Latvijas Universitāte (LU) ir senākā augstākās izglītības iestāde Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, pēc Pirmā pasaules kara, 1919. akadēmiskajā gadā, tajā bija 11 fakultātes, tostarp Veterinārmedicīnas, Arhitektūras, Tautsaimniecības un citas, kas pašlaik vairs nepastāv. Pirmajā gadā LU beiguši vien 23 studenti, piemēram, Arhitektūras fakultātē bijis tikai viens absolvents.
Padomju okupācijas gados universitātē notika lielas pārmaiņas. „Vislielākās atšķirības bija ideoloģiskajā līmenī, jo, piemēram, mūsdienās neviens vairs nemāca PSKP (Padomju Savienības Komunistiskāspartijas) vēsturi vai politisko ekonomiju. Tāpat nav tik liela nozīme piešķirta fiziskajai audzināšanai, kas padomju gados bija obligāta,” stāsta LU Vēstures muzeja vadītāja Aija Fedorova. Labu fizisko formu vajadzēja uzturēt gan valodniekiem, gan skolotājiem un ārstiem.
Fizkultūras nodarbības bija obligātas tādēļ, lai nepieciešamības gadījumā labā formā varētu kalpot Padomju armijā.
Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes dekāns Aivars Vētra atceras, kā savulaik, mācīdamies par pediatru, piedalījies obligātajās fizkultūras nodarbībās: „Ķirurgiem, anesteziologiem vai citiem smalkiem speciālistiem ir jākalpo Padomju armijā. Atceros vienu pazīstamu stomatologu, kuru es un vēl viens stomatologs, katrs aiz savas rokas paķēruši, rāvām cauri meža, kur treneris neredzēja. Rāvām viņu ātrāk, lai viņš tiek tajā režīmā klāt. Viņš pie finiša faktiski sabruka, jo tik ātri laikam kājas nebija kustinājis savā mūžā.”
Lai sāktu studijas, bija nepieciešams ne tikai uzturēt sevi labā fiziskā formā, bet tikpat svarīgi bija nokārtot visus iestājeksāmenus, kas tolaik bijušu obligāti ikvienās studijās. Vētra stāsta, ka gana svarīgs faktors uzņemšanā bija arī studenta dzimums un dzīvesvieta: „Lai iestātos Medicīnas fakultātē, bija jāliek četri eksāmeni: jāraksta sacerējums, jāliek eksāmens bioloģija, ķīmijā un fizikā. Kad nolika šos četrus eksāmenus, tad bija nākamais ļoti interesants aspekts – svarīgi, vai tu esi zēns vai meitene, un svarīgi, vai esi no laukiem vai no pilsētas. Šinī jomā ļoti izcēlās Mārupes vidusskola, jo tie jau bija lauki. Zēnam no laukiem bija viens punkts klāt pie eksāmena atzīmēm, meitenēm no laukiem puspunkts klāt, zēnam no pilsētas – puspunkts un meitenei no pilsētas nekas nebija klāt. Tas no vienas puses bija armijas spiediens, jo vajadzēja, lai būtu, kas kalpo armijā. Tas arī nodrošināja arī to, ka daudzi labi puiši, kas nebija iekalēji pēc dabas un pēc tam kļuva par izciliem ārstiem, tomēr tika Medicīnas institūtā.”
Bez zinātniskais komunisma mācīsanās augstskolas diplomu nedabūt
LU vēstures muzeja vadītājas minētais studiju kurss PSKP vēsture bijis tikai viens no daudzajiem kursiem, kuros pasniegta padomju ideoloģija.
Piemēram kurss "Zinātniskais komunisms" bija jāmācās pilnīgi visiem Latvijas studentiem, arī agronomiem, lopkopjiem un citiem. Noslēgumā visiem bija jākārto valsts eksāmens, bez kura nevarēja pabeigt augstskolu.
