Intervijā ar Rūdolfu Budzi runājam par to, kāpēc mūsu popmūzikas autoriem un izpildītājiem par savu mūziku jādomā plašāk - pasaules kontekstā.
Ko varam sagaidīt no Supernova 2018?
Šogad ir mainījušies Supernova vadītāji un žūrijas sastāvs. Kā tas ietekmēs šovu, to vēl ir pāragri prognozēt. Daudz no šova kvalitātes nosaka pašu dalībnieku priekšnesumi un attieksme.
Dalībnieki daudz vairāk domā par savu skatuvisko tēlu – pērn bija spilgti skatuves numuri. Šādā kontekstā skatoties, es ceru, ka nākotnē mums būs arvien spilgtākas dziesmas.
Šogad, salīdzinot ar iepriekšējiem trim gadiem, par dziesmām un to muzikālo kvalitāti esmu visvairāk apbēdināts. Tajā pašā laikā tas situāciju padara interesantāku – ja aizvadītajos Supernova gados man bija sajūta, ka jau šova sākumā bija zināms līderis, šogad vienu konkrētu līderi nevaru izcelt.
Atceros, ka pirmajā Supernova gadā jau konkursa sākumā bija nojauta, ka Aminata uzvarēs. Otrajā gadā ar Justu bija līdzīgi. Pērn – nedaudz interesantāk.
Lai gan priekšatlasē biju atzīmējis “Triana Park” kā potenciālos uzvarētājus, šova gaitā man viņi nebija tik izteikti līderi.
Vai vari atklāt, kāda šogad ir Tava nojauta?
Mana nojauta? Es nezinu, cik tā ir objektīva. Jau Supernova atlasē teicu, ka man šogad pirmajā vietā ir Mionia. Lai arī viņas dziesmai ir gramatiskas kļūdas tekstā. Angļu valodas kvalitāte Supernova dziesmās ir atsevišķs temats, kam šogad īpaši pievērsīšu uzmanību. Vēl uzvaras potenciāls ir Edvardam Griezem jeb Ed Rallidae, kura dziesmu sarakstījuši superkomanda – Aminata un Kaspars Ansons.
Ļoti forši, ka šogad konkursā piedalīsies mūsu Amerikas latviete Laura Rizotto. Tas pozitīvi ietekmēs dalībnieku iekšējo konkurenci. Laura citiem dalībniekiem parādīs labu piemēru, kā jāizklausās angļu valodai, kas popmūzikas kontekstā ir ļoti svarīga. Popmūzikā vadošās valstis ir ASV un Lielbritānija, kur klausītāju dzimtā valoda ir angļu valoda. Ja izpildītāja mērķis ir piedalīties globālajā popmūzikas tirgū, tad angļu valodai ir jābūt augstā līmenī.
Skatītājiem ir zināms jēdziens – Eirovīzijas formāts. Vai mēs joprojām varam runāt par kādu konkrētu dziesmu formātu, kas visdrīzāk garantēs uzvaru?
Pēdējo Eirovīzijas gadu uzvarētāji ir pierādījuši, ka visdrīzāk vairs nevaram runāt par dziesmu formātu. Piemēram, pagājušajā gadā uzvarēja Portugāles pārstāvis Salvadors Sobrals, kura dziesma portugāļu valodā varētu skanēt arī kādas multfilmas skaņu celiņā. Dziesma uzvarēja, pateicoties tās stāstam un izpildītāja patiesajām emocijām, kas, iespējams, cilvēkiem tajā brīdī bija nepieciešamas.
Runājot par Ukrainas pārstāves Džamalas (Jamala) uzvaru, protams, mēs varam spekulēt, ka tas bija politisks balsojums. Man Džamalas dziesma ļoti patika – dziesmai bija atšķirīgs skanējums. Mansa uzvara – tā bija vienkārši laba popa dziesma. Pēdējā dziesma, kuru varētu saukt par Eirovīzijas formātu, bija Končitas (Conchita Wurst) grandiozā balāde “Rise Like a Phoenix”.
Ja veido dziesmu konkrētam formātam – būs auzas! Mūsdienās klausītāji novērtē atšķirīgas dziesmas, kuru pamatu veido labs stāsts.
Kas, Tavuprāt, traucē mūsu autoriem radīt konkurētspējīgas dziesmas?
Aizvadītajā gadā es apmeklēju ārzemju festivālus un mūzikas konferences, kas orientējas uz popmūziku. Redzētais un dzirdētais lika man aizdomāties par to, ka mums trūkst pieredzes labu popdziesmu rakstīšanā. Mums nav šādas muzikālās tradīcijas. Tādēļ mums visiem, tajā skaitā arī man, noderētu vairāk doties pieredzes apmaiņas braucienos uz valstīm, kur popkultūrai jau ir tradīcijas. Piemēram, Prāta Vētra albumu ierakstīšanā sadarbojas ar zviedriem.
Popmūzika ir bizness. Protams, tas ir ļoti dīvaini – būt radošajam cilvēkam un par savu mūziku domāt kā par produktu, kas tiek radīts, lai ieinteresētu pircēju jeb auditoriju. Taču, ja atpaliec kvalitātes ziņā, kāpēc gan klausītājam pievērsties tavai dziesmai, ja ir citas – labākas izvēles? Šis aspekts jāņem vērā, runājot par popmūzikas vidi.
