Leģenda vēsta, ka savulaik Gūtmaņa alā Siguldā esot dzīvojis kāds vācu izcelsmes vīrs un ar pazemes avota ūdeni dziedinājis cilvēkus.
Gūtmaņa ala sākusi veidoties vēl ledus laikmetā – pirms 10 000 gadu, tā izpētījuši ģeologi. Tās iekšienē izverd avots un ūdens krājas alas dobumā. Savulaik latvieši avotu turējuši par svētu - atliekot vien dzestrajā ūdenī nomazgāties, lai slimības pazustu kā nebijušas.
Iespējams, tieši šī iemesla dēļ uz alu dodas simtiem cilvēku, kuri avotā ne tikai mazgā seju un rokas, bet arī labprāt padzeras.
Vietējie iedzīvotāji ar lielajiem piecu litru pudelēm iet un ņem to ūdeni. Vietējā iedzīvotāja Inta gan saka, ka ūdeni nedzer, jo augšā ir jaunās mājas “un no turienes nāk pa kalnu lejā visi ūdeņi, kas noteikti satek tur”.
Gūtmaņa alu, kā arī tajā esošo avotu apsaimnieko Dabas aizsardzības pārvalde. Bet analīzes, lai noteiktu, vai ūdens ir dzerams, pārvalde nav veikusi un to darīt neuzskata par vajadzīgu.
“Mums nav pienākuma nodrošināt dzeramo ūdeni, līdz ar to mēs neveicam kontroli avotos, jo to ir tūkstošiem Latvijā, un mēs arī nevaram apliecināt, vai tas ir dzerams ūdens vai nav dzerams ūdens,” raidījumam atzina Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Elīna Ezeriņa.
Zinātniskā institūta “Bior”direktora vietniece laboratoriju jautājumos Olga Valciņa apliecināja, ka pārvaldei tas nav obligāti jādara. Lielākoties to dara brīvprātīgi, un tie, kas to ir izdarījuši, lielākoties informē vai nu vietējā laikrakstā, vai izvietojot zīmes.
Siguldas domē skaidro, ka pērn veiktas analīzes visos pašvaldības teritorijā esošos avotos, arī Saltavotā. Dome izveidojusi speciālas ūdens ņemšanas vietas, lai iedzīvotājiem būtu ērtāk, un tur ūdens ir lietojams uzturā.
Pie Saltavota, gluži tāpat kā pie Gūtmaņa alas, nav atrodamas norādes – vai ūdens ir dzerams, vai to darīt nav ieteicams. Analīžu rezultāti esot publicēti vietējā laikrakstā.
Tiesa, visticamāk, Siguldas viesi un tūristi vietējo laikrakstu diezin vai lasa.
“Tajās vietās, kur avotiem ir nodrošināta pieejamība - kāpnes izbūvētas vai cita veida infrastruktūra, taciņas - tas ir tamdēļ, lai jūs varētu piekļūt, rokas noskalot, seju noskalot, bet nevienā brīdī mēs neapgalvojam – droši dzeriet. Tomēr tā ir katra atbildība,” norādīja Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Ezeriņa.
Zinātniskā institūta “Bior”direktora vietniece laboratoriju jautājumos Olga Valciņa atgādināja, ka ūdenī var būt patogēnās baktērijas un rezultātā būt “kāda smaga caureja vai daudz bīstamāka slimība, viņam vajadzēs ārstēties stacionārā, ja tā būs nopietnā formā”.
“Es neieteiktu Latvijā dzert virszemes ūdeni vai tādu avota ūdeni, kuram ir virszemes rezervuārs, kas nez cik ilgi nemainās un stagnē,” sacīja Valciņa.
Likumdošanā nav paredzēta cilvēku brīdināšanu par avota ūdens kvalitāti, arī vietās, kuras ik gadu apmeklē tūkstošiem tūristu.
