Sadaļas Sadaļas

Rožu ceļš no augstmaņu līdz parastu ļaužu dārziem Latvijā

Rozes tiek uzskatītas par visu ziedu karalienēm, kuru ziedēšanas kulmināciju Latvijā sasniedz jūlija sākumā, lai gan tās zied no vasaras sākuma līdz rudenim. Par rožu greznību Senajā Romā, to paglābšanos klosteru dārzos kristietības pirmsākumos un Latvijā radītajām parka rozēm stāsta Nacionālā botāniskā dārza vadošā dārzkopības speciāliste un rožu audzēšanas eksperte Ilma Nereta.

Latvijā savvaļā aug roze mežroze

Uzglabāšana grieztā veidā

Populārākās grieztās rozes ir tējhibrīdu rozes, jo tām ir gari ziedkāti. Lieliski saglabājas arī floribundrozes un krūmrozes. Lai roze pēc iespējas ilgāk uzglabātos grieztā veidā, tā jāgriež rīta pusē. Tad pēc iespējas ātrāk nogrieztais zieds jāieliek remdenā ūdenī, pirms tam no tajā ievietojamās ziedkāta daļas noņemot lapas un dzeloņus.

Ja zieds apvītis, tad kātu piecus centimetrus no griezuma vietas jāievieto ļoti karstā, gandrīz verdošā ūdenī uz apmēram 10 līdz 15 minūtēm. Pēc tam regulāri, vismaz divas līdz trīs reizes nedēļā, jāmaina ūdens un ziedkāts jāsamazina par apmēram vienu centimetru. Ziedi vislabāk saglabāsies vēsā telpā, kur gaiss nav pārāk sauss, kā arī tos nedrīkst novietot vietā, kur apspīd tieši saules stari. Pirkto ziedu stāvēšanas ilgumu grūti paredzēt, jo nevar zināt, cik sen tie griezti un kā uzglabāti.

Rozes daudz cildinātas latviešu tautasdziesmās. Senatnē tās dēvēja par rūži, rūzi, rozu un ruezi, kas liecina, ka šie ziedi bija izplatīti dažādos novados. Latvijā savvaļā aug mežrozes, un tās vietām joprojām dēvē par vilka būku un vilka driceli. Botāniķa Paula Galenieka publikācijās minēts, ka šie ziedi Latvijā savvaļā auga jau 12. un 13. gadsimtā, savukārt krūmu rozes parādījās tikai ap 18. gadsimtu muižu dārzos un parkos. Pirmās rozes Rīgā auga 18. gadsimtā ķeizara dārzā, kas ir tagadējais Viesturdārzs, izvietotajā augu mājā, kur audzēja ap 30 rožu šķirņu.

Nozīmīga loma rožu ienākšanai Latvijā noteikti ir vienai no 19. gadsimta ievērojamākajām krāšņumaugu audzētavām Latvijā – Kristiana Vilhelma Šoha firmas stādaudzētavai –, kas savu darbību uzsāka 1836. gadā Rīgā, bet kopš 1898. gada līdz Otrajam pasaules karam atradās Salaspilī. Firmas piedāvātais sortiments tam laikam bija ļoti plašs, kas īpaši attiecināms uz remontantrožu (atkārtoti ziedošo) grupu. 1909. gada kataloga piedāvājumā bija iekļautas 64 šīs grupas šķirnes.

Latvijas klimatiskajos apstākļos rozes jūtas samērā labi, lai gan jāizvērtē, kura šķirne būs piemērotāka audzēšanai dārzā. Galvenie nosacījumi, kuri jāievēro, audzējot rozes, ir saulesgaisma vismaz piecas līdz sešas stundas diennaktī; tās ieteicams stādīt no vējiem aizsargātā vietā, jo caurvējš rozēm būs kaitīgs. Stādīšanai vislabāk izvēlēties smilšmāla vai mālsmilts augsni, kas pietiekami drenēta un bagāta ar trūdvielām, bet tanī pašā laikā labi saglabā mitrumu.

Lai iegūtu ideālu substrātu rožu stādīšanai, augsnei jāpievieno lapu vai velēnu trūda komposts, kā arī labi sadalījušies, pāris gadus stāvējuši kūtsmēsli. Tāpat rožu dobi vajadzētu ierīkot nedaudz slīpi, lai ūdens nekrātos uz augu saknēm, bet viegli aiztecētu prom.

