Deniss Petrovskis rāda vienu no savām pēdējām gleznām. Gados jaunais puisis cietumā jau pavadījis sešus gadus, ieslodzījumā priekšā vēl deviņi. Zīmēt gan sācis nesen.
„Mani iesaistīja neformālās izglītības programmā, kur es sāku sevi iepazīt, ka man sanāk strādāt ar rokām, kaut kādus rokdarbus, un es sāku zīmēt un man diezgan labi sanāca,” tagad saka Deniss. Puisis atzīst, ka zīmēšana ir arī kā motivācija gan turpmākajiem gadiem cietumā, lai te pavadītais laiks būtu kaut cik lietderīgs un, protams, arī tad , kad nokļūs brīvībā.
„Es šobrīd mācos vidusskolā 11.klasē, un man ir domas pabeigt 12.klasi un, kad es būšu brīvībā, iestāties Mākslas akadēmijā,” Deniss izpauž savus nākotnes nodomus.
Cietumā ir arī arodapmācība un līdz ar to Valmieras izstādē daudz kokā veidotu darbu. Boriss Tumasevičš, kuram cietumā vēl jāpavada divarpus gadi, rāda savas gatavotās koka karotes un atzīst, ka te apgūtās prasmes noderēs arī brīvībā:
„Šī ir mana viena no pēdējām, divas trīs dienas vajag, lai to pagatavotu. Agrāk neko tādu nebiju darījis, nu tādas lielākas, raupjākas lietas esmu gatavojis, bet tādu kaut ko neesmu darījis.”
Savukārt Rustams un Andrejs izstādē Valmierā piedalījās ar filigrāni veidotiem buru kuģu modeļiem:
„Tas ir fantāzijas lidojums, vispirms ir visādi šabloni, pēc tam no materiāla izgriež. Es kuģīšus iemācījos taisīt iepriekšējā cietumā un tāpēc arī tagad taisu.”
Ne viena vien glezna vai cits darbs savā ziņā pārsteidz, vēl jo vairāk zinot, ka to gatavojuši cilvēki, kas nav ne profesionāli mākslinieki, pat ne mācījušies mākslas skolās. Un lieki teikt, ka arī pašiem ieslodzītajiem ir gandarījums par iespēju parādīt savus darbus plašākai publikai.
Tas ir ļoti brīnišķīgi, ka mēs varam parādīt cilvēkiem savus darbus, mēs bijām vasarā rīkojuši šeit pat izstādi, bet mēs paši tikai varam uz viņu skatīties, un cilvēkiem no brīvības nav tādas iespējas paskatīties, ko mēs varam izdarīt. - Mēs tā vai tā esam cilvēki un, kas redz izstādi, redz, ka mums arī dvēseles ir.”
Lai būtu vieta, kur lietderīgi pavadīt brīvo laiku un īstenot savas radošās ieceres, cietuma teritorijā ir tapusi arī radošā māja. Notiesātais Nauris Rakuzovs, kurš tajā uzņēmies savā ziņā menedžera lomu, stāsta, ka interese par darbošanos šeit ir:
„Cilvēks jau var izpausties, viņš tā kā sevi disciplinē un tā ir tāda kā terapija, es varu pateikt.”
Viens gan, ko atzīst ieslodzītie, būtu vēlme, lai kāds arī viņus profesionāli pamācītu:
„Es cenšos zīmēt, bet ir tāda problēma, ka es nezinu visus gleznošanas paņēmienus, man ļoti nepieciešams ir skolotājs, kas man varētu pastāstīt visu no A līdz Z, kā, ko darīt un kādas krāsas maisīt. - Mums tādas iespējas nav, mums nav profesionālis, kas varētu iemācīt to darīt. Tāpat gribētu nodarboties ar batikošanu, tā tagad Eiropā tāda populāra lieta ir, bet resursu pietrūkst.”
Valmieras cietuma sociālā rehabilitācijas daļas priekšniece Tatjana Ļudvikova vērtē, ka būtu nepieciešams kāds brīvprātīgais palīgs, kurš varētu dalīties ar savām prasmēm, tāpēc ir iecere sadarbībai uzrunāt Valmieras pašvaldību: „Valmieras pilsētā ir gan [Jaunatnes centrs] „Vinda”, gan Mākslas skola, tad es domāju, ka mēs varam kopīgi padomāt ar pašvaldību, kā tālāk rīkoties, vai nu projekta ietvaros, vai tā kā labdarības ceļā paaicināt brīvprātīgos, māksliniekus.”
Kā liecina Tatjanas Ļudvikovas pieredze, tad radošā apmācība un nodarbības reizēm var būt pat motivējošākas mainīt savu dzīvi, nekā kamera un restes.
„Mākslas terapija ir vispāratzīta pasaulē kā viena no labākajām terapijām - gan gleznošana, gan citi rokdarbi. Un, runājot par formālo vai neformālo izglītību, tad neformālā izglītība vieglāk un labāk ir pieņemama no notiesāto puses,”saka Ļudvikova.
Valmieras cietumā atzīst, ka varbūt šī pirmā iespēja piedalīties mākslas dienās būs rosinājums to darīt turpmāk līdzīgām izstādēm, un varbūt atradīsies arī brīvprātīgie, kas palīdzētu profesionālāk apgūt dažādas radošās prasmes.
