Rudītes tētis bija šoferis, un viņam bija jāveic regulāras medicīniskās pārbaudes. Pēdējā notika 2015. gada septembrī Kauguru veselības centrā - pie visiem nepieciešamajiem speciālistiem.
Tika veikts arī plaušu rentgens, un jau toreiz tā slēdzienā bija rakstīts, ka steidzami vajag veikt datortomogrāfiju, jo rentgenā redzams kas aizdomīgs. Taču šī svarīgā piebilde palika nepamanīta
- ārstu komisijas atzinums bija parakstīts, un neviens neinformēja ne konkrēto cilvēku, ne viņa ģimenes ārstu par to, ka nepieciešams veikt šo papildu izmeklējumu.
Vīrietis divus gadu turpināja strādāt. 2017. gada septembrī viņam sākās ļoti izteikts elpas trūkums, ļoti stiprs klepus un liels nespēks. Ģimene vērsās pie ģimenes ārsta, un tad sākās visi izmeklējumi. Tajos tika atklāts audzējs plaušās trešajā stadijā. Steidzamā kārtā, izmantojot zaļo koridoru, Rudītes tēti uzņēma Stradiņa slimnīcā un operēja. Šī operācija tuviniekiem deva lielas cerības, ka ārsti darīs visu, lai vēzi apstādinātu, un varbūt izglābs vai paildzinās dzīves ilgumu, kas ģimenei bija ļoti svarīgi.
Ņemot vērā smago situāciju, operācija noritēja ļoti veiksmīgi, un tēti pēc dažām dienām izrakstīja. Viņš jutās labi. Rudītes tētim nozīmēja ķīmijterapijas kursu turpat Stradiņa slimnīcā, un paralēli tika veikti daudzi izmeklējumi - asins analīzes, datortomogrāfija, sekojot līdzi pacienta stāvoklim. Sešus ķīmijterapijas seansus Rudītes tētis izgāja labi, neraugoties uz to, ka bija ļoti smagas blakusparādības, taču gan viņš pats, gan tuvinieki par tām bija informēti. Par tālāko procesu gan to vairs nevar teikt.
Paliatīvo staru terapiju veic, kad operācija vai cita ārstēšana vairs nav iespējama, bet nepieciešams atvieglot slimnieka stāvokli. Rudītes tētim šo staru terapija izrakstīja 28 reizes, bet nepaskaidroja, ko tas nozīmē. Sazvanoties ar tēti, Rudīte viņam jautājusi par to, vai viņš izrunājies ar ārstu - vai uzzinājis visus staru terapijas “par” un “pret”, vai noskaidrojis par iespējamām blakusparādībām. Bet tētis nebija cilvēks, kurš uzdod jautājumus - ja ārsts saka, tātad jādara.
Un viņš ļoti uzticējies ārstiem. Arī tad, kad pēc piecām starošanas reizēm viņam palika ļoti slikti un mammai nācās saukt ātro palīdzību, kas konstatēja sirds aritmiju, kam sekoja liels nespēks, izteikts elpas trūkums un sāpes krūtīs; tētis nepieļāva domu, ka starošanu varētu pārtraukt.
Lai gan gājis pie dakteres ar savām sūdzībām par veselības stāvokļa būtisku pasliktināšanos – gan pēc piektās, gan desmitās starošanas reizes. Pēc 15. reizes palika tik slikti, ka tētis pats vairs nav varējis pabraukt ar mašīnu, bet vienalga devies uz starošanu, jo viņam vienkārši gribējās dzīvot. Viņš izgāja visu nozīmēto starošanas kursu un vēl papildus divas reizes. Starošanas laikā Rudītes tētim pilnībā sadedzināja barības vadu, viņa pašsajūta ar katru dienu pasliktinājās.
Staru terapijas izrakstā bija teikts - ja sākas ļoti liels nespēks un paliek slikti, jāvēršas Stradiņa slimnīcā. Un tāds brīdis pienāca šā gada 18. aprīlī.
Kad Rudīte 25. aprīlī ieradās slimnīcā un ieraudzīja savu tēti, viņai sažņaudzās sirds - tētis bija zaudējis vitalitāti, pamatīgi novājējis, neveselīgu ādas krāsu, pats praktiski nevarēja paiet. Tāpēc pamatīgi pārsteidza ārstu paziņojums, ka tēti nākamajā dienā izraksta no slimnīcas. Saņemot izrakstu, Rudīte pirmo reizi ieraudzīja terminu “paliatīvā starošana” un arī to, ka tētim šajās dienās ārstēts plaušu karsonis. Vēl minēts, ka pacients no stacionāra tiek izrakstīts relatīvi apmierinošā stāvoklī un pašsajūta pakāpeniski uzlabojas.
Rudītei, to lasot un veroties uz savu tēti, tas tobrīd šķitis kā pilnīgs kosmoss, jo būtībā cilvēks, ko tagad izraksta no slimnīcas mirst... Izrakstā ieteikts atrasties ģimenes ārstu uzraudzībā, novēroties pie onkologa, veikt datortomogrāfiju,
lietot pilnvērtīgu, vitamīniem bagātu uzturu - cilvēkam, kurš vairs nebija spējīgs norīt itin neko – pat ūdeni nevarēja iedzert, izraksta šādu uzturu! Nozīmētas mērenas fiziskas aktivitātes - cilvēkam, kurš nav spējīgs paiet...
Tobrīd Rudīte izlēma iet runāt ar ārstiem, kas šo parakstījuši. Ko darīt tālāk? Kāpēc viņas tēti šādā stāvoklī izraksta no slimnīcas?
Ar slimnīcas izrakstu Rudīte steidzās uz Kauguru veselības centru, lai viņai izraksta ārstu ieteikto morfiju. Tur piektdienas pēcpusdienā plkst.16 ārsti vairs nebija pieejami. Lai saņemtu recepti morfijam, bija jāvēršas pie ģimenes ārstes. Rudīte viņu sazvanīja, bet daktere aicināja nākt pie viņas pirmdien plkst.9, jo patlaban viņa esot 60 kilometru attālumā no Kauguriem un palīdzēt nevarot. Viņa nevarēja ieteikt arī nevienu citu ārstu, kurš varētu izrakstīt šo sarkano recepti.
Atgriežoties mājās, Rudīte redzēja, ka tētim ir slikti, ka viņš smok, viņam ir agonija. Rudīte izsauca ātro palīdzību un atbraukušajiem mediķiem rādīja Stradiņu ārstu izrakstu, lūdzot iešpricēt tētim morfiju. “Mums tā nav, un, pat ja mums tas būtu, mums nav likumā atrunātas tiesības to darīt,” atbildējusi ātrās palīdzības brigāde. Savu iespēju robežās viņi sniedza palīdzību, kas uz brīdi atviegloja slimnieka stāvokli, un aizbrauca, bet Rudīte atceras, ka viņu sejās redzējusi - tētim vairs nav palicis daudz laika...
Pēc brīža vīrieša mokas atsākās, un, tuviniekiem to vērojot, bija milzīgs līdzpārdzīvojums un šoks. “Vienīgais, ko es varēju, - lūgt Dievu,” saka Rudīte.
Receptē bija izrakstīts morfija plāksteris, un tas nedaudz atviegloja tēta stāvokli. Nākamajā dienā, sestdienā, nokārtoja injicējamo preparātu, bet beigās izrādījās, ka tas nemaz nebija piemērots Rudītes tēva situācijai, jo vēl vairāk sašaurināja elpošanas ceļus, un elpošana palēninājās. Sestdien, svētdien tētis ik pēc pusstundas rāvās augšā un turpināja mocīties. Rudīte atkal sauca ātro palīdzību. Viņi brauca, darīja visu, ko varēja, bet tuvinieki uz to noskatījās kā briesmīgu filmu.
Kāpēc ģimenei ir tā jācīnās, lai nodrošinātu cilvēkam cienīgu aiziešanu mūsu laikmetā? Kāpēc izraksta no slimnīcas cilvēku, kuru tur vajadzētu atstāt un atvieglot viņa stāvokli? Lai nomirst mājās? Šos jautājumus Rudīte uzdod ar asarām.
Vai kāds uz tiem var atbildēt? Viņa 29. aprīļa rītā devās atpakaļ uz Franciju. Mamma teica: “Tev ir jādzīvo, tu nevari viņam sēdēt klāt, jo mēs nezinām, cik ilgi tas būs - divas stundas vai divas dienas, varbūt nedēļa,” 30. aprīlī mammai izdevās tēti iekārtot Bulduru slimnīcā, kur ārsts, ieraugot Stradiņa slimnīcas izrakstu, uzdeva vienu jautājumu - kā tādā stāvoklī varēja izrakstīt no slimnīcas? Bulduru slimnīcā uztaisīja rentgenu, kas uzrādīja, ka organisms pilns ar metastāzēm. Mamma vaicāja ārstam - vai bija pareiza izvēle veikt staru terapiju? Ārsts uzdeva pretjautājumu: “Bet kāpēc jūs toreiz nepajautājāt?”
Runāt un runāt. Jautāt un jautāt. To Rudīte tagad iesaka citiem, kuri nonāk līdzīgā situācijā.
1. maijā Rudītes tētis slimnīcā aizmiga mūža miegā. Viņa ciešanas beidzās. Laiks dziedēs arī tuvinieku pārdzīvojumus. Bet, uzticot savu stāstu LTV, Rudīte visvairāk vēlas aicināt citus iet līdzi saviem ģimenes locekļiem vizītēs pie ārstiem, uzdot jautājumus, skaidrot visu nezināmo – kas būs, ja veiks šo procedūru? Kas būs, ja no tās atteiksies? Rudīte ir pārliecināta, ka, ja tētis būtu atteicies no paliatīvās staru terapijas, viņš arī šā gada vasaru pavadītu kopā ar savu sievu, meitu un divām mazmeitiņām.
