Uzņēmīga latviete atver pirmo Latvijas produktu veikalu Vācijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

"Jāmēģina, citādi jau nevar zināt, vai sanāks vai ne!" nolēma Bavārijā dzīvojošā latviete Sandra Balcere, domājot par drosmīgo ieceri atvērt savu īpašo veikaliņu. Maija sākumā Bavārijā vēra durvis veikals, kas, ciktāl zināms, ir šobrīd Vācijā vienīgais, kurā pārdod tikai Latvijā ražotus pārtikas produktus. Gardo un kvalitatīvo piedāvājumu jau novērtējuši gan vietējie vācieši, gan latvieši no tuvienes un tālienes.

“O, kas tev tur plauktā? Kaut kas jauns? Pastāstīsi?” ieinteresēti taujā vācu kundes un steidz nogaršot Latvijas labumus. Bavārijas mazpilsētā Badtēlcā, kā Sandrai zināms, viņas ģimene ir vienīgie latvieši. Veikalu atverot, bijusi līdztekus arī tāda kā misijas apziņa – iepazīstināt vāciešus ar garšīgiem un dabiskiem Latvijas produktiem. “Es pati sev noteicu – manā veikalā būs tikai viss pats labākais, kas Latvijā ir!” saka Sandra.

Nebaidīties un darīt

Sandrai nav ne speciālu zināšanu uzņēmējdarbībā, ne augstākās izglītības šajā jomā. Viņa prātojusi, ka nevarētu taču tas būt tik neiespējami grūti, ja jau dažādas bodītes un kafejnīciņas veras vaļā viena aiz otras. Ķērusies pie darbiem, vadoties pēc principa “acis darba izbijās, rokas darba nebijās”. Tikai tad, kad firma jau bijusi piereģistrēta un telpas sarunātas, uz brīdi apstājusies un domājusi – pag, kur es esmu iekūlusies? Kā tikšu galā? Tomēr šādu šaubu brīžu bijis maz.

"Man pazīstamie sākumā teica – taisi vien augšā, un es tad, velns, arī domāju, domāju, un beigās nolēmu – kāpēc ne?” Sandra, lielu daļu dzīves aizvadījusi Kurzemē, ir tieša un stipra. “Kāpēc es nevarētu pamēģināt?

Domāju – kas tad sliktākais var notikt? Pazaudēšu naudu? Eh! Kam tik nav iets cauri!

Bet toties vismaz zināšu, vai varu, vai sanāks. Nervus jau tas viss, protams, prasa, un bija procesā brīži, kad domāju – es esmu traka, es taču nezinu, kā vajag, es visu daru nepareizi! Bet tas ātri pārgāja.”

Grūtības dara stipru

Sandra dzimusi Aizkraukles rajonā, bet jau bērna gados pārcēlusies pie omītes uz Kurzemi, uz Grobiņu. Ģimenē bieži nācies savilkt jostas, tādēļ par smalku skološanos nebija, ko domāt, Sandra jau pusaudzes vecumā sākusi strādāt un pelnīt iztiku. Vēlāk devusies peļņā uz Vāciju, kur neilgu laiku strādājusi par auklīti. "Pēc darba Vācijā atgriezos Latvijā, bet, kamēr esi jauns, gribas redzēt pasauli, paskatīt, kas notiek citās zemēs. Devos strādāt uz Londonu, tur gan bija skarbs stāsts – mūs, kas aizbraucām, piemānīja, palikām vispār bez nekā… Tomēr izkārpījos, un beigu beigās man Londonā tīri labi iepatikās. Pēc trim gadiem atgriezos Latvijā, tomēr nevarēju iedzīvoties, nevarēju atkal pierast pie tā, ka cilvēkiem reizēm patīk bakstīt otram ar pirkstu, biju pieradusi, ka ārzemēs cilvēki viens otram nepievērš īpašu uzmanību, katrs var dzīvot, kā vēlas. Vēlāk mīlestība mani aizveda uz Īriju, tur sabiju desmit gadus."

Ar iemīļoto vēlāk ceļi šķīrās, tomēr tas nav bijis galvenais iemesls, kāpēc doties prom – mazā meitiņa ļoti slimojusi, sākusies astma, kas strauji progresēja. Ārsts teicis – ja gribot uzlabojumus, jāmaina klimats. Minhenē dzīvojošā māsīca palīdzējusi savā pusē atrast darbu un iekārtoties. Nu jau meitiņa, pateicoties spirgtajam kalnu gaisam, pavisam izveseļojusies.

“Es saku tā – jo grūtāka dzīve, jo stiprāks tu kļūsti un vairāk spēj izdarīt,” nosaka Sandra,

kura arī pati šeit iedzīvojusies un jūtas beidzot atradusi mierīgu dzīves ostu. Viņai patīk un padodas darbs ar cilvēkiem, tāpēc apkalpošanas sfērā viņa jūtas savā īstajā vietā.

Trīsarpus gadu laikā, strādājot Badtēlcā restorānā, iemantota vietējo iedzīvotāju cieņa un uzticēšanās, tāpēc par pircēju trūkumu savā veikalā nevar sūdzēties: “Man nav grūti būt laipnai un draudzīgai. Jau iepriekš allaž cienāju visus ar gardumiem no Latvijas, saņēmu jūsmīgas atsauksmes, un tā arī tā doma par veikaliņu lēnam dzima.”

Visu – saviem spēkiem

Jāpiebilst, ka Sandra visu paveikusi tikai saviem spēkiem, vien nedaudz piepalīdzot ģimenei – mammai un mazajai meitai. Sandras mamma Vija nule nosvinējusi septiņdesmit gadu jubileju, bet možais prāts neļauj sēdēt dīkā, un viņa ir “interneta speciāliste” – palīdz meklēt informāciju, ievieto reklāmas. Savukārt desmitgadīgajai meitiņai Selenai ļoti patīk būt veikalā, viņa labprāt ir blakus mammai aiz letes, bet galvenais darbs, protams, ir visu nogaršot: ''Tagad abas esam iecienījušas vienas dabīgās konfektes, viena sieviete Latvijā viņas taisa no dažādiem augiem, augļiem, ogām bez jebkādām sintētiskām piedevām.

Tu ēd tīru mantu un jūti, ko tu ēd, – ērkšķogu, zemeni, ķirbi. Es vispār skatos, lai produkcija būtu maksimāli dabiska, ar īstām, izteiktām garšām. Man Latvijā ir viena laba draudzene, kas palīdz ar informāciju, viņa strādā lielā veikalā, pārzina produktus, redz, kas cilvēkiem garšo. Pasviež man idejas, un es tālāk meklēju, organizēju. Reizēm pasūtu “uz dullo”, bet – kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Pieeju tādām lietām bez stresa – nav jau jāsūta lielos kvantumos, pasūtu pa drusciņai, skatos, aiziet vai neaiziet.”

Sortiments Sandras veikalā ir plašs un tiek arvien papildināts, uzsvaru liekot uz dabiskiem produktiem no bioloģiskiem ražotājiem. Te ir gan dažāda veida medus ar un bez piedevām, gan vairāku veidu maize; kūpinātas zivis, kūpināti gaļas produkti, sieri, dabīgās augļu un ogu konfektes un pastilas, pelēkie zirņi, konservēti dārzeņi un vēl daudz kas cits.

Vāciešiem Latvijas labumi garšo

Vietējie iedzīvotāji, atšķirībā no dažiem citiem reģioniem, esot ļoti atvērti kam jaunam, pat noilgojušies pēc kā neierasta: “Cilvēki saka – o, no Latvijas! Beidzot kaut kas jauns! Nāk un taujā, kas tas un pēc kā garšo šis. Es rādu un stāstu, piemēram, par pelēkajiem zirņiem, kā mēs viņus ēdam, ka tie ir mūsu tradicionālais ēdiens, bet, reku, te jau burciņā gatavi, tik uzsildīt vajag, un viņi saka – dod tik šurp! Ja neizmēģināsim, nezināsim! Uzticas maniem ieteikumiem, saka – ja tu saki, ka garšīgs, tad tā arī ir! Kūpinātās zivis visiem ļoti garšo, te Vācijā tādu ir maz, un “atvērtās” jeb plātnes, kā Latvijā, – ar ķiplociņiem, krējumu, sieru, - tādu te nav vispār.

Kūpinātu lasi pārdod arī vācu veikalos, tomēr daudzi izvēlas Latvijas kūpinājumus. Man pat mākleri, kas palīdzēja kārtot telpu jautājumu, prašņāja – lasis būs? Tad nāksim pie tevis! Mūsu maizīte ļoti garšo, vācieši maizi ēd daudz un labi orientējas maizes izstrādājumos, prot novērtēt. Ķilavas izķer uzreiz, šodien bija tieši viens latvietis iebraucis speciāli pēc ķilavām un brīnījās – ko, jau izpirktas?!”

Skaistas lietas jārāda arī citiem

Daudzi vācieši bijuši Latvijā kā tūristi vai mācīties, tāpēc glabā atmiņas par Latvijas garšīgajiem un daudzveidīgajiem produktiem un ēdieniem: “Nesen bija viena vācu meitene no Garmišas, viņa bija sešus gadus studējusi Rīgā medicīnu. Padzirdēja, ka atvērts Latvijas produktu veikals un speciāli brauca 50 kilometrus iepirkties, garšīgu atmiņu vadīta. Runāja ar mani latviski. Tādi gadījumi ļoti silda sirdi.”

Protams, ziņa par veikalu, kurā ir svaigi, kvalitatīvi Latvijas produkti, vēja ātrumā aplidojusi arī vietējos Vācijas latviešus.

Daudzi zvana, raksta, taujā, iesaka jaunus produktus. “Latviešiem jau vairāk interesē kūpinātas zivis, siers, bet to taču pa pastu sūtīt nevaru! Ir, kas mēro krietni lielus attālumus, nopērk pie viena arī ko citiem no sava apgabala. Ir doma nākotnē veikt piegādes tuvāko pārsimt kilometru rādiusā, prātoju par interneta veikala izveidi, plānu ir daudz!”

Sandra domā arī paplašināt sortimentu ar nepārtikas precēm, dažādiem amatnieku izstrādājumiem – bižutēriju, koka un māla darinājumiem: “Noteikti skatīšos pēc kā īpaša, kā tāda, kā te nav. Latvijā ir ļoti daudz radošu un varošu cilvēku, kam talants darināt skaistas lietas, ir liels prieks par to un gribas, lai to pamana un novērtē arī ārpus Latvijas!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti