Ābeles aug pat 100 gadus
Pirmās rakstiskās ziņas par ābelēm Latvijā fiksētas 17. gadsimta sākumā, taču, ļoti iespējams, tās šeit nonāca vēl agrāk. Latvijas mežu laucēs un laukmalās aug mežābeles 'Malus sylvestris', kas ir vienīgā savvaļas ābeļu suga Eiropā. Tās bieži jauc ar mājas ābelēm, taču mežābeles var atpazīt pēc dzeloņiem. Tās augļi ir nelieli un rūgti, bet, tiem piejaucot saldākas šķirnes ābolus, lieliski noder vīna gatavošanai.
Ābeļu ziedēšanas laiks atkarīgs no laikapstākļiem – jo siltāks pavasaris, jo agrāk tās zied. Latvijā ābeļdārzi pārvēršas maigi rozā ziedu kupenās visbiežāk maija vidū, citreiz arī jūnija sākumā. Agrākām šķirnēm augļi nogatavojas jūlijā, citām – pat vēlā rudenī. Tie iespējami sarkanos, baltos, dzeltenos, zaļos un purpursarkanos toņos.
Šim augļkokam patīk saule, labi apstrādāta zeme, un svarīgi par to rūpēties nepārtraukti, veidojot vainagu, aprokot zemi.
Vienas ābeles mūžs var būt pat līdz 100 gadiem. Latvijā joprojām aug ābeles no 20. gadsimta 20. un 30. gadiem.
No dienvidiem ievestās ābeles visbiežāk nav pietiekami ziemcietīgas.
Ābelēm aktuālākās kaites
Vispazīstamākā augļkoka slimība ir ābeļu kraupis, kas izpaužas kā melni plankumi uz augļiem, pēc kuriem āboli saplaisā un sāk pūt. Pasaulē radītas šķirnes, kuras ar šo kaiti neslimo. Mitrā klimata dēļ ābeles slimo arī ar vēzi, kas uz zariem veido melnas čūlas. Šī slimība aktīvi izplatās arī tad, ja koks ziemā apsalst.
Pēdējos gados aktuāla kļuvusi slimība bakteriālā iedega, kura cēlusies Amerikā un ievazāta Eiropā. Ja ābele ar to inficējusies, tās miza uzpūšas un plaisā, lapas un augļi brūnē, iet bojā. Bakteriālā iedega ir lipīga, un to nav iespējams apkarot ar ķīmijām, tāpēc, lai ierobežotu tās tālāko izplatību, vienīgā iespēja ir izraut visus kokus piecu metru rādiusā. Šī slimība aktuāla arī bumbierēm, vilkābelēm, krūmcidonijām u.c. augiem.
Selekcijas darbs turpinās
Kā augļus uzglabāt
Ābolu uzglabāšanas ilgums atkarīgs no šķirnes – ziemas āboli uzglabāsies ilgāk nekā vasaras. Lai āboli pēc iespējas ilgāk uzglabātos, tiem jānodrošina nedaudz mitrs gaiss un gaisa temperatūra ne augstāka par četriem grādiem. Tā kā šie augļi uzņem smaržas, tos nevajag novietot blakus dārzeņiem vai citām veltēm ar izteiktu aromātu. Nodrošinot atbilstošus apstākļus, ābolus iespējams uzglabāt līdz jūnijam.
Ābeles ir plaši kultivēts koks, un šobrīd to selekcionēšana aktīvi norit Francijā, Vācijā, Itālijā, Polijā, Krievijā un citviet. Latvijas klimatā daudzas komerciālās šķirnes, kuras audzē visā Eiropā, neaug, tāpēc vietējie selekcionāri joprojām strādā pie jaunu šķirņu radīšanas.
Jauna ābeļu šķirne top apmēram 25 gadus. No sēkliņas izaudzēta ābele zied pēc pieciem līdz septiņiem gadiem, tad vairākus gadus to pārbauda, izvērtējot ražas un garšas noturību. Pēc tam notiek pavairošana, augšanas pārbaude dažādās vietās un šķirnes reģistrēšana.
Galvenais, ko selekcijas rezultātā vēlas panākt, ir ražīguma palielināšana, izturība pret slimībām un kaitēkļiem, arī uzlabot augļu garšu un spēju uzglabāties. Šobrīd pasaulē aktuāla tendence ābeļu selekcionēšanā ir tās augļi ar sarkanu mīkstumu, jo tiem ir vērtīgs bioķīmiskais sastāvs. Tas gan nav nekāds jaunums, jo šķirnes ar tādiem āboliem jau ir radītas, taču to augļi ir negaršīgi.
Izturīgas, ražīgas, dekoratīvas un citas vietējās šķirnes
Ilgu laiku cilvēki Latvijā atlasīja labākos sēklaudžus un tos arī audzēja, taču selekcija zinātniskā veidā sākās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad tai pievērsās Roberts Āboliņš, Aleksandrs Maizītis un Rūdolfs Dumbravs selekcijas saimniecībā "Iedzēni" Madonas novadā. Viņi izveidojuši lielāko daļu Latvijas ābeļu un arī bumbieru šķirņu.
Rūdolfs Dumbravs ir autors vienai no retajām vasaras ābeļu šķirnēm ar labu izturību pret kraupi – ‘Agra’. Tās augļi uzglabājami līdz divām nedēļām, un to saldskābais krēmkrāsas mīkstums ir smalkgraudains. Dumbravs kopā ar selekcionāri Inesi Drudzi radījis šķirni ‘Laila’, kuru ieteicams audzēt mazdārzos. Tās augļi ir tumši sarkani, mīkstums krēmdzeltens.
Āboli gatavi oktobra sākumā, un atbilstošos apstākļos tos iespējams uzglabāt līdz februārim.
Aleksandrs Maizītis kopā ar Rūdolfu Dumbravu izveidojuši agro rudens šķirni ‘Atvasara’, kura guvusi atzinību Baltijā un Skandināvijā. Tās augļi ir dzelteni, reizēm ar vāju sārtumu, to miza samērā eļļaina. Maizītis ar Robertu Āboliņu ir autori ziemas šķirnei ‘Iedzēnu’, kuras augļi ir vidēji sulīgi, saldskābi, un tos iespējams uzglabāt līdz pat martam.
Laila Ikase pirmos ābeļu krustojumus radīja 1994. gadā. Šajā laika posmā izveidotas daudzas šķirnes, tostarp lielus augļus, kuri nogatavojas septembra otrajā pusē, ražojoša ‘Saulesmeita’, maza auguma ābeļu šķirne ‘Lienīte’, bagātīgi ražojoša ziemas šķirne ‘Lora’ u.c.
Ja izvēlas stādīt dekoratīvās ābeles, kurām visbiežāk lapas ir sarkanā krāsā, jārēķinās, ka to augļi var būt sīki un negaršīgi, taču tos var lietot uzturā. Dekoratīvā ābele ‘Auce’ zied purpurrozā ziediem, un tās augļi nogatavojas oktobrī. No tiem var spiest sulu un gatavot kompotu.
Reģistrēts gandrīz divus kilogramus smags ābols
Ābeles audzēja jau pirmo civilizāciju laikā, un to izcelsmes vieta ir Centrālāzijas kalni. To nosaukums radies no sena indoeiropiešu valodas vārda, kas tulkojumā nozīmē apaļš. Mājas ābeles, visticamāk, cēlušās no Sīversa ābelēm. Augļu lielums var būt ļoti dažāds – no sīkiem ķiršu izmēra āboliem līdz plaukstas lieluma auglim. 2005. gadā Japānā izaudzēts līdz šim lielākais ābols, kura svars sasniedza 1,849 kilogramus.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2021. gada 17. oktobrī.
