Saņemot ikmēneša komunālo maksājumu rēķinu, ir viena pozīcija – "Ūdens zudumi", tātad katru mēnesi mums ir jāmaksā par to, ko paši neesam lietojuši, bet jautājums – kā mēs varētu šo situāciju atrisināt un kādi skaitītāji būtu jāuzstāda? Ja salīdzinām norēķinus par ūdeni, elektrību un gāzi, tad par elektrību un gāzi mēs maksājam tikai par reāli patērēto un nekāda starpība neveidojas – iemesls gaužām vienkāršs: ir uzstādīti viedie skaitītāji.
"''Sadales tīklā'' kopā ir vairāk nekā 1,2 miljoni skaitītāju, lietotāju mums ir mazāk. Šobrīd mēs runājam par to, ka viedie skaitītāji ir uzstādīti vairāk nekā 98%. Tādu digitalizācijas vilni mēs uzsākām 2014. gadā, un šodiena mums nav iedomājama bez tā, ka nebūtu viedie skaitītāji, kas mums attiecīgi ļauj kontrolēt ikdienas patēriņus pa stundām. Tātad ikvienam ir iespēja nākamajā dienā apskatīties visus iepriekšējās dienas patēriņus pa stundām. Visas šīs izmaksas ir uz mums – mēs paši šos skaitītājus gādājam, vienojamies ar klientu par nomaiņu, veicam nomaiņu, un visas šīs izmaksas ir uz mums" skaidroja AS "Sadales tīkls" Korporatīvo klientu apkalpošanas vadītājs Jurģis Vinniņš.
Par pieslēguma nodrošināšanu mājsaimniecībai ar vienas fāzes pieslēgumu mēnesī ir jāmaksā 1,24 eiro, bet mājsaimniecībai ar trīs fāžu pieslēgumu fiksētā tarifa sadales daļa ir 3,20 eiro mēnesī, kas ietver viedā skaitītāja uzstādīšanu, attālinātā patēriņa uzskaiti, elektrotīkla uzturēšanu, tostarp elektrotīkla atjaunošanu un remontdarbus.
Vinniņš skaidro, ka "neatkarīgi no tā, vai es tērēju vai netērēju, man ir jāmaksā par to, ka man ir šis skaitītājs, un par to, ka man jebkurā brīdī ir iespēja lietot elektroenerģiju atbilstoši noslēgtajam jaudas daudzumam."
Arī par gāzes skaitītāju uzstādīšanu un apkalpošanu atbild pakalpojuma sniedzējs, un par to klients maksā atbilstoši Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas apstiprinātai dabasgāzes sadales sistēmai. Tiesa, precīzi izdalīt, cik tieši katrs par šo skaitītāju maksā, nevar.
"Dabasgāzes sadales pakalpojuma tarifi sastāv no fiksētās daļas, kas ir atkarīga no slodzes, un mainīgās daļas, kas ir atkarīga no ikgadējā dabasgāzes patēriņa. Attiecīgi – apstiprinātie dabasgāzes sadales tarifi iekļauj visas tehnoloģiski un ekonomiski pamatotās izmaksas, tajā skaitā dabasgāzes skaitītāju uzstādīšanu, nomaiņu un apsaimniekošanu, līdz ar to katram klientam ikmēneša maksājums atšķirsies atkarībā no patērētās jaudas un ikmēneša patēriņa," pauda AS "Gaso" sabiedrisko attiecību speciāliste Jana Rubinčika.
Savukārt, norēķinoties par ūdeni, ir pavisam citādāka situācija – regulāri veidojas ūdens starpība un mums jāmaksā par to, ko neesam patērējuši. Kāpēc par ūdeni netiek ieviesti tiešie norēķini?
"Piekritīšu, ka tas varētu būt risinājums daļēji tāpēc, ka ūdens infrastruktūru nevar īsti līdz galam salīdzināt ar gāzes un elektrības infrastruktūru, jo ir diezgan daudz būtisku atšķirību – kā, piemēram, šie mājas stāvvadi. Ja mēs runājam par šo attālināto nolasīšanas sistēmu, –
ja mēs aprīkojam pilnīgi visas mājas un dzīvokļus, tad būtiski ir atzīmēt, ka tas pilnībā nerisinās šo starpību problēmu, jo paliek aktuāls jautājums par mājas infrastruktūru, mājas iekšējo sistēmu, jo ļoti daudzās mājās šī sistēma ir ļoti novecojusi un netiek veiktas darbības, lai veiktu šo stāvvadu nomaiņu,"
pastāstīja SIA "Rīgas ūdens" Klientu servisa nodrošinājuma departamenta direktore Līva Dubļinska
Vairumā dzīvokļu ir vecā tipa ūdens skaitītāji, bet, ja mēs gribētu uzstādīt attālinātos, tad katrs skaitītājs maksātu 30–40 eiro un, kā SIA "Rīgas ūdens" apgalvo, ja katrs klients slēgtu individuālu līgumu ar pakalpojuma sniedzēju, tad vidēji mēneša rēķins palielinātos par 4 eiro, bet jautājums – vai tas vispār ir izdevīgi?
Šie 4 eiro mēnesī neiekļauj cauruļvadu nomaiņu, tikai attālināti nolasāmo skaitītāju uzstādīšanu, nolasīšanu un apkalpošanu. Jāpiebilst, ka pētījumā noskaidrots, ka 70% mājsaimniecību satrauc šis ūdens starpības jautājums, taču vairāk nekā puse nemaz nav informēti, cik liela ir ūdens starpība, un uz jautājumu, vai mājsaimniecības ir gatavas ik mēnesi maksāt vairāk, lai uzstādītu attālinātās nolasīšanas skaitītājus, vairāk nekā puse aptaujāto tam nepiekrīt.
Kāpēc ūdens gadījumā par to būtu jāmaksā tik liela summa, ja, piemēram, "Sadales tīkliem" samaksājot 1,50 eiro, tiek nodrošināta ne tikai skaitītāju apkalpošana un uzstādīšana, bet arī elektrolīniju uzturēšana, bojājumu novēršana un daudz kas cits.
Dubļinska uzsver, ka ""Sadales tīkla" gadījumā viņu klientu skaits ir krietni lielāks nekā mūsu klientu skaits, viņiem ir aptuveni 1 miljons klientu. Savukārt SIA "Rīgas ūdens" – tad tie ir 20 tūkstoši klientu aptuveni."
Šeit gan jāpiebilst, ka tie ir 20 tūkstoši māju, bet vienā mājā ir vismaz vairāki desmiti dzīvokļu. Ja ar katru klientu individuāli tiktu noslēgts tiešo norēķinu līgums, tad klientu skaits sasniegtu aptuveni 300 tūkstošus.
"Mēs rēķināmies, ka tās būs mums papildus salīdzinoši lielas administratīvās izmaksas un šīs mūsu administratīvās izmaksas rezultātā var atspoguļoties uz tarifu pieaugumu, un mēs nebūt neesam par to, lai padarītu pakalpojumu dārgāku uz šī risinājuma pamata,"
pauda Dubļinska.
Reālā situācija ir tāda, ka, ja dzīvokļu īpašniekiem regulāri par ūdens starpību ir jāmaksā vairāk nekā četri eiro vai ūdens starpība sastāda vairāk nekā 20% no mājas kopējā patērētā ūdens, tad ir jārunā ar apsaimniekotāju, lai šī problēma tiek atrisināta, vai arī dzīvokļu īpašniekiem pašiem ir jālemj par attālināti nolasāmo skaitītāju uzstādīšanu. Bet par iespēju, ka visās mājās ūdens pakalpojumu sniedzējs uzstādīs par saviem līdzekļiem skaitītājus, tos apsaimniekos un pēc tam izmaksas iekļaus tarifā, runāt vēl ir pāragri, kaut arī, kā redzam, gāzes un elektrības gadījumā tas ļoti labi strādā.
