Šo dienu nedrīkst saukt par Baltā galdauta svētkiem, savulaik intervijā pauda bijusī AP deputāte Seile

Jautājums par to, kāda Latvija būtu šodien, ja neatkarību atgūt neizdotos, nav apspriežams. Tādu pārliecību pauda bijusī Augstākās Padomes (AP) deputāte Anna Seile (27.09.1939.-20.06.2019.) vienā no savām pēdējām intervijām, kas tapa divus mēnešus pirms viņas došanās mūžībā nule iznākušās grāmatas “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji” ietvaros.

Anna Seile bija viena no tām deputāta kandidātēm, kura nenobijās vēlēšanās startēt un konkurēt ar kādu vietēju autoritāti. Īpaši izaicinoši tas bija sievietēm, kuru iesaiste aktīvajā politikā PSRS okupācijas periodā bija stipri vien limitēta. Atmodas laiks šajā situācijā ieviesa korekcijas. Vēlētāji vairākos vēlēšanu apgabalos apliecināja, ka dzimums ir otršķirīgs, bet galvenais ir kandidāta priekšvēlēšanu programma un apņēmība to īstenot.

Anna Seile 1990. gada martā ievēlēta par Augstākās Padomes deputāti kā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) un Latvijas Tautas frontes (LTF) kandidāte Rojas 183.vēlēšanu apgabalā, pārspējot toreizējo Dundagas kolhoza priekšsēdētāju, Latvijas Lauksaimnieku Savienības Talsu rajona nodaļas vadītāju Aldonu Zumbergu. Par Seili nobalsoja 4325 no 8202 vēlētājiem, par Zumbergu - 3150.

Savās atmiņās, kas aprakstītas 1997. gada izdotajā atmiņu krājuma "Annas burtnīciņas", viņa priekšvēlēšanu procesu raksturoja sekojoši:

"18.marts: (...) Nu visa tā trakā skriešana pa sapulcēm ir garām. Šodien tiek balsots par diviem kandidātiem, kuri Rojas vēlēšanu apgabalā cīnījās par nepieciešamo vēlētāju atbalstu. Es un Aldonis Zumbergs. Mani atbalsta LTF, viņu – Latvijas Lauksaimnieku Savienība (LLS) un “Lauku Avīze”. Parasti priekšvēlēšanu sapulcēs uzstājamies abi kopā, tas atgādināja sporta sacensības. Ja viņš saka: “Soli pa solim!” es pretī “Pilnīgu neatkarību no PSRS un tūlīt!” Man palīdz tas, ka esmu Tautas frontes izvirzīta kandidāte, un, protams, arī tas, ka neesmu bijusi ne pionieros, ne komjauniešos, ne partijā. Oktobrēni, man šķiet, tajos laikos, kad es biju oktobrēna vecumā, nemaz vēl nebija. Tos izgudroja vēlāk. Man par sliktu nāk tas, ka esmu Slīteres Valsts rezervāta direktora vietniece, kura nepieļauj brīvu ogošanu un bekošanu rezervāta mežos."

 

Fragmenti no intervijas 2019.gada 18. aprīlī

Kāds bija jūsu dzīves gājums, pirms kļuvāt par Augstākās Padomes deputāti?

Mana ģimene nekad nebija padevusies padomju diktatūrai. Tas zināmā mērā atstāja uz mani iespaidu - nebiju ne pionieros, ne komjaunatnē, ne arī partijā, bet tie man nebija viegli laiki. No bērnu dienām biju ļoti pretvalstiski noskaņota Padomju Savienībai. (…) Tālākajās gaitās nonācu Slīteres rezervātā, kļuvu par Latvijas pirmā rezervāta administrācijas zinātnisko direktori. Arī šeit dzīve viegli neturpinājās, jo tas nozīmēja iebraukšanu pierobežas zonā – katru reizi vajadzēja meklēt atļauju, lai iebrauktu, kamēr 1979. gadā pārcēlāmies šeit uz māju, kas bija gandrīz vai sabrukusi.

Kad tautā sākās trauksme, kas vairs nebija apturama, meklēju sakarus ar LNNK – radikālāko organizāciju, kas toreiz bija.

LNNK  šajā pusē bija nodaļa Rojā. Radās doma, ka jāorganizē vietējā publika, lai tā varētu aši piedalīties turpmākajos Atmodas procesos. Kļuvu par Kurzemes lauku rajona Tautas Frontes vadītāju. (…)

Pieminējāt, ka Slīterē bija īpašā zona, arī Nacionālā neatkarības kustība tai laikā bija pietiekoši radikāla. Vai jutāt pretdarbību no PSRS specdienestu puses?

