Ukrainas bēgļu ierašanās uzņēmēju ģimeni Višķos pamudina pievērsties ēdināšanas jomai

Pirms 20 gadiem, no Saulkrastiem atbraucot uz Latgali, Jakobsonu ģimene iekārtoja krāšņu dabas stūrīti Višķu ezera krastā un izveidoja viesu māju. Bet karš Ukrainā pamudināja enerģisko ģimeni pievērsties ēdināšanas pakalpojumu sfērai. Tā jau kādu laiku lolotā iecere par savas kafejnīcas izveidi sākusi īstenoties, gatavojot ēdienu bēgļiem no kara plosītās Ukrainas.

Pannā čurkst kotletes, burbuļo zupas katls – kādreizējās Višķu tehnikuma kopmītnes virtuvē valda rosība. No 1. aprīļa galvenās saimnieces lomu, vadot ēdināšanas jomu, uzņēmusies viesu mājas "Višķezers" saimniece Inese Jakobsone. Viņa Latvijas Radio stāstīja: "Šodien mums ir Bavārijas desiņas, vistas karbonāde ar sieru, sautētas cūkgaļas ribiņas mērcē, tvaicēti dārzeņi, rīsi. Gatavojam pusdienas arī ukraiņu iedzīvotājiem, kas nāks. Te vēl klāt būs kotletes un vistas zupiņa."

Jakobsone atzina, ka šogad sanācis citādāk: "Laikam jau ir nedaudz apdalīti mani tūristi, jo šī ir pavisam cita sfēra. Tas vairs nav kā viesu mājā, kad brokastis, vakariņas vai kādu banketu uzrīkojam. Te jau diendienā jāstrādā. Visu cenšamies apgūt un iemācīties."

Ukrainas bēgļu ierašanās uzņēmēju ģimeni Višķos pamudina pievērsties ēdināšanas jomai
00:00 / 04:42
Lejuplādēt

Sapnis par savu kafejnīcu gan bijis lolots jau ilgāku laiku, saimniece neslēpa. Tam Višķu ciematā iegādāta viena no muižas kompleksa ēkām – ar domu izveidot viesnīcu, īres dzīvokļus un nelielu kafejnīcu, taču karš Ukrainā, no vienas puses, lika šos plānus nedaudz atlikt uz nākotni, bet, no otras, – stimulēja ēdināšanas pakalpojumu sfērai pievērsties ātrāk.

"No pagasta nāca aicinājums, vai es varētu sniegt Ukrainas civiliedzīvotājiem ēdināšanu, un, protams, ka mēs piekritām. Šeit bija tukšas telpas, un tad mēs izdomājām, ka varētu pabarot arī mūsu iedzīvotājus. Kāpēc ne?" skaidroja saimniece.

Višķu tehnikuma kopmītnes pēc kara Ukrainā kļuva par vienu no patvēruma vietām no kara meklējošajiem ukraiņiem Augšdaugavas novadā. Lai sapirktu produktus, izveidotu ēdienkarti un nodrošinātu siltas brokastis, pusdienas vai vakariņas desmitiem cilvēku, iemaņas bija nepieciešamas un slodze bija liela, tomēr dzīvespriecīgā "Višķezera" saimniece atzina, ka tas tikai norūda un dod stimulu.

Viņa sacīja: "Daudz bija tādu ukraiņu, kas vienkārši brauca tranzītā, bet pārsvarā visi tie, kas šeit dzīvoja, bija no Harkivas apgabala, Donbasa, Luhanskas, arī no Mariupoles. Šobrīd mums ir palikuši tikai pieci ukraiņi, bet sākumā bija 28. Tikām galā mierīgi, pa vidu mums vēl bija nometne – 47 bērni, pirms tam arī bija sporta skolas nometne. Viss notiek."

Saimniece neslēpa, ka tomēr roku ir tik, cik ir.

"Diemžēl tā ir, ka Latvijā saka, ka nav darba, bet atrast darbiniekus vienkārši nevar. Tāpēc esmu pieņēmusi darbā pat vienu no ukraiņu sievietēm. Gatavo slaveno ukraiņu boršču, viņiem jau patīk tās garšvielas daudz likt klāt. Patīk viņiem spēlēties ar garšvielām vairāk nekā mums. Tā mēs viens no otra mācāmies. Viņiem, piemēram, bija brīnums vārītais kartupelis ar biezpienu un siļķi, viņiem tas likās interesanti, kā tas var būt, bet garšoja viņiem ļoti," stāstīja Jakobsone.

Ikdienā lielākā atbildība par ēdiena gatavošanu gulstas uz Višķu vietējo pavāri Lidiju Riekstiņu, viņa labprāt arī palutina bēgļu ģimenes ar kādiem īpašākiem latviešu ēdieniem.

"Viņi jau pateicīgi par visu, kas ir. Nu, par saldo ēdienu viņi brīnījās, nezināja, kas tāds ir, saņemot piedāvājumā ķīseli ar putukrējumu," skaidroja saimniece.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt