Uzņēmīgi un atvērti - latviešu studenti Dānijā: Latvijā vajadzētu mazāk burkšķēt

ĪSUMĀ:

• Jauniešus uz Dāniju aizvedusi vēlme pēc labas izglītības.
• Visiem trijiem sākums bija smags.
• Tagad Latvijas izglītības sistēmu sauc par iesūnojošu.
• “Kartupeļēdāji” pasmejas par  sevi, bet par Latviju stāsta tikai labu.
• Latvija no ārpuses – daudzas lietas sāka kaitināt.

Katrīna Šķila, Krista Krūkena un Dāvis Čipāns izvēlējušies studēt Kopenhāgenas Dizaina un tehnoloģiju augstskolā. Krista un Dāvis pabeiguši augstskolas pirmo pakāpi (atbilstošu Latvijas profesionālā bakalaura grādam) un strādā attiecīgi par programmētāju un mājaslapu dizaineri. Katrīna beigusi multimediju dizaina un komunikācijas profesionālā bakalaura programmu, turpina studēt tālāk komunikāciju dizaina un mediju programmā un paralēli strādā par digitālo dizaineri.

Visi trīs ir inteliģenti, patstāvīgi jaunieši, kas paši veidojuši un turpina veidot savu ceļu. Viņi saprātīgi spriež, daudz smejas, ir dabiski un atvērti, tieši un atklāti.

Viņi labi saredz nepilnības Latvijas izglītības sistēmā un sabiedriskajā domā, taču nosauc tās kā objektīvus faktus – bez negatīvas nokrāsas.

Viņuprāt, latviešiem Latvijā vajadzētu mazāk burkšķēt, puišiem vajadzētu cieņpilnāk izturēties pret sievietēm, cilvēkiem jāmācās kļūt atvērtākiem un bez nosodījuma pieņemt citādo.

Tajā pašā laikā viņi dedzīgi saka – ārzemju draugiem mēs par Latviju stāstām tikai to labāko!

Viņi ir un paliek latvieši, kaut šobrīd, raksturīgi mūsdienu tendencēm jauniešu vidū, vēlas iegūt pasaules pieredzi un skatījumu – mācoties, strādājot, ceļojot. Tomēr piederības sajūta nezūd. Viņiem pietrūkst Latvijas produktu dabiskās garšas, tāpēc priecājas par Latvijas draugu un radu atvestajiem ciemakukuļiem.

Dāvim kaklā sudrabots piekariņš – Latvijas kontūra, turklāt viņš uzsver  - es nāku no Liepājas! Mēs dzeram tēju no lielām krūzēm, klāt liekot Latvijas pļavu ziedu medu no lielas burkas. Plauktā stāv Latvijas konfektes, svētku reizei - neiztrūkstošais “Rīgas balzams” un draugu sūtīta Latgales šmakovka.

Ik dienu tiek lasītas arī jaunākās ziņas no dzimtenes, un sestdien visi trīs dosies balsot Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanās.

Visi ceļi ved uz ... Kopenhāgenu!

Ceļi, pa kādiem katrs nokļuvis Kopenhāgenas Dizaina un tehnoloģiju augstskolā, ir visai atšķirīgi.

 

„Es pabeidzu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu un zināju, ka vēlos turpināt studijas dizaina jomā. Divreiz stājos Latvijas Mākslas akadēmijā, tomēr pavisam nedaudz pietrūka. Sāku strādāt un paralēli meklēt, kur vēl varētu apgūt sev interesējošo programmu, līdz viens draugs ieminējās par Dānijas augstskolām. Angļu valoda man jau tad bija labā līmenī, Dānija, kā jau Skandināvijas valsts, ir viens no dizaina flagmaņiem, tāpēc ilgi nedomāju,” stāsta Katrīna.

Viņa visu nepieciešamo uzzināja ar platformas „Study Start” palīdzību – tā ir kā izglītības ceļvedis Dānijā studēt gribošajiem. „Pieteicos visās četrās Dānijas augstskolās, kurās tika piedāvāta attiecīgā programma, tiku uzņemta visās, taču izvēlējos Kopenhāgenu, jo likās, ka te varētu būt visinteresantāk, kaut arī zināju, ka šeit ir gan dārgāka dzīve, gan grūtāk atrast dzīvesvietu. Tomēr biju pārliecināta, ka tā ir vieta, kur man jānokļūst, un neesmu to nožēlojusi, kaut sākums tiešām bija ļoti grūts – tīri sadzīves ziņā.”

Krista uz Dāniju pārcēlās līdzi savam draugam: „Tobrīd tuvākajās austrumu valstīs politiskā situācija kļuva diezgan nokaitēta, un bija tāda neomulīga sajūta. Tad arī radās pēkšņā ideja, ka mēs varētu pārcelties uz Dāniju, un mans draugs, kuram jau šeit dzīvoja māsa, te studētu. Man pašai tādas domas toreiz nebija, vienkārši negrasījos palikt viena pati mājās! Turklāt drauga māsa ir mana labākā draudzene, tāpēc ilgi jādomā nebija. Pēc gada joka pēc iesniedzu dokumentus, neko pat nedomājot, tiku uzņemta un nolēmu - nu, ja tā, tad kāpēc ne!”

  Dāvis savukārt jau vidusskolas laikā zinājis, ka pēc skolas beigšanas dosies uz ārzemēm: „Zviedrijā jau ilgu laiku dzīvo mani radinieki, un biju nolēmis, ka tur arī mācīšos. Sāku pētīt, tomēr izrādījās, ka man interesējošās programmas tuvākajā apkārtnē īsti netiek piedāvātas.  Mani vairāk interesē jomas, kurās varu izpausties kreatīvi, nevis tīra pētniecība un zinātniskie grādi.  Kad ar ģimeni bijām ciemos, sapratu, ka salīdzinoši tuvu atrodas Kopenhāgena, un sāku lūkot, ko piedāvā Dānijā. Visu kārtoju pats, gāju uz skolām, interesējos, iesniedzu dokumentus. Zināju, ka mācības ir par velti, bet biju patīkami pārsteigts, ka maksā arī solīdu stipendiju!”

 

Stipendija augstskolā ir apmēram 750 eiro, tiesa, tā pienākas tikai tad, ja studējošais paralēli strādā tā dēvēto studentu darbu, tas ir, 10 līdz 15 stundas nedēļā. Vēl jāpiebilst, ka Latvijas mērogiem stipendija var likties galvu reibinoša, tomēr Kopenhāgena ir ārkārtīgi dārga pilsēta. Īrēt istabiņu dzīvoklī izmaksā vidēji 500-700 eiro. Turklāt šī istabiņa no sākuma ir jāatrod!

Daudzi īpašnieki izīrē istabiņu savā dzīvoklī studentiem – latviešu mentalitātei  tas var likties svešādi -  laist svešinieku tik tuvu, tomēr Kopenhāgenā tā ir ierasta prakse.

Daži to dara, lai būtu vieglāk nomaksāt īri vai kredītu, citiem ir interesanti iepazīt citas kultūras pārstāvjus, vēl kādi, kas vairāk ceļo, ir mierīgāki, ja mājās kāds uzturas viņu prombūtnes laikā. Tomēr dzīvesvietu katastrofāli trūkst.  Arī uz kopmītņu dzīvoklīšiem jāgaida rindā ļoti ilgi, pat līdz trim gadiem.

Sūrais sākums

Kopenhāgena ir viena no Eiropas lielajām studentu pilsētām – atvērta, daudznacionāla, turklāt vienlaikus arī viena no drošākajām Eiropas galvaspilsētām. Angļu valodā runā visi – sākot no maziem bērniem līdz sirmgalvjiem. Lielais studentu daudzums rada pilsētā jauneklīgu atmosfēru, tomēr nozīmē arī sūru konkurenci gan dzīvesvietas, gan darba meklēšanā.

Jaunieši atzīst – ja vien nav iespaidīgs starta kapitāls, sākums ir ļoti grūts, taču ar uzņēmību var diezgan ātri tikt augstāk un sākt dzīvot labāk.

„ Lielākā problēma, ar ko saskaras vairums visu valstu studentu šeit, ir dzīvesvietas atrašana. Tās ir dārgas, un to vienkārši ir par maz. Man šeit nebija draugu un radu, un vēl nedēļu pirms braukšanas es nezināju, kur dzīvošu.  Bija nopirkta metāla krūzīte un bļodiņa, un sega. Patiešām likās, ka nāksies dzīvot kaut kādā nomales hostelī vai pat patiltē, biju gatava uz visu – tomēr no sava nodoma negrasījos atkāpties!” Katrīna atceras sākumu pirms trim gadiem un laimīgo pavērsienu.

„ Pēdējā brīdī sociālajā tīklā ieraudzīju vienu meiteni, ko biju satikusi pāris pasākumos – viņa bija ielikusi ziņu, ka apmeklēs manas topošās skolas pasākumu. Es uzrakstīju – laikam būsim skolasbiedrenes. Viņa pati sāka jautāt, vai esmu kaut ko atradusi, un piedāvāja uz laiku  padzīvot vienā mazā, caurstaigājamā istabiņā latviešu namā. Mēneša laikā atradu īres istabiņu.

Tiesa, istabiņa bija apmēram skapja lielumā, dzīvoju pie rumāņu pāra, kas nemaz negribēja īrnieku, bet bija spiesti istabu izīrēt naudas dēļ, tāpēc attieksme bija diezgan briesmīga.

Vienalga, cik rūpīgi mazgāju, slaucīju un berzu, allaž pie durvīm tika piespraustas garum garas lapiņas ar piezīmēm, līdz teju baidījos pat elpot un staigāju uz pirkstgaliem. Mana mamma atceras, ka toreiz viņai prasīju – vai zini, ar ko atšķiras mans miteklis no cietuma? Cietumā vismaz drīkst nākt apmeklētāji! Vienīgais labums, ka varēju saņemt  pierakstu, un tas te ir ļoti svarīgs, bez tā nevar dabūt identifikācijas numuru un attiecīgi ne kontu bankā atvērt, ne arī ko citu. Vēlāk pārcēlos pie ļoti sirsnīgas grieķu-bulgāru ģimenes, kur tiku lutināta un uztverta kā ģimenei piederīga. Tagad īrēju istabu gandrīz pašā Kopenhāgenas centrā skaistā, vecā namā.

Tomēr katru reizi, braucot uz mācībām pāri lielajam tiltam, neviļus pus pa jokam iedomājos, ka mana pirmā dzīvesvieta varēja būt arī te!”

Krista šobrīd dzīvo omulīgā kopmītņu dzīvoklītī kopā ar draugu. Viņa mācības beigusi, draugs turpina studēt, un, ja kaut viens no pāra studē, miteklī var dzīvot arī otrs. Tomēr pirmo gadu viņai nācies dzīvot bez identifikācijas numura, jo kopmītņu rinda nebija pienākusi un pierakstu dabūt arī nebija iespēju. Vienu laiku pāris pat mitinājies pagrabā – tiesa, labiekārtotā.

 „Arī mans stāsts varētu saukties „Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”, gluži kā daudziem citiem,” smejas Dāvis.

„Pirmais pusgads gandrīz visiem ir sūrs. Pirmo mēnesi dzīvoju Zviedrijā pie radiem, un, jā, katru dienu braucu ar vilcienu uz Dāniju, uz skolu! Pēc tam kopā ar vēl diviem puišiem īrēju istabu, vēlāk palaimējās tikt kopmītnes. Tagad strādāju un kopā ar diviem draugiem īrējam lielu dzīvokli jaunā mājā.” Arī, lai atrastu jau minēto studentu darbu, ir jāpacenšas un – arī jāpārkāpj sev pāri...