Diezgan maz, es laikam nebiju pietiekami uzticama persona. Taču, kad sarīkojām pirmo tautas gājienu 18. novembrī no Mazirbes tautas nama līdz jūrai, tad gan piezvanīja no vietējās partijas komitejas un teica: “Anna, kas jums te notiek? Kas to visu organizē?” Atbildēju, ka cilvēki sanāk, nenotiek nekas briesmīgs, viņi neko sliktu nedara. Karogi mums arī, protams, bija, ugunskurus dedzinājām.

Nevaru iedomāties, ka tagad tautā rastos tāds pacēlums, kāds bija toreiz. (…) Ja Dundaga politiskajos jautājumos tagad ir pasīva, tad Atmodas gados gandrīz katrs cilvēks bija Tautas frontē.

Kas bija galvenās vērtības, kas mudināja cilvēkus iesaistīties?

Domāju, ka ne tikai šajā pusē, bet arī visā Latvijā tie bija [Daiņa] Īvāna drosmīgie izgājieni. Ja tauta pamostas, nekas vairs nevar šo kustību apturēt. Arī tagad, ja rastos brīdis, kad būtu ļoti nopietni Latvijai jāizšķiras, domāju, šie cilvēki atgrieztos politikā. (…)

Kāda Latvija būtu šodien, ja toreiz neizdotos atgūt neatkarību?

Izdotos! Nevar apspriest nemaz tādu jautājumu. Bija minējumi, ka varbūt neizdosies, varbūt nenobalsos pietiekams skaits. Interfrontes cilvēki par to runāja ar mūsu, Tautas frontes cilvēkiem, bet neviens nepadevās. Tautā bija tāds vilnis.

Ja PSRS nebūtu sabrukusi, kādā valstī mēs dzīvotu šodien?

Būtu otra revolūcija, jo šo kustību vairs nevarēja noslēpt. Cilvēki pilnīgi vairs neticēja Hruščova iniciatīvām. Lai arī viņš centās puses izlīdzināt, bija iestājušies citi laiki. Tagadējā paaudze vairs neskatās uz austrumu pusi, viņi skatās uz rietumu pusi.

Varbūt nemaz nav tik ļoti jānosoda cilvēki, kas brauc mācīties uz Rietumiem un pēc tam paliek tur strādāt dažus gadus. Viņi gūst ļoti labu pieredzi un ar skaidrākās acīm nekā mēs kādreiz redz, ka tādā iekārtā, kādu nodibinājis Putins, viņi negribētu dzīvot.

Kā toreiz tika uzņemts Egilts Levits, kurš bija ieradies no ārzemēm?

Levits bija savējais. Viņš tolaik daudz uzturējās Latvijā, mācēja labi sadarboties ar visiem ilgstoši šeit dzīvojošiem latviešiem. Neviens pat neiedomājās, ka Levits varētu būt ārzemnieks no malas. Domāju, ka viņš tiešām ir piemērots Valsts prezidenta amatam Latvijā. Levits prot runāt ar cilvēkiem, spēj darīt lielus darbus, un māk labi izskatīties arī starptautiskajā arēnā. (…)

Ko jūs gribētu teikt jaunajai paaudzei saistībā ar Latvijas neatkarības atjaunošanu?

4. maijs ir Neatkarības atjaunošanas diena, to nu gan pazaudēt nevajadzētu. Var uzklāt baltu galdautu, bet 4. maiju nedrīkst saukt par Baltā galdauta svētkiem. (…)

 

Grāmata par Latvijas valstiskuma tapšanu un atdzimšanu

4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 30. gadadienā izdota vēsturnieku Gata Krūmiņa un Jāņa Šiliņa grāmata “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji”, kurā apkopotas 38 Latvijas Tautas Padomes un 138 Augstākās Padomes deputātu biogrāfijas. Tās ļauj iepazīt ne tikai konkrētas personības, bet arī abus laikmetus, kuros Latvijas valstiskumam izšķirošie lēmumi tika pieņemti. Grāmatai tiek pievienota arī plaša digitāla platforma, tostarp intervijas ar 33 Augstākās Padomes deputātiem un pašreizējo Valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš bija 4. maija Neatkarības deklarācijas koncepcijas autors.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti