SPECIĀLI no Grieķijas: Mamma saka: «Nē!» Tētis saka: «Jā!»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

6. decembris, 2014, 10:42

Cilvēkstāsti

Autori: Dace Komseli (lsm.lv autore Grieķijā)

Dzīvojot Latvijā, ikdienā bieži vien nākas izmantot grieķu valodas vārdus, pašiem to nemaz nezinot, taču latviešu valodai Grieķijā klājas tāpat kā Jamaikas bobsleja komandai, pirmo reizi piedaloties ziemas olimpiskajās spēlēs.

Trūkst sapratnes

Tiem, kuri ierodas dievu un mītu zemē pavadīt atvaļinājumu vai arī strādāt vasaras sezonu, nav jāuztraucas par sazināšanās problēmām. Lai arī vecākās paaudzes cilvēki zina tikai grieķu un turku valodu, lielākā daļa grieķu, kas jaunāki par 50 gadiem, pārzina angļu valodu un daudzi zina vismaz trīs svešvalodas, no kurām populārākās ir franču, vācu, spāņu un itāliešu. Problēmas sākas, kad sveštautietis izvēlas apprecēties ar grieķi un ģimenē piedzimst bērni.

Lai arī valodu eksperti uzsver, ka jauktajās ģimenēs vecākiem ar bērniem ir jārunā katram savā dzimtajā valodā, ļoti daudzi cilvēki, kuri ir dzimuši Grieķijā pirms vairāk nekā 20 gadiem, mammas vai tēta dzimto valodu nepārzina nemaz, vai arī to ir apguvuši kā svešvalodu skolā, tāpēc būtu lietderīgi baznīcā pie altāra līdztekus solījumam mīlēt un cienīt, un dalīt laimi un nelaimi, priekus un bēdas, bagātību un nabadzību, veselību un slimību iekļaut arī apņemšanos atļaut komunicēt ar bērniem latviešu valodā, citādi var gadīties, ka laika posms „līdz pats Dievs mūs šķirs laicīgā nāvē” beidzas pēc viena gada.

Sabiedriskās vietās, runājot ar bērnu latviski, nākas saskarties gan ar atbalstu un sapratni, gan ar nosodījumu. Vieni saka, ka tas ir pareizi, ka bērni iemācās mātes valodu:

„Man bija aizliegts runāt savā dzimtajā valodā ar saviem bērniem, nu viņi zina tikai grieķu valodu un lauzītā valodā prot mazliet komunicēt angļu (krievu, bulgāru, dāņu u.t.t.) valodā. Es tagad nožēloju, ka paklausīju vīra ģimenei.”
„Manam vīram (vīramātei un/vai vīratēvam) nepatika, ka runāju ar bērniem savā dzimtajā valodā, tomēr es nepiekāpos un tagad nemaz to nenožēloju. Mani bērni brīvi un bez akcenta pārvalda trīs valodas.”
„Malači, ka jūs katrs runājat ar dēlu savā dzimtajā valodā! Kad man būs bērni, es arī tāpat darīšu, jo vairāku valodu prasme ir bagātība, kas veicina radošumu un attīsta intelektu un domāšanas spējas.”

Citi noprasa, kas tā ir par jocīgu valodu, kādā es ar dēlu sazinos, un tad paziņo:

„Tā ir nekam nederīga valoda. Ja jau esi tik liela dumpiniece, tad vajadzētu mācīt dēlam angļu valodu, jo tā dzīvē noderēs vairāk nekā latviešu.”
„Jūsu bērns dzīvo Grieķijā, tāpēc viņiem ir jāmācās grieķu valoda. Vienaudži skolā par viņu smiesies, jo nemācēs pareizi runāt grieķiski.”
„Tāda nepareiza rīcība kavē bērna psiholoģisko un fizisko attīstību.”
„Jūs ar bērniem pie galda runāsiet latviski, un mēs neko nesapratīsim un sēdēsim kā muļķi. Tā var rasties tikai konflikti un nesaskaņas.”

Uz jautājumu:

„Kāpēc gan Latvijas pilsonis (jo ārzemēs dzimušiem bērniem ir atļauta dubultpilsonība) nedrīkst runāt latviski?” atbilde ir: „Tāpēc, ka viņš dzīvo Grieķijā!”

Noformējot jautājumu nākotnes formā, piemēram: „Ja pēc 20 gadiem bērns izdomās pārcelties uz dzīvi Latvijā, ko tad?”, atbilde ir līdzīga: „TAGAD viņš dzīvo Grieķijā!” Centieni panākt kaut nedaudz sapratnes: „Kādā valodā tad mans dēls lai sarunājas ar latviešu brālēniem un māsīcām?” beidzas ar interesantu padomu: „Lai latviešu radinieki mācās angļu valodu!”

Tāpēc brīžiem šķiet, ka no veļas mazgājamās mašīnas iespējams rast vairāk sapratnes nekā no grieķiem.

Nepieklājīgā latviešu valoda

Mācoties grieķu valodu, nākas saskarties ar diviem interesantiem aspektiem:

Vārdiem ar vienādu izrunu ir atšķirīga nozīme.
Pieklājīgi latviešu valodas vārdi grieķiem izklausās ārkārtīgi nepieklājīgi.

Ierodoties Grieķijā, elementārs vienzilbes vārds „Nē!” sagādāja dažādus pārpratumus. Latviski tas nozīmē noliegumu, bet grieķiski pilnīgi pretēji – piekrišanu.

Vārdu „Ναι” izrunā „Nē”, un tulkojumā tas nozīmē „Jā”. Grūti bija pierast, ka uz tādiem jautājumiem kā, piemēram: „Vai Anna ir mājās?” un „Vai jums veikalā ir zaļas pogas?” atbilde „Nē!” nozīmē apstiprinājumu un tāpēc nav jāpārtrauc telefonsaruna vai jādodas uz citu veikalu. Vēl grūtāk bija iemācīties, ka gadījumos, kad kaut ko vēlies, uz jautājumiem, kas sākas ar: „Vai tu gribi…?” ir jāatbild: „Nē!” Doties uz Grieķiju atvaļinājumā un pajokoties par valodu atšķirībām ir viena lieta, bet sadzīvot ar tām ikdienā – pavisam cita. Šķiet, ka esi sekundes simtdaļas attālumā no īssavienojuma smadzenēs, kad jāatbild „Nē!” uz jautājumiem: „Vai tu gribi zemenes?”, „Vai tu gribi braukt uz jūru peldēties?”, „Vai tu gribi iet uz kino/teātri/koncertu?”

Kad piedzimst bērns, šis vienzilbes vārds sagādā galvassāpes vecākiem un, iespējams, arī neizpratni un apmulsumu bērniem. Sākotnēji dēls un/vai meita nesaprot drīkst vai nedrīkst ko darīt, izdzirdot „Nē!”, jo mamma un tētis, sakot vienu un to pašu, domā absolūti pretēji, taču vēlāk vecākiem jāiemācās neuzdot jautājumus, uz kuriem var atbildēt ar „Jā!” vai „Nē!”, jo citādi jautājumam:

„Vai tu tagad gribi ēst?” seko nākamais jautājums: „Vai tu ar mani runā latviski vai grieķiski?”

Kad mans dēls bija aptuveni gada vecumā, atklājās otrs problemātisks vārds – mati*. Vārds, ko latviski un grieķiski izrunā vienādi, apzīmē divas dažādas ķermeņa daļas. Latviski tie ir ragvielas pavedieni, kas atrodas uz cilvēka galvas, bet grieķiski tā ir acs. Izdzirdot jautājumu grieķiski: „Parādi, kur tev ir acs?” un redzot lielo izbrīnu bērna sejā, ka mati ir nepareizā atbilde, sāku jau apsvērt domu, ka varbūt labāk tiešām pagaidīt pāris gadus ar savu latviešu valodu, taču logopēdes atbilde manām žēlabām bija kā plāksteris uz ievainojuma. Izrādās, ka bērni vispirms apgūst neverbālo komunikāciju; 55% informācijas tiek uztverts no žestiem, mīmikas un balss skaļuma, 38% - no intonācijas un tikai 7% tiek nodoti verbāli. Mūsu attieksmi pret dažādiem notikumiem mazuļi iemācās vispirms.

Kamēr vienādi izrunājamiem vārdiem ir divas dažādas un pieklājīgas nozīmes, tikmēr valstī viss ir mierīgi un kārtīgi, taču jautrība sākas, kad ar bagātu fantāziju apveltītie grieķi mūsu valodā saklausa rupjības. Ikreiz, kad vēlos norādīt uz kādu notikumu vai lietu, kas pievērsis manu uzmanību, saku: „Skaties*! Skaties!”, bet mans vīrs smejas un jautā: „Kur ir sūdi?” Lai arī vārdiem ir tikai līdzīga izruna, tas grieķiem vienmēr dod iemeslu pajokoties.

Bērnu dziesmu „Mēs ar brāli kolosāli” Grieķijā labāk nevajag dziedāt, jo, pieklājīgi pārtulkojot, „kolos” nozīmē dibens.

Pacietīgam pieder pasaule

Tā mums māca latviešu sakāmvārds. Arī klasiskās Senās Grieķijas filozofam un matemātiķim Platonam šajā jautājumā bija savs viedoklis, un viņš ir teicis, ka jebkuras gudrības pamatā ir pacietība. Šī rakstura īpaši ļoti vajadzīga bilingvālās ģimenēs. Vienvalodas ģimeņu bērni divos gados jau runā vienkāršos nepaplašinātos teikumos, prot atkārtot divus ciparus pareizā secībā, un gudrās grāmatās rakstīts, ka šajā vecumā vārdu krājumu veido 50 vārdi, bet divvalodu ģimenē augošs bērns šajā pašā vecumā runā paša izgudrotā valodā, ko neviens apkārtējais nesaprot, saka atsevišķus vārdus latviski un grieķiski un ir izveidojis jaunu skaitīšanas sistēmu: „Trīs, trīs, trīs, trīs…” Šajā situācijā svarīgi ir atcerēties jau sākumskolā apgūtu gudrību, ka ābolus ar galdiem nevar saskaitīt, tāpēc apkārtējo cilvēku atbalsts un līdzīgas pieredzes dzīvesstāsti palīdz nesalīdzināt patiesībā divas nesalīdzināmas lietas. Turklāt, runājot par divu vai vairāku valodu vienlaicīgu apguvi, jāatceras, ka valodas attīstības mehānisms katram ir individuāls un iedzimts. Mazi bērni viegli apgūst dzimto un citas valodas, nemācoties gramatiku, vispirms tikai klausoties un saprotot dzirdēto, un vēlāk iegūtā informācija tiek izmantota runājot un rakstot.

Ļoti svarīgi ir vecākiem konsekventi runāt katram savā valodā, lai bērnam pieaugot nebūtu problēmas ar valodu maiņu un arī akcentu, kā arī nevajadzētu aizrauties ar kļūdu labošanu, jo valodas apguve nav pareizrunas sacensības.

Lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, rezultātus iegūst ātrāk tad, ja sākotnēji nav jārunā pareizi.

Personīgā pieredze

Savā pieredzē, mācoties grieķu un mācot latviešu valodu, labprāt dalījās divas latvietes.

Diānas Mihailidu ģimene pārmaiņus dzīvo Grieķijā un Latvijā jau četrus gadus: „Ziemas Latvijā ir pārāk aukstas, bet vasaras Grieķijā – ļoti karstas; tā nu mēs pa ziemu esam Grieķijā, bet vasarā – Latvijā,” skaidro Diāna. Viņas vecākajam dēlam Artūram ir pieci gadi un jaunākajam Anastasiosam - viens gads. Vīra ģimene ir tā sauktie pontieši, kuri pārcēlās no Ufas, Krievijas, uz Grieķiju deviņdesmitajos gados, līdz ar to ģimene pārvalda četras valodas: latviešu, krievu, angļu un grieķu.

Sieviete ir gandarīta, ka apkārtējie viņu atbalsta un līdz šim neviens nav aizrādījis, ka Grieķijā vajadzētu runāt tikai grieķiski: „Ar abiem bērniem kopš viņu dzimšanas runāju latviski, arī Artūram pirmā valoda, kurā sāka runāt, bija latviešu valoda. Pirmais vārds, ko viņš pateica, bija „tētis”. Tagad mans dēls četru gadu vecumā zina visas četras valoda, tomēr man nezināmu un nesaprotamu iemeslu dēļ, ar brāli viņš runā krieviski.”

Mana sarunu biedre uzskata, ka valodu zināšana nav nekāds apgrūtinājums, un ir pārliecināta, jo vairāk zina, jo labāk; it īpaši jau angļu valodas prasmes atverot durvis uz pasauli.

„Redzu, ka bērni valodas apgūst daudz vieglāk un ātrāk,” Diāna stāsta pašas pieredzi svešvalodu apguvē, „Es nāku no Talsiem un līdz pat pilngadībai man visapkārt skanēja tikai latviešu valoda. Skolā ar labām sekmēm apguvu angļu valodu. Krievu valodu nezināju nemaz. Kad pārcēlos uz dzīvi Jūrmalā un sāku strādāt "Narvesen", un klienti lielākoties runāja krievu valodā, tāpēc man gribot negribot nācās iemācīties arī krievu valodu. Sākotnēji ar vīru komunicējām angliski un krieviski, šobrīd apgūstu arī grieķu valodu, bet man nemaz neiet tik viegli kā Artūram, varētu pat teikt, ka viņš grieķiski zina labāk nekā es, vismaz sarunvalodu noteikti. Dēla krustmāte ir angļu, vācu un franču valodas skolotāja un māca man grieķu valodu. Rakstīt protu, iespējams, pat labāk nekā dažs labs grieķis, bet runāt kautrējos, bērni gan nemaz.”

Ar vārda „Nē!” lietošanu latviešu un grieķu valodās ir piedzīvotas dažādas situācijas, piemēram, kad Artūrs bijis jaunāks un veikalā centies izdīkt kādu rotaļlietu, bet mamma atbildējusi: „Nē!”, apkārtējie nav varējuši saprast, kāpēc bērns raud, ja mamma saka: „Jā!”. Kad dēls sācis runāt, tad atkal bijusi Diānas kārta brīnīties, lai saprastu, vai uz jautājumiem atbildot ar „Nē!”, Artūrs domā latviski vai grieķiski. Pagājis laiks, līdz viņa sapratusi, ka puika izvēlas teikt „Nē!”, atbildot apstiprinoši. Diāna piebilst: „Mani fascinē, cik viegli un ātri dēls prot izvēlēties, kādā valodā runāt. Veikalā ar pārdevējām vai rotaļu laukumā ar bērniem vienmēr runā grieķiski. Ja vēlas ko pateikt vai pajautāt man, bez problēmām pāriet uz latviešu valodu. Kad aizbraucam ciemoties pie vīra vecākiem, ar viņiem sarunājas tikai krieviski.”

Ināra Kārle - Gavrilu ar ģimeni

Ināra Kārkle – Gavrilu Grieķijā dzīvo 13 gadus un ir mamma četrgadīgam puikam – Andrianos. Šobrīd ar bērnu viņa runā gan grieķiski, gan latviski. „Kad dēls piedzima, tad ar viņu runāju tikai grieķiski, jo mans vīrs uzskata, ka komunicēšana vairākās valodās no dzimšanas tikai jaucot prātu, un vēlāk skolā var būt problēmas komunicēt ar citiem bērniem grieķiski, respektīvi, nemācēs pareizi runāt, un par to skolas biedri viņu apsmies,” stāsta Ināra, „Viņš nav arī īpaši vēlīgs pret latviešu valodu, jo tā nav pasaules populārāko valodu vidū. Vīrs uzskata, ka tad jau labāk kā otro valodu Andrianos mācīt angļu valodu, tomēr es tam nepiekrītu un domāju, ka bērnam ir jāzina mammas dzimtā valoda, tāpēc lietderīgi izmantoju laiku, kamēr vīrs ir darbā.”

Dēls saprot visu, ko viņam saka mamma latviski, bet ļoti bieži atbild grieķiski, piemēram, Ināra saka: „Ar labu nakti!” un viņš atbild: „Καληνύχτα!”* Andrianos sācis runāt pusotra gada vecumā. Lai arī lielākoties apkārt viss notiek grieķiski, puika dzird arī latviešu valodu, piemēram, kad mamma "Skype" sarunājas ar draugiem un tuviniekiem. Arī multfilmas dēls skatās latviešu valodā. Ināras mamma no Latvijas atsūtīja grāmatu ar latviešu alfabētu, to abi kopā lasa, un dēls pazīst latviešu burtus. Ciparus māk gan latviski, gan grieķiski. „Reiz Andrianos mani ļoti pārsteidza,” atminas sarunu biedre, „Pienāca man klāt un pēkšņi skaidrā un pareizā latviešu valodā pajautāja: „Mammu, ko tu dari?” Pirmajā brīdī es biju tik apmulsusi, ka nespēju noticēt tam, ko dzirdēju.”

Grieķijā Ināra ir saskārusies ar dažādām interesantām situācijām, kad latviešu vārdi grieķiem izklausās ļoti nepieklājīgi. Viņa atklāj: „Kad kāds vaicā, kā mani sauc, nesaku savu pilno vārdu, bet saku, ka esmu Ina, tāpēc ka Ināra grieķiem izklausās pēc lietvārda, kādā apzīmē prostitūtas. Protams, man pašai šķiet, ka tas nemaz nelīdzinās tam konkrētajam lietvārdam, tomēr katru reizi, kad dodos kārtot kādus dokumentus, grieķiem nāk smiekli.

Vīrs man arī lūdza neteikt bērnam: „Iedod man buču.”, jo vārds „buča” viņam izklausoties pēc rupja grieķu vārda, kas apzīmē vīrieša dzimumorgānus. Vīra mātei savukārt vārds „lūdzu” izklausās nepieklājīgi.”

Noslēgumā Ināra atklāj: „Runājot par vārdu „Jā!” un „Nē!” lietošanu, kopš es dzīvoju Grieķijā „Jā!” man vairs nepastāv. Lai kaut ko apstiprinātu vai noliegtu, izmantoju grieķu „Ναι”* un „Όχι”*. Arī dēlam pagaidām mācu tikai šos mazos vārdiņus, lai ir vieglāk. Kad paaugsies un būs labāk apguvis abas valodas, tad arī izskaidrošu atšķirību starp grieķu un latviešu apgalvojumu un noliegumu.”

* Μάτι [mati] – acs

* Σκατά [skatā] - sūdi

* Καληνύχτα [kalinihta] – ar labu nakti

* Ναι [Nē] – jā

* Όχι [ohi] – nē