Dāvis tā arī saka – pirmajos mēnešos galvenais ir nolikt kaunu pie malas un saprast, ka vismaz kādu laiku būs jāpastrādā melnais darbs – noliktavā, bārā, veikalā.

Pēc tam, kad jau iegūtas kaut kādas zināšanas un veikti darbi skolā, var atrast nodarbi savā jomā. Dāņu darba devējiem būtiskāks par izglītības dokumentu ir potenciālā darba ņēmēja varējums, tāpēc portfolio ir daudz lielāka nozīme nekā CV. Darba vide ir atvērta, un daudzviet, pat apkalpojošajā sfērā, pietiek ar labu angļu valodu.

Aktuālas programmas, moderna metodika un bārs piektdienās

Runājot par augstskolu, Katrīna smejoties atceras, ka pirmais šoks, ieejot skolā, bijis ieraudzīt.. bāru! Un pasniedzēji laipni aicinājuši to apmeklēt. Tas atvērts piektdienās un tā arī saucas – „Piektdienas bārs”. Pēc nodarbībām tur satiekas gan studenti, gan pasniedzēji, klausās mūziku, iedzer alu un atpūšas pēc mācību un darba nedēļas.

Dāvis smejas: „Draugiem stāstīju – iedomājies, tu aizej uz Latvijas Universitāti, pasēdi pāris stundas lekcijās un ej lejā uz bāriņu iedzert alu! Kopā ar pasniedzējiem. Un dažreiz saproti, ka esi mazāk iedzēris nekā tavs pasniedzējs.”

Pamatā tomēr, protams, augstskola ir nopietns darbs un mācības. Dānijas augstskolās programmas tiek balstītas uz aktuālajām darba tirgus prasībām, un zināšanas nav tīri akadēmiskas – līdztekus teorijai tiek veikti praktiski uzdevumi. Mācību procesā tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas. Jaunieši domā, ka tieši tās ir lielākās atšķirības no Latvijas augstskolu sistēmas.

„Pēc tā, ko man stāsta Latvijā studējošie draugi, rodas iespaids, ka augstākā izglītība ir vairāk akadēmiska. Daudzviet valda iesūnojušas metodes un novecojuši standarti, daudz „jākaļ” teorija, maz iespējas to uzreiz savienot ar praktiskiem uzdevumiem. Šeit mēs ļoti daudz strādājam grupās, realizējam projektus, turklāt daudzi no tiem ir patiešām reāli, nav nekas no fantāziju pasaules, piemēram – „izdomājiet sev firmu un radiet zīmolu”. Mēs projekta ietvaros veidojam mājaslapas, reklāmas klipus, sociālās kampaņas, aplikācijas  reālām firmām vai organizācijām, un to darbinieki piedalās arī vērtēšanā,” stāsta Katrīna.

Viņa gan piebilst, ka nedaudz pietrūkst atgriezeniskās saites darba procesā – piezīmes, labojumi, lai saprastu, vai ej pareizā virzienā: „It kā jau var jautāt pasniedzējam, bet... Nu, viņu vidū ir daudz mākslinieku! Atbildi vari gaidīt pat trīs nedēļas.  Atmosfēra ir ļoti brīva, bet reizēm organizatoriskajā ziņā prasītos kādu stingrāku struktūru.”

Dāvis smejas, ka Latvijas apciemošanas reizēs draugiem prasa – nu, ko dari? Un atbildē atskan – mācos, lasu grāmatas, rakstu ieskaites darbus, referātus... „Šeit tā nav, ka sēdi visu dienu lekcijās un klausies, tad ej uz bibliotēku un meklē grāmatas. Mums parasti iedod kādu uzdevumu, un kā tu to veic – tā ir tava izvēle. Pirms tam pasniedzējs kaut ko pastāsta vai prezentē, var teikt – parāda, ko viņš vēlas tev iemācīt. Tad seko mazāki uzdevumi, lielie projekti, un viss izdomāts tā, ka, pildot praktisko daļu, tu izmanto nule apgūto teoriju. Pēc tam visi darbi tiek analizēti.”

Krista atceras, ka jau pirmā kursa otrajā nedēļā vajadzējis ķerties pie mājaslapas veidošanas: „Biju šokā! Pēc tam pieradu un sapratu, ka tā ir lieliska sistēma. Latvijā mana draudzene, kas ļoti vēlējās studēt multimediju dizainu, pameta mācības pēc pirmā semestra, jo tur bija tikai un vienīgi teorija. Taču šī ir joma, kur ar to ir gauži par maz.” Katrīna piebilst, ka arī hierarhija te neesot tik stingra un studenti vairāk tiek uztverti kā jaunāki kolēģi: „Arī pasniedzēji mācās – no mums.”

Augstskola nodrošina arī vajadzīgo tehniku projektu veikšanai, piemēram, videokameras. Vienīgais, kam jābūt katram studentam pašam, ir dators.

Multimediju dizains ir ļoti plašs jēdziens, un pirmajos kursos tiek gūts ieskats daudzajos virzienos. Studeni mācās veidot video, animāciju, apgūst dizainu, programmēšanu, tekstu veidošanu, projektu rakstīšanu, fotografēšanu u.c. „Pēc diviem gadiem apmēram ir nojausma un sapratne, kas pašam patīk un padodas. Mēs ar Katrīnu izvēlējāmies digitālā dizaina virzienu, Krista – programmēšanu. Ir studenti, kas pievēršas fotomākslai vai video veidošanai,” saka Dāvis.

Katrs savā jomā seko līdzi arī pasaules tendencēm. To māca arī augstskolā – būt vienmēr lietas kursā, pārzināt jaunākās vēsmas un virzienus dizaina jomā. Pašiem skandināviem, piemēram, šobrīd drusku sākot apnikt slavenais „skandināvu minimālisms”, dizains kļūst košāks un pamanāmāks, ienāk vairāk krāsu.

Māņticīgi kartupeļēdāji, kas dzīvo mežā

Akadēmija ārvalstu studentiem piedāvā studēt internacionālajā kursā, tas nozīmē, ka tajā satiekas jaunieši no visas pasaules un mācības notiek angļu valodā. Cik grūti vai viegli kosmopolītiskajā vidē un pilsētā saglabāt savu identitāti?

Jaunieši uzsver savu piederību Latvijai, kaut tuvākajos gados atgriezties neplāno. Tomēr regulāri tiek apciemoti radi un draugi Latvijā, lasītas ziņas interneta ziņu portālos. Īsts pārbaudījums gan mēdz būt, stāstot par sevi un Latviju ārzemju draugiem, no kuriem daļa nemaz nezina par tādas valsts eksistenci, bet daļai ir noturīgi stereotipi par austrumeiropiešiem.

„Kad pasaku, ka esmu no Latvijas, bieži vien pirmais jautājums ir – ā, tu runā krieviski? Un seko kāds banāls joks par slāvu tēmu,” smejas Katrīna.

„Ko es stāstu par mums? Nu, ka mums garšo kartupeļi! (smejas). Viena no manām labākajām draudzenēm ir no ASV. Viņa precējās ar dāņu puisi šeit, Dānijā. Un ēdināšanas kompānija bija teikusi, ka nebūšot kartupeļu, un viņa tā – kā, nebūs?! Tad es pati pirkšu maisu ar kartupeļiem, man taču kāzās būs latvieši!”

Jaunieši gan pasmejas par sevi, bilstot, ka arī pašiem pirms došanās uz šo zemi bijis visai miglains priekšstats un zināšanas. Tā Dāvim galvenā asociācija ar Dāniju bijusi LEGO, Katrīnai – ka te vienmēr pūš vējš, bet Krista zinājusi, ka Dānijā itin visi labi runā angliski.

Ārzemnieki mēdzot uzjautrināties par latviešu mazajām māņticībām, esot šokēti par to, ka mūsu ir tik maz, un apjūsmojot Latvijas dabas bagātības – upes un mežus.  

  Visgrūtāk „rietumniekiem” laikam esot izprast atšķirīgo vēsturisko pieredzi. „Mans kursabiedrs bija Latvijā ar draudzeni. Nezinu, kāpēc tāda izvēle, bet viņš pabija Stūra mājā, Okupācijas muzejā, Kara muzejā... Nu jā, un vēl uz restorāniem. Kā jau francūzis. Daudz esot sapratis par mūsu vēsturi no šiem muzejiem, bet ne jau visi izvēlas iedziļināties. Viņi dzimuši, auguši citā vidē, kur principā viss ir nodrošināts un ar karotīti ieliets mutē, tāpēc brīžiem pietrūkst empātijas, izpratnes. Tev dators salūzis? Nu, aizej taču un nopērc jaunu! – un nepadomā, ka tas otrs tā momentā to nemaz nevar atļauties. Nevar šos cilvēkus vainot, bet mani šī neempātija brīžiem kaitina,” spriež Kate.

Bet Krista piebilst: „Mēdzu ārzemniekiem stāstīt, ka mana mamma pirmo reizi banānu pagaršoja tikai deviņdesmitajos gados... Grūti saprast, ka vēl nesen daļā Eiropas bija pilnīgi citāda dzīve un daudz kas nebija pieejams.”

Vietējā latviešu sabiedriskajā dzīvē jaunieši tomēr iesaistoties maz, taču ne jau tādēļ, ka neinteresē, vienkārši – draugus neizvēloties, vadoties tikai pēc tautības, primārais ir savstarpējā sapratne.

Iespējams, studentiem arī nav tik būtiska šāda „čupošanās” ar tautasbrāļiem, jo viņi perfekti pārvalda angļu valodu, turklāt studējot tu uzreiz jau esi kolektīvā un nejūties viens. Vēl – visu valstu studentiem ir vienāds starta stāvoklis, visi ir tikko atbraukuši, dzīvesvietas un darba meklējumos, tāpēc atkal jau nemācas virsū izolētības un vienatnes sajūta. Situācija ir krietni citāda nekā tiem, kas atbrauc vieni uz svešu valsti, turklāt bez valodas zināšanām.

Latvija no ārpuses

Esot „ārpusē”, protams, mainās arī perspektīva un skats uz dzimteni. Dzīvojot „iekšā”, redzesleņķis ir cits. No ārpuses labāk pamanāmas gan labās lietas, gan trūkumi. Vai ir kas mainījies uztverē – kaut kas vairāk kaitina, kaut kas vairāk patīk?

„Ir daudzas tādas mazas, sīkas lietiņas, kas man tagad, nu, teiksim, krīt uz nerviem Latvijā. Nekad neesmu bijusi feministe, nekad man nav licies, ka manas tiesības ir kaut kā ierobežotas, ka mani apspiež tikai tāpēc, ka esmu sieviete.  Bet tagad, aizbraucot uz Latviju, griež ausīs visādi stulbi uzsaucieni, izteicieni no vīriešu puses par sievietēm  -  „vecene”, „eu, čiksa” un tamlīdzīgi. Domāju gan, ka lielā mērā to pieļauj pašas sievietes, jo šeit sievietēm ir lielāka pašapziņa.  

Vēl nepatīk tā mūžīgā purpināšana, ka viss ir slikti... Zinu, jau par klasiku kļuvis teiciens, ka latvieši ir mūžam neapmierināti, bet tagad arī man rodas tāds iespaids!

Vienkārši, ja padzīvo starp cilvēkiem, kuri principā visu pieņem, kā ir, un neburkšķ, tad kontrasts ir izteikti jūtams,” secinājusi Krista.

Dāvis piebilst: „Negribas jau par to iesmiet, jo ir arī skaidri iemesli, kāpēc varbūt tas tā ir... Taču savu redzējumu katrs var mainīt.  Es esmu pamanījis, ka pats kā cilvēks šeit esmu kļuvis daudz atvērtāks, apvāršņi paplašinājušies.

Latvijā daudzi cilvēki dzīvo tādā savā burbulī, tur viņiem ir labi, varbūt ne tik labi, bet viņi nemaz pārāk neinteresējas par to, kas un kā citur notiek.”

Abi ar Kristu atceras ziņu par Latvijas policijas auto jauno dizainu: „Paskatījāmies, nopriecājāmies, ka glīts, ka beidzot ir līdzīgi kā citur Eiropā un tūristi uzreiz varēs atpazīt –

atveram komentārus, un tur vienas vienīgas negācijas un gaudas – kas tas par sviestu, kāpēc kā Ukrainas karogs, kas to – skolēns izdomājis un tā tālāk! Tā likās tāda ļoti tipiska reakcija.”

  Katrīnas pieredze liecina, ka Kopenhāgenas iedzīvotāji  ir ļoti atvērti jaunām kultūrām, dažādiem uzskatiem, dzīvesveidiem, cilvēkiem, un tas viņai liekas simpātiski: „Es šeit redzu, cik labi un mierīgi, cieņpilni var sadzīvot  kopā ļoti dažādas kultūras, un neviens nav ne izmiris, ne pazudis, ne apspiests. Aprobežota, nepamatota neiecietība pret jebkāda veida citādo ir tas, kas mani patiešām traucē, pat tracina. Jo man personīgi netraucē dzīvot citādi cilvēki, vienalga, vai runa ir par rasi, orientāciju vai dzīves uzskatiem.”

Dāvis tomēr uzskata, ka situācija kļūst labāka un domāšana – atvērtāka, priecājas, ka Latvijā ir daudz talantīgu cilvēku.

Tiesa, jauniešus nedaudz skumdina arī fakts, ka bieži vien mūsu kultūras bagātības paliek Latvijā vai pieejamas šauram lokam un nav iespēju ar tām iepazīstināt ārzemju draugus – piemēram, latviešu filmām nav subtitru svešvalodās, tāpat arī raidījumiem par Latviju.

Paši tomēr, vismaz pagaidām, uz dzīvi Latvijā neplāno atgriezties.

Krista domā nākotni saistīt ar Dāniju un vēlāk, iespējams, ar okeāna viņu krastu – esot gan emocionāli brīži, kad sailgojoties pēc Latvijas tā, ka jāraud, tomēr pamatā labāk viņa jūtas tur, kur ir šobrīd.  Katrīna vēlas pabeigt mācības, pēc tam apsver iespēju arī atgriezties Latvijā.

Dāvim bijis visai labs darba piedāvājums tēvzemē, tomēr pagaidām vēl neesot gatavs atgriezties: „Vēlos vēl apskatīt pasauli. It kā gribas uz mājām... bet pagaidām esmu apmierināts, ka varu turp aizbraukt tādā brīvdienu režīmā, un tad jau arī viss liekas brīnumjauki!”

 Katrīna uzsver – īstie draugi un savējie cilvēki jau nepazūd. Kaut tikšanās ir retākas, attiecības no tā nemainās.

Arī uz vēlēšanām visi dosies. Tas nav sarežģīti, jo vēstniecība un tātad arī vēlēšanu iecirknis atrodas turpat Kopenhāgenā. Viņi saka – no tālienes gan esot grūtāk izlemt, par ko pareizāk balsot, un neesot pārliecības, ka nu nāks viens Lāčplēsis un izglābs Latvijas valsti. Taču visi trīs uzsver, ka jānāk jauniem cilvēkiem ar svaigu, citādu skatījumu. Jebkurā gadījumā arī ārzemēs jauniešiem nav vienalga, kas notiks ar Latviju – arī viņi ir un paliks tās daļiņa.