ĪSUMĀ:
- Mantotie kultūraugi ir augi, kuru sēklas ir ievāktas no iepriekšējām ražām.
- Sēklu vākšanas un audzēšanas tradīcijas saglabāšana ir svarīga bioloģiskā vērtība.
- Ilgstoši atlasīti un audzēti augi pārņem konkrētas īpašības, piemērojas videi, kurā aug.
- Mantoto kultūraugu kustība ir sākta, lai saglabātu tos augus, kas jau vismaz 30 gadus audzēti Latvijā.
- Mantotie kultūraugi ir Latvijas dārgumi, kas ir jānosargā.
- Savas sēklas ir arī garants tam, ka arī mūsu pārtika būs daudzveidīga un izaugs kvalitatīva.
Slinkuma dēļ zaudējam augus
Ja dārzam ir vairāk nekā 30 gadu, tajā, iespējams, aug tā saucamie mantotie kultūraugi, un tie ir daļa mūsu nacionālās bagātības, ar lielu bioloģisko vērtību. Ja mēs katrs atrastu kaut vienu dzimtas kultūraugu, tad mēs būtu bagāti, uzskata Stabinge.
"Kultūraugi kā tādi ir veidojušies no savvaļas augiem, cilvēkam mijiedarbojoties gadu tūkstošu laikā. Vienkāršs piemērs –, mēs zinām, ka savvaļā aug savvaļas burkāns – balts, spurains, ne pārāk garšīgs. Tas, ko mēs liekam uz šķīvja un gatavojam, ir pavisam citādāks. Un tas ir izveidojies, cilvēkiem atlasot tieši tos augus, ko viņi vēlas," skaidroja Stabinge.
Ar šādu atlasi daudzus gadsimtus nodarbojās katrs zemkopis, katrs, kurš sēja, stādīja un atlasīja tieši tos augus, kas patīk ģimenei. Tā darīja arī mūsu vecvecāki.
"Bet pēdējo 100 gadu laikā, kad kļuvusi pieejama nafta, ir traktori, ir lielveikali un viss tiek mums padots uz paplātītes, un ir mūžīgā vasara lielveikalā, cilvēki ir sākuši palikt slinki. Viņi vairs paši nevāc sēklas, negrib sēt, bet aiziet un dabū visu gatavu. Cilvēka slinkuma rezultātā ārkārtīgi ātros tempos zaudējam to, kas daudzus tūkstošos gadu ir uzkrāts, izveidots un adaptējies, jo augs piemērojas pie saimnieka, augs piemērojas pie vides, kurā tas aug. Mēs ārkārtīgos tempos zaudējam ļoti, ļoti daudzus augus," uzsvēra Stabinge.
Tādēļ aizsākta mantoto kultūraugu kustība, lai, ievācot sēklas un turpinot tās sēt, saglabātu tos augus, kas jau vismaz 30 gadus audzēti Latvijā.
Pat ja sēklas vākusi mūsu vecmāmiņa vai kaimiņu tante, tie jau ir pielāgojušies Latvijas apstākļiem, pārmantojuši konkrētas īpašības – tie ir mūsējie.
"Tie ir īpaši dārgumi, kurus vajag nosargāt, nevis aizmirst tikai tāpēc, ka lielveikalā ir viegli nopērkamas krāsainas paciņas ar sēklām, kas ir ievāktas nevis Latvijā, bet kaut kur Āfrikā, Holandē vai vēl kaut kur. Tieši tā ir tā vērtība, ka tie ir mūsējie. Skrienot pēc jaunākās modes, nepazaudēt savas vērtības – par to ir stāsts," uzsvēra Stabinge.
Viņa norādīja, ka piedalīties mantoto kultūraugu kustībā un kļūt par sēklu lolotāju var jebkurš. Sēklu lolotājs ir tas, kurš savam dārzam un ģimenei pats ievāc sēklas, kuras viņš zina, pazīst, prot, kuras der viņam un viņa ģimenei.
"Sēklu lolotājs visu laiku arī mācās, jo viena lieta ir ievākt sēklu no zirņiem un pupiņām, kas ir pašapputes augs, bet pavisam cita meistarība ir vajadzīga, ievācot tās no ķirbjiem, kurš var saziedēties ar kabaci. Vai, piemēram, no bietēm ir grūtāk, no pastinakiem, kas ir divgadīgais augs. Nākamais līmenis ir, ja jums ir ziedkāposti, vai, nedod Dievs, agrie kāposti – lai no tiem ievāktu sēklas, vajag gan prast izaudzēt bez ķīmijas, gan izolēt no citiem, lai nav svešappute, gan nosargāt no kaitēkļiem. Turklāt agros kāpostus saglabāt pa ziemu ir izcili grūti. Ir dažādas pakāpes, kāds ir sēklu lolotājs," atzina Stabinge.
Ķirbis ar vēsturi
Vienlaikus ir cilvēki, kas, reizēm paši nemaz neapzinoties sava darba svarīgumu, jau pat 50 gadus un vairāk ievāc, piemēram, pašu gurķu sēklas un no tiem katru gadu izaudzē bagātīgu ražu.
"Tāpat mums bija fantastisks stāsts arī par to, kā kundzīte, kurai šobrīd ir 80 gadi, stāstīja par savu lielo ķirbi – viņa audzē tikai to, nekad citas sēklas nav pirkusi. Un no kurienes tās dabūja? Viņas mamma, kad precējās, paņēma no savas mammas ķirbja sēklas līdzi, atbrauca uz Aglonu, un visu laiku ģimene tās ir sējusi. Padomājam, cik tas ir skaists stāsts!" piemēru minēja Mežniece.
"Bet mūsu vecmāmiņām pietrūkst spēka. Ja mēs pašas un paši tūlīt nesalasīsim no viņām šo sēklas materiālu un neturpināsim audzēt, mēs paliksim bešā," Mežniece uzsvēra.
Vēl viens būtisks faktors ir zināšanas par audzēšanu, audzēšanas tradīcija. Sēklas jau var paņemt no vecmāmiņas vai tantes, bet, ja nepaņemsim arī zināšanas, tās var vienā gadā aizlaist postā. Mežniece norādīja, ka ir jāturpina audzēšanas tradīcija arī kaut vai tāpēc, lai mūsu bērni un bērnu bērni izprastu ticējumu un tradīciju jēgu.
"Kāda būtu mūsu latviešu tradīcija, latviešu kultūra, ja mēs no tās izņemtu ārā visu, kas attiecas uz kultūraugu audzēšanu? Uz linu audzēšanu, uz rudziem, uz tiem pašiem kartupeļiem, pupām, zirņiem. Ziniet, es domāju, ka mums nekas pāri nepaliktu, jo mūsu kultūra balstās zemkopībā.
Mūsu visa tradīcija ir balstīta dārzkopības, auglības veicināšanā, un mums ir jāturpina kaut vai no tā viedokļa, ka nedrīkstam pazaudēt paši savu pamatu," uzsvēra Mežniece.
Tāpat viņa skaidroja, ka savas sēklas ir arī garants tam, ka arī mūsu pārtika būs daudzveidīga un izaugs kvalitatīva, jo bieži gadās, ka sēklas no citas zemes šajā klimatā nemaz neaug.
"Sēkla nāk kopā ar stāstu un ar audzēšanas padomu. Ja mēs to ieceļam saulītē, novērtējam, ja vecmāmiņai pasakām paldies, ka tu visu mūžu esi no šiem augiem katru gadu vākusi sēklas vai esi kopusi to ābeli vai zemeņu dobi, mēs saglabājam gan dzimtas kopsakarību, gan vispār savu vēsturisko mantojumu," pauda Stabinge.
