Daloties pieredzē, Kaspars pieci.lv stāsta, kā izpaudusies vardarbība – partnera dusmas pārvērtušās plīstošos traukos, kliegšanā, fiziskā iespaidošanā. Viņš uzsver, ka emocionālā vardarbība sāp vairāk nekā iesista pļauka, taču to ir grūtāk pierādīt citiem. “Ja tu vēlies patverties no varmākas, tu nevari prasīt palīdzību policijai, pirms ir notikusi vardarbības epizode. Vajag sagaidīt, lai man kāds iesit, lai es saņemtu palīdzību un kāds pateiktu, ka tas nav normāli,” stāsta Kaspars. Viņš saņēma arī draudus un emocionālu spiedienu –
partneris solīja izdarīt pašnāvību, ja Kaspars izlemtu viņu pamest. Tas attiecību pārtraukšanu tikai sarežģīja.
Parādoties pirmajām vardarbības pazīmēm, Kasparam bija grūti atzīt, ka tā ir vardarbība. Katrai epizodei viņš meklēja racionālu izskaidrojumu, sev sakot, ka partneris tā nemaz negribēja, viņam tikai tā gadījās. “Tu to normalizē katru reizi arvien vairāk, līdz tas šķiet pavisam normāli. Tu domā, ja sit, tas ir normāli, citiem gan jau ir trakāk,” domas raksturo Kaspars. Viņam vajadzēja četrus gadus, kas pavadīti stresā un pārdzīvojumos, lai attiecības pārtrauktu.
Apkārtējie neatzina vardarbību, uzskatot, ka viņš situāciju pārspīlē un pieņēma to, kā vienkāršu konfliktu attiecībās.
Draugi uzsvēra, ka otra rīcība jāmēģina saprast un attiecības vajadzētu turpināt par spīti grūtībām. Kaspars saprot šādu reakciju, jo, viņaprāt, sabiedrībai trūkst izpratnes par to, kas ir vardarbība un kam tā raksturīga. “Vardarbībai nav noteiktas formas, drēbes, ko tā nēsā, vai konkrēti vārdi, ko tā saka, tā ir detaļu un notikumu summa. Par varmāku, kas vēršas pret tevi, var kļūt jebkurš," uzsver Kaspars, cenšoties kliedēt priekšstatus, ka tā ir problēma, kas skar tikai konkrētu sabiedrības slāni.
Kaspars uzsver, ka ir jāpārstāj normalizēt vardarbīgas attiecības.
Neviena vardarbības forma nav jāpacieš vai ar to jāsamierinās. Viņš stāsta, ka attiecībās, kuras izveidoja vēlāk, sākotnēji bijis grūti reaģēt uz ikdienišķām situācijām, jo šķita, ka saņems tādu pašu reakciju kā iepriekš – vardarbību. Visgrūtākais ir spēt atkal kādam uzticēties. Viņš uzsver, ka zilumi sadzīst, bet emocionālā trauma saglabājas gadiem.
