VIDEO: Neizvēlēta dzīve bez bērniem – Vitas rūgtais dzīvesstāsts

"Es jūtos nesievišķīgi, nevajadzīga, nevērtīga, nesaprasta. Ir kauns no citiem, jo visiem normāliem cilvēkiem taču ir ģimenes un bērni," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Vita Stiģe-Škuškovnika.

Pirms 9 gadiem abi ar vīru uzzināja vīra diagnozi, ka viņiem nevar būt bioloģiskie bērni. Vitai tā bija lielākā dzīves traģēdija, jo visu apzināto mūžu bija sapņojusi par laimīgu ģimeni ar bērniem. Trīs gadus dzīvoja ar šo pārdzīvojumu, nevienam, pat tuvākajiem radiniekiem, par to neko nesakot. No malas nekas neliecināja par ģimenes nelaimi – bieži apmeklēja dažādus pasākumus un iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, bet, pārnākot mājās, emocijas ņēma virsroku. 

Pēc tam sekoja piecas medicīniskās apaugļošanas procedūras, bet visas bija neveiksmīgas. Paralēli ikdienas dzīve turpinājās, joprojām nevienam neko nesakot. Klausoties sabiedrības standarta komentārus un jautājumus –

"vai un kad jums būs bērni? Ir jau laiks! Nevelciet tik ilgi! Paskaties, cik mums skaists mazulis, jums arī tādu vajag!"

Tā dzīve turpinājās sērās par nepiepildīto sapni vēl vairākus gadus. Tas stipri iedragāja attiecības ar vīru. Pirms trīs gadiem vienā dienā Vita saprata, ka tā dzīvot vairs nevar, ka ir jādara kaut kas. Internetā atbalstu Latvijā šādai situācijai atrast nevarēja. Tikai ārzemju atbalsta grupas un kopienas. Gandrīz gadu anonīmi iesaistījās diskusijās, semināros, un pirms diviem gadiem saprata, ka tomēr netiek uz priekšu, un atrada psihoterapeitu. Sākās regulāras terapijas sesijas.

Pirms pāris mēnešiem Vita pirmo reizi spēja atklāti pateikt, kāpēc ģimenei nav bērnu, pieņemt dzīvi bez bērniem un veidot savu jauno dzīvi. Arī attiecības ar vīru krietni uzlabojās. Izveidoja kontu sociālos medijos un nāca klajā ar savu stāstu un vēstījumu, ka vēlas atbalstīt sievietes un arī vīriešus, kuriem ir līdzīgs dzīvesstāsts.

Saprata, cik daudziem Latvijā pietrūkst šāda atbalsta, sajūtas, ka tu neesi viens, jo publiski par šīm tēmām cilvēki baidās un kautrējas runāt, saka Vita.

Taču pēc sievietes teiktā, joprojām šīs skumjas ir, tās būs klātesošas visu mūžu. Un to pastiprina sabiedrības stereotipi un dažādas stigmas, kā arī milzīgs empātijas trūkums. Bet tomēr lielākā dzīves traģēdija ir pārvērtusies par kaut ko lielu, caur ko var daudz dot sabiedrībai un palīdzēt cilvēkiem, lai viņi nejustos tik vieni un izolēti kā Vita, kad bija savā zemākajā dzīves posmā. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt