VIDEO. Neredzīgiem cilvēkiem nav jāuzspiež palīdzība. Līgas stāsts

"Kamēr es redzēju, es taču varēju to un to izdarīt. To un to izlasīt. Man bija žēl par tām iespējām, kas man zuda kopā ar redzes atlikumu," LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrības "Redzi mani" valdes priekšsēdētāja Līga Ķikute.

Līgas bērnība pagāja padomju laikā, kad valdīja uzskats, ka bērniem ar nestandarta vajadzībām parastajās skolās nav vietas. Taču Līga dzīvoja diezgan tālu no Rīgas, un vienīgā skola bērniem ar redzes traucējumiem atradās galvaspilsētā. Spiediens no mediķiem bija ļoti liels –  viņi uzskatīja, ka ir jābrauc mācīties uz Rīgu. Tomēr Līga palika mācīties savā dzimtajā pusē. 1. klase sākās ar mājmācību, bet klātienē pārgāja 2. klasē.

"Tas bija tā kā gājiens pret sistēmu, ka es gribēju būt tur, kur es biju, un darīt to, ko es darīju," atceras Līga.  

Bērnībā Ķikute redzēja labāk, tad vēl varēja arī lasīt. Pamatskolas un vidusskolas gadi pagāja pirmajā solā. Bet vidusskolā jau nācās lasīt ar lupu. Redze pamazām turpināja pasliktināties. Tā ir ģenētiska slimība, ko izārstēt nav iespējams.

"Dzīve mainās, dzīve kļūst savādāka. Tajā brīdī, kad tas notiek, ļoti grūti domāt par alternatīvām. Tagad ir nākušas vietā dažādas iespējas, par kurām es tajā laikā neiedomājos," saka Līga.

Līgai palīdz suns-pavadonis, kas ik soli ir līdzās jau piecus ar pusi gadus. Ikdienā palīdz doties pa jau zināmiem maršrutiem un atrast vajadzīgas durvis, taču "galva" joprojām paliek Līga. Suns viņas vietā neizlemj, kur iet. Palīgs klausa saimnieci un drošā veidā nogādā no punkta A līdz punktam B.

Palīdzību cilvēkiem ar invaliditāti uzspiest noteikti nevajag. Tam ir vairāki iemesli. Tās lietas, ko cilvēki nevar izdarīt invaliditātes dēļ, ir ļoti personiskas.

"Iedomājieties, kā būtu, ja kāds nāktu jums uz ielas klāt un visu laiku jautātu: nu, uz kurieni jūs ejat?"

Ar cilvēkiem ir jārunā. No sākuma ir jānoskaidro, vai viņam ir nepieciešama palīdzība. Apkārtējie nevar zināt, kādā situācijā ir cilvēki ar redzes problēmām. Viņiem pašiem ir jāiemācās jauni vai jānostiprina jau esošie maršruti. "Dažreiz gribas pateikt rupji vai citādi vārdiski atsēdināt," piebilst Līga. Pats galvenais ir runāt, nevis neapdomīgi mesties palīgā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt