Drošība uz koplietošanas ceļiem Latvijā lēnām uzlabojas. Tas atspoguļojas arī sarūkošajā negadījumu un negadījumos bojā gājušo statistikā, tomēr priekšā vēl daudz darāmā un savā uzvedībā ceļu satiksmes dalībniekiem vēl daudz kas jāuzlabo.
Latvijas Universitātes (LU) profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers jau daudzus gadus kopā ar kolēģiem veic dažādus pētījumus par autovadītāju uzvedību uz ceļa. Šobrīd viņš aicina autovadītājus nofilmēt bīstamas situācijas uz ceļa, izmantojot auto video reģistratoru, un sūtīt nofilmēto LU pētnieku grupai.
"Šie video ir vajadzīgi mūsu tālākajam darbam. Mēs taisīsim tādu eksperimentu sēriju, kurā eksperimenta dalībnieki skatīsies, kas notiek uz ceļa, un mums vajag, lai tās būtu reālas, kritiskas situācijas, kur ir kāds apdraudējums. Cits autovadītājs pēkšņi kaut kādu muļķību izdara, teiksim, apdzen nejēdzīgi vai uzbrauc uz galvenā ceļa no mazāk svarīga pilnīgi negaidīti, vai taisa kreiso pagriezienu, un velobraucējs vai kājām gājējs parādās pilnīgi nevietā," skaidroja Austers.
Austers atklāja, ka līdzšinējos pētījumos par visbiežākajiem pārkāpējiem satiksmē atzīti jauni vīrieši vecumā līdz 25 gadiem. Par to liecinot arī ceļa negadījumu statistika.
"Mēs esam īstenībā divi atšķirīgi cilvēki. Viens, kurš eksāmenu nokārto un pastāsta, kā vajag, un otrs, kad tu pa īstam brauc, kad tu esi noguris, kad tev ir emocijas, kad tev ir kaut kāds sociālais spiediens – "īsti veči tā nedara", parādās sacensību gars uz šosejas. Tās ir situācijas, kurās tu esi cits cilvēks," vērtēja Austers.
Pētnieks norādīja, ka satiksmes drošību var uzlabot infrastruktūra jeb tehniski ierobežojumi, kas samazina autobraucēju ātrumu. Tāpat viņš tic, ka situāciju uzlabot varētu arī savstarpēja pieskatīšana.
"Jautājums, kāpēc cilvēks nezog veikalā? Viena lieta ir, vai es varu tikt pieķerts, vai arī es vienkārši zinu, ka tā nedrīkst, jo, ja es tagad zagšu, tad man var iznākt nepatīkama mijiedarbība ar apsargiem, bet vēl trakāk – ko citi par mani padomās? Šādā veidā nepieciešams mainīt sabiedrības viedokli [arī uz ceļa], ka tevi pieskata," skaidroja Austers.
Brauna norādīja, ka autobraucējiem, kas veic bīstamus manevrus, vienmēr ir savi skaidrojumi, kāpēc viņi tā dara. Citiem tie var likties neloģiski, bet agresīvajam šoferim tajā brīdī – pašsaprotami.
"Tas ir ļoti liels jautājums, par ko mēs runājam ar autobraucējiem, vai pamatojums, kas ir tam pārkāpumam apakšā, var skanēt kā attaisnojums.
Bieži vien viņi uzskata, ka ir tādas situācijas, tādi "dzīvības un nāves jautājumi", kas attaisno visu," viņa skaidroja.
"Daži mācās no citu kļūdām, daži pat no savām nemācās," piekrita Vanks. Viņš vērtēja, ka braukšanas kultūra uz ceļa savā ziņā ir arī audzināšanas jautājums. Vecākiem jāuzņemas lielāka atbildība, mācot bērniem jau agrā vecumā, ka ir jāpievērš uzmanība satiksmes drošībai, savām izjūtām braucot un satiksmes noteikumiem.
"Ir vairākām paaudzēm jānomainās, jā, bet tas ir vienīgais efektīvais [risinājums], ko es pagaidām esmu izfiltrējis no tā, kur mēs esam bijuši un ko darījuši," norādīja "Drošas braukšanas skolas" direktors.
"Bērni jau nedzird, ko mēs viņiem stāstām, kā vajag. Bērni redz, kā mēs darām.
Tajā brīdī, kad es braucu, un blakus man sēž tētis, kuram sēž bērniņš krēsliņā, bet viņš smuki telefonā raksta īsziņas, bērns to uztver kā absolūtu normu. Viņš jau redz, ka tā ir norma, viņš to uztver kā normālu parādību," piebilda Brauna.
Savukārt jaunu pieaugušo pārgalvību un vēlmi pēc adrenalīna un ātruma var atrisināt, dodoties uz speciālām trasēm, kurās iespējams ne tikai "iztrakoties", bet arī saprast, cik bīstama šāda veida izklaide var būt. Tiesa, tas ir salīdzinoši dārgs prieks, bet pazaudēt braukšanas tiesības agresīvas braukšanas dēļ ir dārgāk.
"Es redzu un pazīstu cilvēkus, kas nodarbojas ar šīm lietām, un tur lielākoties visi ir akurāti braucēji pa ielu, jo saprot, kādas ir tās bīstamības. Varbūt visiem tas nesanāks, bet, ja vismaz liela daļa no tiem, kas grib noķert adrenalīnu, izdarīs to, atbraucot uz trasi, tas jau būs ļoti liels ieguvums satiksmes drošībai," vērtēja Vanks.