Dekāns Vētra gan stāsta, ka šī zinātniskā komunisma nokārtošana ne vienmēr ļāva absolvēt skolu. Topošajiem ārstiem pēc eksāmenu rezultātu uzzināšanas tika pasniegts saraksts ar potenciālajām darbavietām, no kurām obligāti bija kāda jāizvēlas vai jāpiekrīt piedāvātam variantam. „Un bija jāuzliek paraksts, ka, piemēram, piekrīti uz trīs gadiem braukt uz Zilupi par ārstu. Man kursā bija divas vai trīs meitenes, kas to neparakstīja. Viņas izkrita zinātniskajā komunismā, jo tur bija mehānismi, kā salikt kopā sadales parakstīšanu ar komisijas vērtējumu. Un viņas nedabūja ārsta diplomu," stāsta Vētra.
Strikta hierarhija un nabadzība
LU vēstures muzeja vadītāja kā vienu no būtiskajām atšķirībām starp studijām tolaik un tagad min attiecības starp mācībspēkiem un topošajiem speciālistiem: „Bija daudz lielāka hierarhija tajā nozīmē, ka studentiem bija daudz mazāka iespēja izteikties. Mūsdienās augstākās izglītības sfērā tomēr studentiem māca patstāvīgu domāšanu, patstāvīgi izteikties. Tolaik šādas iespējas nebija daudz un svarīgāks bija galavārds, ko pasaka profesors.”
Lai gan izglītība bija bez maksas un labākajiem pienācās stipendija, tomēr Fedorova stāsta, ka studenti bijuši trūcīgi un centušies izdzīvot, kā nu kurš mācējis. „Piemēram, starpkaru periodā par studentiem zīmēja karikatūras, ka viņi ir spējīgi iztikt tikai no vārīta ūdens un kvadrātsaknēm, un vairāk viņiem neko nevajag. Arī padomju laikā studentiem bija ļoti rūpīgi jāpiedomā pie savas iztikas.”
Fedorova atceras stāstu no kāda bijušā LU studenta par to, kā viņi pusdienoja: „Aizejot uz universitātes ēdnīcu un nopērkot zupu vai kādu citu vienkāršu lētu ēdienu, maizi varēja ņemt bez maksas. Studenti darījuši tā, ka viņi to zupas šķīvīti nopirkuši un maizi sabāzuši kabatās, lai visai dienai pietiek ko ēst.”
Lauku darbu mēnesis kolhozā
Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) prorektors Kaspars Vārtukapteinis stāsta par kādu tradīciju, kas universitātē saglabājusies no padomju laikiem: „Studenti tika sūtīti uz kolhoziem un padomju saimniecībām, lai palīdzētu sociālismam attīstīties, jo allaž trūka darbaspēka. Un rudenī, kad ir ražas novākšana, lielākā daļa studentu tika tur nodarbināti. Tā tas gluži joprojām nav, bet ir saglabājies tas, ka mūsu universitātē augustā jaunuzņemtajiem studentiem viena nedēļa ir jānostrādā mūsu pašu universitātes saimniecības sakārtošanā, lai 1.spetembrī studiju vide būtu iespējami sakārtotāka un patīkamāka. Nu, sanāk darbaspēka izmantošana, jā...”
Darbaspēks laukos bija ne tikai topošie lauksaimniecības speciālisti, bet arī topošie ārsti. „Izcils piedzīvojums tomēr bija viens mēnesis kolhozā rudenī. Es esmu racis kartupeļus kaut kur Jelgavā, vienu mēnesi Jēkabpilī, esmu krāmējis saldā vīna pudeles tepat Ķekavas kolhozā,” savās atmiņās dalās Vētra.
Bez lauku darbiem un studijām jaunieši arī tolaik mācējuši labi atpūsties. Piemēram, LLU studenti regulāri rīkojuši pasākumus ar Liepājas Pedagoģiskā institūta studentēm. „Mūsu fakultātē bija vairums puišu, tur meitenes, un regulāri tika rīkotas tikšanās. Studentu dzīve arī bija interesanta, neskatoties uz visu nepieciešamību apgūt zinātnisko komunismu un komunistiskās partijas vēsturi,” secina Vārtukapteinis.
