Pusotra tonna gliemežu spēj aizstāt zāles pļāvēju?
Iesākumā, kad Antra pirms 21 gada no Rīgas pārvācās uz Kandavu, viņa organizēja bērnu nometnes. Visas vasaras garumā sētu pieskandināja bērnu čalas, laiks tika veltīts izzinošām nodarbēm un spēlēm, bet citām lietām nemaz neatlika laika. Bieži laikietilpīgo mauriņa pļaušanu nācās atlikt. “Dažus gadus vēlāk sāka popularizēt gliemežu audzēšanu. Solīja, ka Latvijā tas ir ļoti izdevīgi, tas nebūs grūti un nesīs papildu ienākumus laukos dzīvojošajiem. Es papētīju un sapratu, ka man tas ļoti labi der, jo viņi ir veģetārieši. Domāju – superīgi, uzlikšu aplokus visur, kur ir zāle, un viņi to apēdīs, nebūs jāpļauj, beigās vēl naudu dabūšu. Bet nekā – zāli viņi neapēda un nekad neviens no manis tos nav gribējis pirkt,” skaudrajā realitātē dalās Antra. Pirmsākumos viņas gliemežu fermā to bija pusotra tonna. Lai vieglāk iztēloties, cik daudz tas ir – 45 gliemeži sver vienu kilogramu.
Aizsākoties gliemežu audzēšanas bumam, Latvijā nodibinājās gandrīz 200 saimniecības, kur tos turēja. Veikalos līdzās kaķu, suņu un mājlopu barībai piedāvāja arī pārtiku gliemežiem, bet, cik ātri tas sākās, tikpat strauji arī beidzās. Šobrīd Antra bez savas saimniecības zina nosaukt vēl tikai vienu Latvijā – Preiļos.
Lai gan Antra arī bija starp tiem gliemežu fermu īpašniekiem, kuriem eksotiskajam biznesam gribējās atmest ar roku, tomēr apstākļu sakritības dēļ viņa to neizdarīja. “Manējā palika tikai tīras nejaušības pēc, jo Kandavas tūrisma centrā ieradās interesentu grupa, kas vēlējās, lai viņiem sagatavo maršrutu pa vietām, kuras nav bukletos. Un tās meitenes, zinot, ka man ir gliemeži, palūdza, vai viņus nevar atvest uz šejieni,” atminas gliemežu audzētāja. Pirmajā interesentu viesošanās reizē īsti nevarēja saprast, ko un kā stāstīt, taču varēja likt lietā informāciju, kas uzzināta, darbojoties kopā ar bērniem. Piemēram, ka tiem ir 2400 zobi. Neskatoties uz zobu daudzumu, tas iekost nevar. Paņemot gliemezi rokās, tas reizēm paskrubina ādu, taču tas nav sāpīgi.
Ar ienākumiem no ekskursijām biznesā ieguldīto naudu izdevās atpelnīt vien trešajā darbošanās gadā. Šobrīd izdevumi ir tuvu nullei, tikai pašas fiziskais darbs, nopļaujot zāli un to sametot aplokā. Ar laiku lielā gliemežu fermas platība tika samazināta, līdz palika neliels aploks ar apmēram 200 kilogramiem gliemežu.
Gada auksto periodu pavada zem zemes
Gliemeži jau oktobra sākumā dodas ziemas miegā. Kur viņi pārlaiž gada aukstākos mēnešus? Gliemeži kā skrūves ieskrūvējas desmit centimetrus zem augsnes, izlaižot zemi caur zarnu traktu. Tā kā gliemežvāks arī tiek ņemts līdzi, to aiztaisa ciet ar kalcija plēvīti. Barga ziema tiem nekaitē, jo viņi tāpat sasalst, dzīvības procesiem palēninoties. “Trakākais, ja ilgstoši ir slapjš laiks. Vienu gadu tāds bija līdz pat Ziemassvētkiem. Viņi vienkārši noslīka, jo te ir ļoti, ļoti augsts gruntsūdens līmenis,” atminas saimniece, kura pēc tam pavasarī konstatēja, ka liela daļa gliemežu aizgājusi bojā.
No zemes gliemeži lien ārā aprīļa beigās vai maija sākumā, tas atkarīgs no gaisa temperatūras. Vidējai diennakts temperatūrai jābūt aptuveni plus astoņi grādi. Taču ar to vēl nepietiek – ja gaiss sasilis līdz šādai temperatūrai, bet nav mitrs, gliemeži nesteigsies rādīties virs zemes. Kad tuvojas pavasara pēdējais mēnesis, saimniece arvien biežāk nostaigā gar aploku, nevarot sagaidīt brīdi, kad gausie dzīvnieki būs pamodušies.
Kādam kaitnieks dārzā, citam delikatese
Parastie Latvijas vīngliemeži ir ēdami un citviet, piemēram, Francijā, tos pat uzskata par izsmalcinātu delikatesi.
