar suņiem pastaigājas, ģimenes vienkārši noklāj sedziņu un atpūšas, – tad šogad tie paši cilvēki, kas tur katru gadu ir braukuši, meklē, kur to sedziņu noklāt starp rakumiem," atklāja Zute.
Tikmēr Daugavas muzeja direktore Inese Kupšāne vērtēja, – nevajadzētu pieļaut to, ka ūdensmalas Lucavsalā un citur no publiskās telpas kļūst par noslēgtu, nepieejamu vietu, kas nepieder sabiedrībai.
"Tādā lielā, kultūrvēsturiskā griezumā, protams, ka ūdenim vajag iedzīvotājus, ūdenim vajag cilvēkus, kas izmanto to. Jebkurā gadījumā Daugava visā tās garumā ir upe, kura vēsturiski gājusi cauri visiem cilvēces attīstības posmiem Latvijas teritorijā tieši ar šo izmantošanas lomu – ar transporta ceļiem, ar šķērsošanu, ar apdzīvošanu, ar Daugavu kā barotāju un tamlīdzīgi. To vajag jebkurā gadījumā kaut kādā veidā turpināt saglabāt, un saglabāt arī katras vietas būtību.
Lucavsalas, kas mūžīgi bijusi sava veida plostnieku un dārziņu teritorija, pēkšņa pārveidošana par urbānu pilsētas centru, noteikti daudz ko mainīs," sprieda Kupšāne.
Ar šādām problēmām saskaras ne tikai Lucavsalas kopiena, bet arī citi iedzīvotāji, kas mājo ūdensmalu tuvumā, taču pagaidām cilvēki to risināšanā iesaistās lēnām.
"Kā mums, latviešiem, iet ar to sadarbību uz kopīgu lietu? Kā mums, latviešiem, iet ar to savstarpējo sarunāšanos? Es teiktu, tas ir process, bet mēs esam gatavi lēnām un mierīgi kustināt šo lietu uz priekšu. Šobrīd, piemēram, Ķekavas novadā ir astoņas kopienas, kas pateikušas, ka viņus interesē sadarbība ūdensmalu attīstībā," stāstīja Zilberta.
Viņa aicināja visus tos, kurus interesē attīstīt iespējas pie sev tuvākās ūdensmalas, ieskatīties biedrības "Ūdensmalu attīstībai" izveidotajā mājaslapā. Tajā, piemēram, atrodama Rīgas plānošanas reģiona attīstības stratēģija no 2020. līdz 2050. gadam.
Plānošanas eksperts Gatis Pāvils vērtēja: "Ūdensmalas, protams, ir visā Latvijā. Tās ir Rīgā, un Rīga apbrīnojamā kārtā ir izvairījusies no tām lielā mērā – kopumā ņemot, jebkas attīstās, tikai ne ūdensmalas. Ar ļoti retiem, jaukiem izņēmumiem. Ir Pierīga, protams, ir arī pārējā Latvija. Visur ūdensmalu ir ļoti daudz, visur saistībā ar ūdensmalām ir savāda situācija, ka tās ir, kaut kur tiek attīstītas, bet ne visur."
Ņemot vērā mūsdienu nepieciešamību visur pārvietoties ar auto, starp apdzīvotām vietām un ūdensmalām bieži tiek uzbūvēti ceļi, kas iet gar ūdeni un nodala cilvēkus no tā. Tā tas ir noticis Salaspilī, Ķekavā, lielā mērā arī Ķegumā un citur, norādīja Pāvils.
"Liela daļa Pierīgas apdzīvoto vietu it kā ir pie ūdens, bet nemaz ikdienā to neredz," viņš secināja.
