Panorāma

Lietuvas prezidents aicina nevilcināties ar palīdzību Ukrainai

Panorāma

Pašvaldības algas ceļ atšķirīgi

Ilgstoši cīnās ar smagām Covid-19 sekām

Trīcēšana un domas par pašnāvību – Maijas cīņa ar «garo kovidu»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 3 mēnešiem.

Kamēr infektologi prognozē nākamo kovida vilni, ārsti turpina cīnīties ar tā dēvētā garā kovida sekām, kas ir smagas. Aizvien vairāk pacientu, kuri pārslimojuši kovidu, nonāk psihiatru kabinetos. Cilvēki, kuri līdz šim bijuši dzīvespriecīgi, ierodas ārstēt atmiņas zudumus un depresiju. Latvijas Televīzija runāja ar triju bērnu mammu, kuru diagnoze "garais kovids" aizvedusi uz psihoneiroloģijas centru. Tikai tā – ilgstošā terapijā – viņa spējusi tikt galā ar domām par pašnāvību. Jau drīzumā sieviete cer atgriezties pie ģimenes. 

"Žalūzijas ciet, manis nav, viss, es guļu. Manis nav. Jo miegs bija mana aizsardzība," stāstīja Maija. Viņa lūdza savu seju nerādīt, jo, lai gan tagad kārtos invaliditāti, reiz cer atgriezties darba tirgū. Kamēr citi kovida pacienti cīnījās ar plaušu vainām, viņa slimnīcā nokļuva ar lēkmjveidīgu trīcēšanu. 

"Trīcēšana bija pamatīga. Viss ķermenis vibrē, un sirds iet pa gaisu. Man tās lēkmes nāca virsū trīs reizes dienā, četras reizes dienā. Man blakus mira cilvēki, gulēju viņiem blakus.

Un tās trīcēšanas nepārgāja. Aizvien spēcīgākas, līdz samaņas zaudējumam. Dakteris man bija fantastisks, viņš pa naktīm meklēja neiroloģijā atbildes. Kā man uznāk tā lēkme, man bija šprice ar diazepāmu. Tās ir nervu zāles. Tās palīdzēja," stāstīja Maija.

Vēlāk izrādījies, ka kovids smagi skāris vairogdziedzeri. To izoperēja, un Maija cerēja, ka beigsies arī trīcēšana. Nebeidzās. Mēnešiem ilgi nespējot iziet no mājas, Maija zaudēja darbu.

"Kurš grib darbā trīcošu cilvēku, kas nevar sevi kontrolēt un kuram nav atmiņas? Tad arī konstatēja, ka man ir garais kovids, bendē mani kopā. Depresija bija milzīga. Atmiņas zudumi, panikas lēkmes. Sāka nākt prātā domas, ka nav vērts dzīvot. Es sāku apsvērt domu... ka man nav vērts dzīvot. Vienīgais, kas mani turēja, mazais puika... ka viņa dēļ jādzīvo," sieviete atcerējās.

Ģimenes ārste ieteica doties uz Rīgu, uz ilgstošu rehabilitāciju psihoneiroloģijas centrā. Maija jutās kā vraks. Bija jāgaida rindā. Sagaidīja. 

Maija staro par ārstēšanu. Īpaši patika sporta nodarbības, jo fiziskā slodze atslēgusi prātu. "Man ir parādījies dzīvesprieks. Gribas padauzīties un paākstīties. Tas bija pazudis. Bet es biju cilvēks, kas ir uz jokiem," uzsvēra sieviete.

Mājās mammu gaida visi, visvairāk mazais dēlēns. Viņš nevar pārdzīvot, ka Ziemassvētku vecītim nav lūdzis atdot mammu uzreiz.

"Viņš man zvanīja un teica: "Mammu, es izdarīju lielu kļūdu. Es salavecītim nepaprasīju, lai atdod manu mammu. Man neko nevajag. Nevienu dāvanu. Tikai tevi!"," stāstīja Maija.

 

Maijas padoms cilvēkiem, kuri ilgstoši nevar atgūties pēc kovida, ir – nepadoties.

Maija ārstēšanos ir beigusi. Šonedēļ ģimene kārtīgi nosvinēs Ziemassvētkus. Ne jau datums ko nosaka, bet gan fakts, ka mamma atgriežas mājās un atkal smaida.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti