Raugoties pagātnē un uz Latviju šodien, tautfrontietis gleznotājs un arhitekts Juris Andersons uzskata, ka valdījusi vispārēja nezināšana. Sauklis – kaut vīzēs, bet brīvā Latvijā, tagad esot arī īstenojies.
”Nebija mums tādas īstas saprašanas, ne ko īsti darīt, ne uz kurieni mēs virzāmies, bija ļoti lielas ilūzijas. Man šķiet, ka mēs būtu uzbūvējuši veiksmīgāku Latviju, ja nevilktos līdzi tā 1918. gada Latvija, jo tad mēs – Latvijas gaišākie prāti sanāktu kopā un domātu, kā uzbūvēt šo valsts vadīšanas sistēmu, lai tā funkcionētu vislabākajā veidā," Latvijas Radio saka Andersons.
Mēs, kā apmāti mēģinājām atjaunot to, kas bija pirms pusgadsimta. Neko jau īsti nezinājām, kas bija vecajā Latvijā. Tagad ir iespēja lasīt grāmatas un painteresēties – nu, nebija tā nekāda ideāla Latvija," viņš norāda.
Andersons saka, ka "gudri sakot, pietrūka gudrības, veidojot Latvijas valsti".
”Jā, rezultējas tajā vārdā, ko sauc par gudrību. Varbūt esat lasījuši Jāņa Petera biezajā dzejas izlasē, tur ir tāds dzejolis, ko viņš ir acīmredzot uzrakstījis tajā laikā, jo tas dzejolis saucas – Septembris, 1987. Izlasot šo dzejoli, es ieraugu, ka šim cilvēkam bija gudrība par iespējamībām, kuras mēs neņēmām vērā, kur mēs varam nonākt. Runa jau nav par vienu cilvēku, kurš var izvest tautu saulītē. Mums vajag visa līmeņa gudrību, mums vajag sapratni visās pašvaldībās. Mums vajag vēlētāju sapratni. Mēs jau redzam, ka tās sapratnes nav. Vēlētāji joprojām balso par saviem mānītājiem," norāda Andersons un atzīst, ka pēdējās vēlēšanas nav neapmeklējis.
Viņš jautā, kāpēc cilvēki un tautas cenšas nodibināt neatkarīgas valstis - tāpēc, ka mēģina iegūt savai dzīvošanai un attīstībai vislabvēlīgākos apstākļus. Jautājums, kādas ir šīs valstis?
”Mēs esam tie paši marksisti, tie sēž arī kapitālismā, tā vulgāri sakot, marksisti, kuriem valda mantu kults. Mēs faktiski neesam brīvi cilvēki, mēs esam ļoti nebrīvi atkarībā pret mantu. Manta nosaka nevis mūsu eksistenciālās lietas. Mēs jau neesam neapēduši.. kaut gan, ja sāk runāt konkrēti, saprastu, cik dziļā trūkumā esam iegājuši. Daudzas lietas, kuras mēs risinām, nav eksistenciālas, mums katram ir radio, televizors, automobilis. Mēs negribam pazaudēt šo te dēļ kaut kā...tad mēs meklējam meslus, ejam uz vēlēšanām, jo negribam pazaudēt minimumu, bet mēs jau necīnāmies par savu izdzīvošanu," atzīst Andersons.
Jāaug gudrībā katram pašam, norāda tautfrontietis.
Kopā ar Juri Andersonu Latvijas Tautas frontes dibināšanā aktīvi iesaistījās arī gleznotājs Valdis Līcītis.
”Mēs ar Juri gandrīz visu laiku bijām blakus. Man bija atšķirīgi uzdevumi. Juris vairāk strādāja pie stratēģijas, es darīju diezgan melnu darbu – es biju aģitators, propogandists. Braucu ar mašīnu uz kolhoza centriem. Tur jau bija vietējās Tautas frontes šūniņas. Caur viņiem tika izziņots, ka būs sapulce. Sēžos mašīnā braucu, pat negatavojoties," atminas Līcītis.
Vēl pirms šiem notikumiem arī Valdis Līcītis domājis par emigrāciju, bet - lai kāda nebūtu pašreizējā situācija, viņš šobrīd dzīvi svešumā nevar iedomāties.
”Jā, absolūti, es jūtos tik ļoti saistīts ar savu tautu, ka nespēju savādāk dzīvot," viņš atzīstas.
