Grēviņa pirmie skolas gadi pagājuši politiskā režīma maiņas priekšvakarā, taču pēc tam, kad skolas pabeigtas, viņš atzīst, ka skola ir tā lieta, ar kuru jau nu jātiek galā.
„Mans pirmais 1.septembris bija 80.gadu beigās,” stāsta Grēviņš, apgalvojot, ka neatceras ziedu nolikšanu pie pieminekļa, kam tajā laikā vajadzēja būt, bet atceras ostā sabraukušus kuģus. „Man šķiet, ka tas bija 1989.gads. Ostā bija sabraukuši visādi kuģi, un tad mēs gājām uz tiem kuģiem fotografēties.”
No šī notikuma Grēviņam saglabājušās bildes. No skolas laika viņš atceras brīdi, kad atcēla obligātās skolēnu formas.
„Jau nākamajā mācību gadā vairs nevajadzēja žaketītēs nākt uz skolu. Varēja jau nākt džinsās un importa džemperos no humānās palīdzības,” smej Grēviņš.
Pēc tam Grēviņš piedzīvojis 1. septembri vēl vismaz piecās skolās. Arī tie cits no cita atšķīrušies.
„Es joprojām sapņos ik pa laikam atgriežos šādā vai citādā skolā ar sajūtu, ka tur kaut kas nav līdz galam izdarīts. Un tad es pamostos no rīta, domāju: Yes, tas tomēr ir beidzies!” atklāj Grēviņš, atzīstoties, ka patīkama bijusi iespēja pavadīt diezgan ilgu laiku kopā ar meitenēm.
Patīkamākais jau bija tas, ka varēja ar foršām meitenēm pavadīt diezgan ilgu laiku kopā. Man liekas, tā bija galvenā motivācija skolas apmeklējumam,” stāsta Grēviņš.
Tāpat Grēviņš atzīstas, ka nezinot, kā skolās ir tagad, taču drīz uzzināšot, laižot skolā bērnu.
„Manā laikā visur tika uzspiests, ka klase ir kolektīvs. Lai arī mākslīgi saliktiem kopā, visiem nu tagad jābūt labākajiem draugiem,” stāsta Grēviņš, secinot, ka līdz ar to zūdot cilvēcība. „Man vairāk liekas, ka ir svarīgi ļaut cilvēkam pateikt savu viedokli. Es nemācījos laikā, kad kāds gribēja dzirdēt katra indivīda viedokli. Es ceru, ka tagad ir savādāk.”
Lai arī Grēviņš zinot daudzas latviešu popzvaigznes, kuras nav beigušas skolu, viņš tomēr uzskata, ka skola ir tā lieta, ar kuru jātiek galā.
Patiesībā tas ir vienīgais veids, kā mēs vecākiem varam kārtīgi pateikt paldies par to, ko viņi ir darījuši,” atzīst Grēviņš.
