Es iedevu Latvijas maizīti viņiem līdzi, lai neaizmirstas, ka viņi cīnās par Latviju,” stāsta brāļu Šicu vecmāmiņa.
Vecmāmiņa stāsta, ka garoziņas ir talismans: „Kad mans tētis gājis dienestā, viņš bija virsnieks, mamma viņu pavadīja un mazais brālis, kam bija divi gadi, uz rokām sēdēja un sūkājis garoziņu. Un devis tētim un šļupstot sacījis: „Še tev garoziņa, tā būs saldena, saldena.” Un tēvs pārbrauca no kara un garoziņu kabatā turēja. Viņš sacīja, ka bieži roka sniegusies pēc garoziņas, kad badā gandrīz miris, gūstā kritis. Bet viņš domājis: „Bet, ja garoziņa ir kabatā, tad es vēl nemirstu badā, tad vēl esmu dzīvs un bagāts. Man ir maize.” Tā esam iesākuši – ja lielu darbu dara, tad dod garoziņu.”
Tāpat vecmāmiņa šovasar noaudusi mazbērniem segas, kuras viņi ņēmuši līdzi uz olimpiādi. Andris gan bažījies, ka pazaudēs Sočos, bet vecmāmiņa solīja, ka tad uzaudīs jaunu.
Trešdien brāļi Andris un Juris Šici izcīnīja pirmo medaļu Latvijai Soču olimpiskajās spēlēs, iegūstot trešo vietu kamaniņu braukšanas sacensībās divniekiem.
