"Mamma mūs, bērnus, vasarās katru atsevišķi parasti sūtīja uz laukiem. Parasti pie radiem. Nekad mēs ar brāli nebijām kopā, bet tovasar mēs bijām kopā – pie mammas draugiem pie Siguldas. Draugu bērni bija tur, mēs un mūsu kalpotāji. Es no rīta pļavā ganīju govis. Atceros, gulēju zālē, un redzu – gaisā lido lidmašīnas, un no lidmašīnām krīt melni punktiņi. Meta bumbas." Tā Otrā pasaules kara sākumu Latvijā atceras Ileāna Bolšaite. Nākamgad pensionētā zobārste svinēs 90. dzimšanas dienu. Bet 1941. gada vasarā viņai bija astoņi gadi, brālim Pēterim – četri.
Bērnus vecāki tovasar nogādāja drošībā laukos, jo laiki bija nemierīgi. Ileānas mamma Elza, arī zobārste, strādāja Rīgā, tēvs, Latvijas armijas virsnieks, atradās nometnē Litenē.
Drīz vien Siguldā ieradās Ileānas mamma, lielāko daļu ceļa nākusi ar kājām. 13. jūnijā, tātad dienu pirms masu deportācijām uz Sibīriju, viņu Stabu ielas dzīvoklī bija meklējuši vīri uniformās, bet viņa paspējusi aizbēgt. Tēvu Aleksandru, ģimenē sauktu par Oli, bērni vairs nekad nesatika. Sarunai pieslēdzas Ileānas māsīca Jāna Aivare. Viņai – tagad arī pensionētai ārstei – kara sākumā bija tikai divi gadi, un vairāk atmiņu saistās ar Ileānas mazo brāli Pēteri, viņas rotaļu biedru līdzīgā vecumā. Ileānas un Jānas tēvi bija brāļi, ģimenes satikās ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Karš šai bērnības idillei pielika punktu.
"Ilītes tēvu no Latvijas armijas kā jātnieku pulka kapteini aizveda uz Sibīriju. Mums ir ziņas, ka viņš ārkārtīgi pārdzīvoja par savu ģimeni un bērniem, par savu dzīvību necīnījās, un tādēļ viņš aizgāja," stāsta Jāna. "Ā, nu man ir liels stāsts par tavu tēvu. Tava mamma, kad sākās neatkarība, man lūdza dabūt kādu dokumentu par vīru, par Oli. Gāju uz prokuratūru pieteikt, man iedeva dokumentus, es izgāju Esplanādē uz soliņa un raudāju. Jo es saņēmu Ilītes tēva ķermeņa aprakstu. Tavai mammītei to nemaz nedevu. Tas bija tik pazemojoši – kas bija palicis pāri no Oļa…"
Zīmīte sievai, ko Ileānas tēvs izmeta pie dzelzceļa pārmijām ceļā uz Sibīriju, tagad atrodas Okupācijas muzeja ekspozīcijā. Starptautiskais Sarkanais Krusts viņa nāvi Vjatlagā apstiprināja 1947. gadā. Tieši tad Ileānas mamma ar bērniem no dīpīšu nometnes Austrijā devās uz Venecuēlu. Viņai bija vienai jārūpējas par bērniem, un Dienvidamerikā solīja labas izredzes profesijā. Baidoties, ka padomju režīms izrēķināsies arī ar viņiem, Elza ar Ileānu un Pēteri no Latvijas bija repatriējušies kopā ar vācbaltiešiem 1944. gada 12. jūlijā.
Latvijas Radio: Vai atceraties savas sajūtas, vai bija žēl braukt prom no Rīgas?
Ileāna Bolšaite: Ļoti labi atceros, ka mēs gājām kājām uz staciju, un es domāju: diez kad mēs te atkal atgriezīsimies?
Jāna, kad jūs sapratāt, ka jūsu tuvākie radinieki ir projām, ka jūs karš ir izšķīris?
Jāna Aivare: Mēs ar Pēteri spēlējāmies, jūsu tumšā stūra istabā bija tāds liels paklājs… Pēteris bija ļoti gudrs puika, kā viņš teica – kā papiņu apcietināja, tad viņš sāka sevi pa īstam apzināties, justies kā ģimenes galva. Viņam bija tādi koka kuģīši, mēs spēlējāmies…
Un tad pēkšņi Pētera vairs nebija?
Jāna: Tieši tā – kā mēs tagad dzīvosim, tas viss bija tāds… to es pārdzīvoju.
"Mani piedzīvojumi no kara: mēs 1944. gada vasarā bijām pie radiem Glūdā aiz Jelgavas. Kad nāca pirmais krievu zaldāts pāri laukam uz mājām, mēs, bērni skrējām, zem gultām slēpāmies. Pēc tam tas krievu zaldāts sēdēja virtuvē pie galda, runājās. Vecākā paaudze labi krieviski prata. Uz galda stāvēja tāds manikīra komplekts ādas maciņā, un viņš spēlējās ar to. Vecākā paaudze latviski runā – nu viņš tūlīt paņems un iebāzīs kabatā. Un arī toreiz bija ļoti raksturīgi, ka krievu zaldāti staigāja ar sudraba karotēm aiz zābaku stulmiem aizbāztām. Un rokas pulksteņi viņiem vairāki bija, ko viņi atņēma mūsu cilvēkiem. Tāpat kā tagad Ukrainā notiek. Un es esmu piegājusi un paņēmusi viņam no rokām, un viņš man atdevis. Kad mūsu mājā iegāja krievu štābs, visas jaunās sievietes sāka vilkt garus brunčus, lakatus sēja uz sejas, ar ogli mēģināja izkrāsot krunkas. Mēs, mazie bērni nesapratām, kāpēc viņas ākstās. Tagad tas pats notiek ar izvarošanām Ukrainā. Tāda pati kultūra [krievu] armijā," turpina stāstu Jāna.
Kam bija grūtāk – tiem, kuri aizbrauca, vai tiem, kuri palika dzīvot padomju režīmā? Šis jautājums mūsu sarunā paliek neatbildēts.
Arī Jānas tēvu Vitoldu, bijušo miertiesnesi, 1945. gadā apcietināja, astoņus gadus viņš pavadīja lēģerī, bet pēc atgriešanās kļuva par elektriķi. Jāna saka: tēva izsūtījums uzspieda zīmogu visai ģimenei. Savukārt Ileāna atceras, ka bēgļu gaitās arī viņas ģimenei nav bijis, ko ēst. Gredzenu ar dārgakmeni, ko mamma paņēmusi no Rīgas, izdevies iemainīt tikai pret šķīvi cukura. Aiz okeāna viņi pamazām tika pie pārticības.
"Es esmu savu jaunību pavadījusi Venecuēlā. Kad es klausos stāstus par šejienas jauniešiem, kā viņi ir dzīvojuši te sovjetu laikos, man kādreiz ir skaudība. Viņiem ir bijusi daudz dzīvāka un jaukāka jaunība nekā mums tur – svešā zemē un svešā valodā," atzīst Ileāna.
Vienīgais priekšmets no Bolšaišu Stabu ielas dzīvokļa, ko izdevās aizvest līdzi, pēkšņi ieguva simbolisku nozīmi. Tas bija vecmāmiņas matracis ar vairākas reizes mainītām atsperēm, katru reizi koka rāmī iededzinot datumu.
1944. gadā, ar bērniem iekāpjot preču vilcienā bez soliem, lai dotos prom, Ileānas mammai pēdējā brīdī izdevies sarunāt nesējus, kas no dzīvokļa atgādā šo guļamo. Viņi trijatā cieši saspiedās uz matrača, kad vilciens veda arvien tālāk prom no mājām, bet Austrijā šo relikviju gandrīz pazaudēja, jo atkal vajadzēja bēgt, kad arī Grācā iesoļoja Padomju armija.
"Kad beidzās karš un Gracā ienāca angļi, aizgājām uz dzīvokli, kur bijām dzīvojuši, un mamma sāka meklēt savas mantas. Dzīvokļa saimniece teica: nē, nekas nav palicis, krievi visu paņēma! Bet viņas vīram bija mana tēva krekls mugurā, un pie sienas karājās maisiņš, ko mana vecmāmiņa bija izšuvusi ar uzrakstu "Veļasturi". Es nezinu, kā mamma atrada to matraci! Es biju līdz, kad viņa atrada to matraci, viņa varēja pierādīt, jo tur bija tie numuri. Tas matracis bija mūsu pirmā gulta Venecuēlā," stāsta Ileāna.
Kad abas māsīcas atkal satikāties?
Jāna: Jūs ar mammu atbraucāt… Man ir atmiņā, es griezu rasolu un tajā dienā ''Omon'' trakoja pa Vecrīgu.
Ileāna: Es zinu, ka es no Itālijas lidoju.
Jāna: Varbūt, ka tu no Itālijas lidoji. 14. jūnijā mēs tevi vadījām atpakaļ uz lidostu. Un pirms tam bija tas koncerts "Dievs, tava zeme deg!" Doma baznīcā. Un tu iznāci un teici: tas bija manam braucienam kā zelta broša.
Ileāna: Mana māte vairākas reizes atbrauca krievu laikā uz Latviju, un Pēteris arī atbrauca. Es nevarēju. Es savu tēvu dievināju, viņš bija mans varonis. Ka viņi manu tēvu ir atņēmuši – es vienkārši fiziski nebiju spējīga atbraukt, lai viņus redzētu, tos neģēļus. Bet tiklīdz atbrīvojās, es pie pirmās iespējas biju klāt. Šī ir mana mūža garākā adrese. Es esmu daudz kur dzīvojusi, bet nekad tik ilgi vienā adresē. Un man jāsaka, ka šie beidzamie 20 gadi ir bijuši arī mana mūža laimīgākie gadi. Bet kopš 24. februāra kaut kas ir sagrozījies. Kaut kas nāk atmiņā….