“Gliemežu gaļa ir ļoti, ļoti veselīga, augstvērtīga. Tajā nav nemaz tauku, ir tikai olbaltumvielas. Desmit gliemeži uzturvērtības ziņā ir tas pats, kas viens kilograms liellopa gaļas,” to augstvērtīgumu atklāj Antra. Lielākā daļa viesu, kas tos nogaršojuši, atzīst, ka gliemeži ir garšīgi. “Tas viss ir galvā. Cilvēki domā, ka viņš ir kā austere, glums, bet viņš ir tāds stingrs gaļas gabaliņš,” skaidro gliemežu audzētāja, kurai pašai gan gliemežu gaļa ne visai garšo.
Antra gliemežus gatavo pēc Burgundijas tradīcijām, kas ir sena recepte Francijā. Tos izņem no mājiņas, izvāra, tad liek atpakaļ iztīrītā čaumalā, aplej ar sviestu, kuram pievienotas garšvielas, ķiploki un zaļumi, un tad cep desmit minūtes.
Pāri palikušos gliemežvākus, kuri satur daudz kalcija, atdod vistām: “Viņas uz tiem neskatās, kamēr es tos neesmu sadauzījusi, sasmalcinājusi. Man ir izlutinātas vistas.” Vēl skaistos gliemežvākus var izmantot floristikā, veidojot adventes vainagus, papildinot ziedu pušķus. Tāpat tie noder bērniem, mācoties skaitīt un veidojot radošus darbiņus.
Lai gan gardēži gliemežus bauda kā delikatesi pie vīna glāzes, lielie putni tos īpaši neēd, jo to čaula ir cieta. “Ja pēkšņi pazustu pilnīgi visas sliekas un vardes, ko viņi var atrast, tad droši vien izdomātu, kā tikt gliemezim klāt, bet pagaidām viņiem ir vieglāk dabūjama barība,” skaidro Antra, piebilstot, ka vienīgais gliemežu ienaidnieks Latvijā ir cilvēks, kas tos sabrauc, samin vai kā citādi mēģina iznīcināt.
“Vienu reizi man ir nācies saskarties, ka man viņus nozaga,” nakts aizsegā paveikto nekrietnību atklāj kandavniece, spriežot, ka garnadzis tos plānoja nodot kādā uzpirkšanas punktā, no kurienes tos pēc tam ved uz Lietuvu, kur vairāki uzņēmumi gliemežus pieņem pārstrādei. “Bija diezgan liela daļa pazudusi. Ja būtu paņēmis vienu spaini, tad nebūtu pamanījusi,” teic saimniece, kura zādzību konstatēja jau nākamajā rītā, jo pie gliemežiem dodas ik dienu.
Gliemeža gļotas līdzvērtīgas dārgākajiem ādas krēmiem
Sākot interesēties par gliemežiem, Antru pārsteidza teju viss: “Mums liekas, ka gliemezis ir kaut kas pašsaprotams. Kurš nezina, kas ir gliemezis? Visi zina, bet tajā pašā laikā, kad sāk par viņiem stāstīt, izrādās, ka nezinām vispār neko.” Daudziem tas ir jaunums, ka gliemeži ir hermafrodīti jeb dzīvnieki ar abiem dzimumiem raksturīgām pazīmēm. Tomēr, lai tiktu pie pēcnācējiem, nepieciešami divi gliemeži, no kuriem abi pēc tam dēj olas. “Tās ir ļoti smukas, spīdīgas kā baltas pērlītes,” olas raksturo saimniece. Pēc mēneša no tām izšķiļas apmēram 35–45 gliemezīši.
Tas, ka gliemeži patiesībā ir ļoti gudri dzīvnieki, izpaužas vēl tajā, ka olas var izdēt jau uzreiz pēc satikšanās ar otru gliemezi, taču, ja jūt, ka laikapstākļi nebūs tam piemēroti, piemēram, būs liela svelme, viņi oliņas var turēt un izdēt pēc pāris nedēļām, kad laikapstākļi būs tam labvēlīgāki.
“Vislielākais apliecinājums par to, ka mēs neko nezinām, ir tas, ka ikviens mākslinieks no divu gadu vecuma līdz pat Margaritai Stārastei, kas ilustrē bērnu grāmatas, gliemežus zīmē ar diviem radziņiem, bet ir četri,” atklāj Antra, sakot, ka divi no tiem ir acis, bet vēl divi ir kā taustekļi, kas pilda roku funkciju.
Gliemežu gļotas, kas daudziem izraisa riebumu, lieliski noder skaistumkopšanā. ”Pasaulē ir vietas, kur piedāvā gliemežu SPA, jo to gļotas ļoti labvēlīgi ietekmē cilvēka ādu – veicina šūnu atjaunošanos, mīkstina, mitrina un nomierina ādu. Īsāk sakot, tas, ko mēs sagaidām no dārgiem kosmētikas līdzekļiem, viss ir gliemežu gļotās,” pastāsta Antra.
Latvijas vīngliemeži dzīvo piecus līdz sešus gadus, un to gliemežvāka vidējais diametra lielums ir 3,5 centimetri. Antra pagājušajā vasarā aplokā nejauši ieraudzīja pavisam neparasta izmēra gliemezi – tā čaumalas diametrs bija 5,5 centimetri. “Tas bija milzīgs. Kādu laiku mēģināju viņam sekot, bet beigās viņš kaut kur pazuda. Šovasar viņu vairs nemanīju,” par fermas īpašo gliemezi teic saimniece.
Rīdziniece ar atmiņām par Kurzemi
“Man nevienu reizi nav ienācis prātā jautājums, kāpēc es atbraucu, kāpēc es nepaliku Rīgā,” atklāj Antra, kura 2000. gadā sāka meklēt vietu, kur pirkt īpašumu. Īsto zemes gabalu, ko saukt par mājām, viņa lūkoja Vidzemē vai Kurzemē. “Es uzreiz izslēdzu Zemgali, jo tā man likās par līdzenu, atkrita arī Latgale, jo tā man šķita par tālu no Rīgas,” skaidro saimniece. Pēc tam, kad bija apskatījusi vairākas sētas Vidzemē un sapratusi, ka nekas neuzrunā, viņa ķērās klāt Kurzemei.
“Šeit es atbraucu un kaut kā pilnīgi uzreiz man viss patika. Man arī kaut kādas bērnības un jaunības atmiņas saistās nedaudz ar Kurzemi, jo es jaunībā trenējos vieglatlētikā un mums visas vasaras nometnes notika tieši Kandavā. Līdz ar to man vispār Kandava ir ar jaunības oreolu apvīta,” tāpat atmiņā palikusi viesošanās Alsungā un Kuldīgā kopā ar vecākiem.
Viņa ir dzimusi rīdziniece, un pēc ilgajiem gadiem, kas pavadīti dzīvojot Kurzemē, Antra novērtē klusumu un mieru, kas šeit valda. Lai gan sajūtas grūti ietērpt vārdos, Kurzeme Antrai ļoti patīk. Visas viņas mīļākās Latvijas pilsētas, izņemot Rīgu, arī atrodas tieši šajā kultūrvēsturiskajā novadā – Kandava, Kuldīga, tai uzreiz seko Liepāja. “Šo pilsētu es ļoti vēlu iepazinu, pirmo reizi tur nokļuvu, kad mācījos otrajā kursā, bet uzreiz iemīlējos. Tur ir īpaša atmosfēra, lai gan toreiz nebija nekā no tā, ko šī pilsēta piedāvā tagad,” par vēju pilsētu sajūtās dalās kandavniece.
Mīļākais ceļš ir tas, kas ved uz mājām
Viņa pārliecināta, ka šis Latvijas zemes gabaliņš teju pie Kurzemes robežas viņas dzīvei būs vislabākais, un neko citu Antra vairs neplāno meklēt. Turklāt viņas sēta atzīta par vienu no skaistākajām Latvijā, kas panākts ar pašas neatlaidīgo darbu. Ceļš, kas ved no Rīgas uz “Kangariem”, braucot ar mašīnu šķiet skaistāks, nekā dodoties uz jebkuru citu pusi. “Kaut gan uz citām pusēm varbūt ir upes, bet man kaut kā tieši šis ceļš liekas foršāks. Ceļš uz mājām. Tas vienmēr arī ātrāk paiet. Šāds pats 100 kilometru gabals, braucot uz jebkuru citu pusi, man liekas ļoti garš, bet uz mājām braucot, sajūta – čiks! un mājās,” saka kandavniece.
Lai gan Kurzemē nodzīvoti vairāk nekā 20 gadi, Antra sevi joprojām nesauc par kurzemnieci. Viņa jūtas pilnībā pieņemta no vietējo puses, bet joprojām saprot, ka ir ienācēja jebkuram, kam Kandava ir dzimtā puse. Pat pēc pārdesmit gadiem vietējie viņas sētu sauc par Kukulīša māju, kas bija tās iepriekšējais saimnieks. “Tu te nekad nebūsi vietējais, vismaz pirmajā paaudzē, kas šeit dzīvo. Tam varbūt pat nav saistība ar Kurzemi, tā, iespējams, ir arī citās vietās,” teic saimniece, kurzemniekus raksturojot kā sirsnīgus un izpalīdzīgus.
Runājot par vietējiem cilvēkiem, nav jūtama ne lepnība, ne neatsaucība. “Es pati esmu ļoti introverta, tāpēc varbūt es to tā neizjūtu. Es šeit jūtos ļoti labi, esmu ļoti labi adaptējusies vietējā sabiedrībā,” teic Antra. Viņa aktīvi iesaistās pilsētas kultūras dzīvē, tūrismā, darbojas sabiedriskajās organizācijās un ar pārliecību teic, ka viņai ir paveicies ar cilvēkiem, kas ir apkārt – gan kaimiņiem, gan citiem pilsētas iedzīvotājiem.
Kādus stāstus vēl glabā Kurzeme, skaties raidījumā “Neatklātā Kurzeme” LTV1 katru otro sestdienu pulksten 17.30 vai REPLAY.lv.