Kultūras uzplaukums Latvijā

1625. gadā Kurzemes hercoga dārzā Jelgavā auga senās rozes, hercogienei Elizabetei Magdalēnai Bērzes krastā bija iekārtots augļu dārzs, kurā audzēja ārstniecības augus, tostarp smaržlapu rozi. Vēlāk, ap 1803. gadu, pie Dobeles pilsdrupām atrada hercogienes laikā stādītu franču rozes zemo formu. Pirmās ziņas par rožu piedāvājumu Rīgā atrodamas 18. gadsimta beigās.

Kopš rožu šķirņu veidošanās sākuma līdz Otrajam pasaules karam Latvijā rožu piedāvājumu noteica Rietumeiropā veidotās šķirnes. Laika gaitā atklājās, ka daudzas no tām nav piemērotas audzēšanai mūsu klimatiskajos apstākļos. Otrā pasaules kara laikā daudzas šķirnes aizgāja bojā, to veicināja arī 1941. un 1942. gada bargā ziema. Rožu kultūras uzplaukums Latvijā sākās līdz ar Nacionālā botāniskā dārza aktīvu darbu šo ziedu ieviešanā un pielāgošanā vietējiem apstākļiem, veidojot kolekciju un no ārzemēm ievedot lielu daudzumu pavairojamo rožu. Nacionālā botāniskā dārza rožu kolekcijā ir apmēram 380 šķirnes, taču stādu kopskaits, ko var aplūkot ikviens dārza apmeklētājs, pārsniedz piecus tūkstošu.

Latvijā radītas daudzas parka rožu šķirnes

Latvijas dārzos pārsvarā dominē Vācijas, Francijas un Anglijas šķirnes. Rozes iedala astoņās grupās, no kurām visizplatītākās ir krūmrozes un floribundrozes. Latvijas selekcionāri īpaši pievērsušies parka rožu veidošanai, jaunu šķirni radot 15 līdz 20 gadus, taču neviena no tām nav dzeltenā vai koši sarkanā krāsā. Tās zied baltiem un dažādu nokrāsu rozā ziediem.

Selekcionāre Dzidra Rieksta savos 40 darba gados radījusi 22 parka rožu šķirnes, piemēram, šķirne 'Ābeļzieds' ieteicama necirpto dzīvžogu veidošanai, kas, sākot no jūnija pirmās puses, bagātīgi rotāsies ar rozā ziediem ar baltu vidu.

Rožu šķirne ar nosaukumu ‘Kate’ zied gaiši purpurrozā ziediem, kuri izziedot nedaudz izbalē, – noziedējušos ziedus ieteicams laicīgi nogriezt, lai krūms ziedētu līdz rudenim. Kad šķirnes ‘Alise’ baltie, ļoti pildītie un smaržīgie ziedi nozied, daļai no tiem veidojas augļi. Arī rozā ziedu īpašniece ‘Raita’ pēc noziedēšanas veido bagātīgu augļu ražu, kas ne vien pievilcīgi, bet arī gardi un veselīgi!

Selekcijas saimniecībā “Iedzēni” Madonas novadā pagājušā gadsimta 60. gadu vidū Roberts Āboliņš radīja šķirni, kurai nosaukums dots par godu aktrisei Lidijai Freimanei.

Rožu šķirne ‘Lidija Freimane’ var sasniegt pusotru līdz divu metru augstumu un tās dzinumi noklāti ar dažāda lieluma dzeloņiem. Tās lapas ir lielākas nekā vairumam parka rožu. Ziedi spilgti purpurrozā, lieli, pildīti un ļoti smaržīgi. Ziemā nav nepieciešams segt nevienu no 23 Latvijā radītajām parka rožu šķirnēm, ar ārzemniecēm gan būs citādi – tās aukstajos gada mēnešos vajadzēs piesegt.

Vērtīgu rožu eļļu gatavo Bulgārijā

Rožu šķirnes Eiropā sāka veidot 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā. Selekcionēšana īpaši aktuāla siltajās zemēs, kur ziedu veģetācijas periods ir garāks un var izmantot ilgāku ziedēšanas laiku.

Rožu audzēšana ļoti aktuāla Bulgārijā, kur no tām gatavo rožu eļļu. Lai iegūtu vienu kilogramu šīs eļļas, nepieciešams ap četrām tonnām ziedlapu. Iegūto eļļu izmanto parfimērijas ražošanā, jo tai piemīt ļoti intensīva smarža.

Francijā atrodas senas rožu fosilijas no Baltijas reģiona

Pasaulē kopumā šobrīd rožu ģintī iekļautas ap 400 savvaļas sugas, kas vairumā gadījumu aug mūsu planētas ziemeļu puslodē. Atsevišķas sugas ir pat īpaši aukstumizturīgas, jo spēj augt netālu no polārā loka, bet tālākais areāls dienvidu virzienā sasniedz tropu apgabalu. Tās radušās vēl pirms cilvēces veidošanās – arheoloģiskās liecības atklāj, ka tās ir miljoniem gadus senas. Senākās rakstiskās liecības par šiem ziediem atrodamas 7. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad sengrieķu dzejniece Sapfo tās nodēvēja par puķu karalienēm.

Rozes pieskaitāmas pie vieniem no visvecākajiem cilvēku atzītajiem un novērtētajiem augiem, ko apliecina viens no vissenākajiem zināmajiem rozes attēliem uz kādas freskas, kas rotājusi mājas sienu Knosā – Krētas salā. Rožu muzejā L'Haÿ-les-Roses, kas atrodas netālu no Parīzes, aplūkojamas  miljoniem gadu senas rožu fosilijas arī no Baltijas reģiona.

Kā lielai daļai augu, arī rožu ģints latīnisko nosaukumu Rosa devis izcilais 18. gadsimta botāniķis Kārlis Linnejs.

Senāk rozes bija turīgu ļaužu un augstmaņu iecienīti ziedi. Tie greznoja bagātnieku dārzus un pils ēku kolonnas. Rozes pielūdza Babilonijā un Persijā. Visticamāk, kultivētās rozes izplatīt palīdzēja karagājieni un ceļotāju karavānas.

Romas ķeizars peldas rožu vīnā

Nepieredzēts rožu uzplaukums sākās, kad šie ziedi nonāca Romā. Izlutinātajiem romiešiem tie kļuva par greznuma un bagātības simbolu.  Romiešu rakstnieks Seneka savos darbos aprakstījis rožu uzziedināšanu decembrī, kas notika ar siltā ūdens caurulēm apsildītās telpās. Romas ķeizars Heliogabals, kurš valdīja no 218. līdz 222. gadam, lika dīķus pildīt ar rožu vīnu, lai izsmalcinātajā dzērienā peldētos, bet dzīru brīdī virs ēdamzāles atvēra lūkas, no kurām izbira īstas rožu ziedlapiņas.

Pastāv arī nostāsts, ka tieši šādā veidā Romas imperatori atbrīvojās no nevēlamām personām – tos ielūdzot viesos, ieslogot un apberot ar rožu ziedlapām, līdz cilvēks nosmaka.

Pēc seno romiešu paražām līgavas zem purpura pārklāja lika rožu vainagus, ar šiem ziediem sagaidīja uzvarētājus, pavasara un vasaras mijā rīkoja īpašus rožu svētkus, godinot mirušos. Romieši šos ziedus izmantoja arī praktiskiem nolūkiem, piemēram, no ziedlapām izgatavojot spilvenus viesiem.

Arī Ķīnā rozes bija goda vietā un uzskatīja, ka to audzēšana ir cēla profesija. Izciliem valsts vadītājiem bija privilēģija lietot rožu eļļu, kura iegūta no ziediem. Napoleons savai  pirmajai sievai Žozefīnei, kura bija liela šo ziedu entuziaste, 1798. gadā nopirka Malmezonas pili, kur laika gaitā tika savākta visu tolaik zināmo šķirņu kolekcija, kļūstot par lielāko rožu dārzu pasaulē.

Rozes kristietībā gadu laikā dažādi interpretētas

Līdz ar kristietības izplatīšanos un nostiprināšanos rožu popularitāte mazinājās, jo tās uzskatīja par pagānu simbolu. Rozes no pilnīgas iznīcināšanas paglāba to ārstnieciskās īpašības, jo to augļi satur daudz C vitamīna, tāpēc tās turpināja audzēt klosteru dārzos. Lielas pūles rožu saglabāšanā un vēlāk izplatīšanā pielicis Svētā Benedikta ordeņa klosteris.

6. gadsimtā, sākoties viduslaikiem, rozes atguva savu popularitāti un kļuva par renesanses simbolu. Tās attēloja gleznās un iekļāva arhitektūrā. Vēlāk kristietībā šos ziedus interpretēja kā šķīstības simbolu, jaunām meitenēm no tām darinot vainagus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt